Rakstnieces un tulkotājas Annas Žīgures tīro domu spēks 0
Mums ir, ar ko lepoties. Mums ir, kur gūt sparu. Tā uzmundrina rakstniece un tulkotāja Anna Žīgure, kura pratusi ieskatīties tautas un dzimtas saknēs. Viņu dēvē arī par Latvijas kultūras gara stiprinātāju. Kur smeļas gaišumu un dvēseles spēku? Jūras vējš iepurina sejā sāļumu. Arī tas stiprina.
Allaž skatīties jūrā
Man vienmēr blakus bijusi jūra. Ja ne fiziski ļoti tuvu, tad sirdī allaž. Uzaugu jūras malā – jau no trīs gadu vecuma. Man svarīgi just, ka jūra ir līdzās, tā gūstu spēku. Arī vētras plosītā dienā labprāt dodos uz pludmali.
Ja ir gana silts ūdens un nav krasta vēja, peldos. Pēdējā laikā vairs netīk iet ļoti aukstā ūdenī – kamēr iebrien, nosalst kājas. Mans aukstuma slieksnis gan ir samērā augsts, Somijā bez liekas činkstēšanas lecu āliņģī.
Visur pie jūras un ap mūsu māju ir priedes. Pieskaros ar roku gadsimtu augušam stumbram – manī ieplūst spēks un enerģija.
Nūjot tikai spraigi
Katru dienu redzu nūjotājus. Prieks, ka šis sporta veids tik ļoti gājis plašumā arī Latvijā.
Ar to pirmoreiz sastapos Somijā pirms gadiem divpadsmit. Izmēģināju, kad pēc saspringta darba, rakstot grāmatu, pamatīgi sāpēja plecu daļa un tam nelīdzēja ne masāža, ne fizioterapija. Šāda izkustēšanās paglāba, deva labu sajūtu un mundrumu.
Tolaik šai sportošanai latviski pat nebija nosaukuma. Man šķita, ka jāizdomā jauns vārds. Un radās – nūjošana. Skanēja labi. 36,6 °C to palaida tautās. Šķiet, iegājās tīri veiksmīgi.
Sākuma gados Latvijā vairums nezināja, kādēļ šādi iet ar nūjām. Abi ar Juku (vīrs Juka Rislaki, somu žurnālists – red.) kautrējāmies iet dienas gaismā, devāmies tikai krēsliņā. Tagad nūjotāji ir visur, pat uz lauku ceļa kādu var sastapt. Nūjošana ir lēts un labs veids, kā uzturēt veselību.
Mēs parasti nūjojam prāvu gabalu gar jūru – pa liedagu varam soļot ritmiski, pat nav jāskatās zem kājām, bet atpakaļ ejam pa kāpiņām, tur ir interesants reljefs.
Esmu pamanījusi, ka daudzi pasākuši iet tādā kā šļauganā solī, velkot līdzi nūjas. Ja cer uz labāku rezultātu veselībai, vajadzētu spraigāk un atsperīgāk.
Mierpilni vākt liepziedus
Mani interesē augu pasaule, zālītes. Mans otrs vārds ir Velēda. Ķeltiem bijušas velēdas – sievietes, kuras staigājušas pa laukiem un pļavām, vākdamas ārstniecības zālītes. Šo vārdu man devusi vecmāmiņa – dzejniece, rakstniece un tulkotāja Elza Stērste. Arī viņa labi pazina augus, ar prieku tos vāca, krāsoja audumu un dziju.
Katru vasaru savācu tējas – vīgriezes, pelašķus, liepziedus… Tās pašas, ko lasa ikviens latvietis. Šī vasara gan uznāca ātri un tikpat veikli paskrēja, daudz ko nepaguvu.
Man patīk gan vākšanas brīdis – mierpilna staigāšana pa pļavu, gan tējas mirkļi ziemas vakaros, kad māju piepilda tīkama smarža.
Staigāt, lai rosās domas
Izpētīts, ka Somijā dzimst visveselīgākie bērni pasaulē. Tas tādēļ, ka valsts jau daudzus gadus dažādos veidos atbalsta un veicina izkustēšanos, sportošanu.
Pēdējā desmitgadē arī Latvijā noticis pozitīvs lēciens. Vairāk domājam par veselību, tādējādi darām labu sev un sabiedrībai kopumā. Kad vienurīt agri ar manu Igaunijas draudzeni Rētu aizgājām pie jūras – jau septiņos pludmale pārpilna cilvēkiem! Peldas, vingro, ar riteņiem brauc, skrien, nūjo…
Arī mēs ar Juku daudz braukājam ar velosipēdu un peldam. Gadiem ritot, locītavas kļūst stīvākas, tātad tās papildus jākustina. Ziemā slēpojam, ejam uz baseinu, Juka darbojas arī trenažieru zālē.
Man tīk pastaigas, dodos ceļā arī viena. Eju visai ātri, mundri, tad labi nāk domas.
Mums mājās ir arī pirts. Tā kopš senatnes bijusi gan latviešu, gan somu dzīves centrā. Latviešiem šo tradīciju pabojāja okupācijas laiks, bet somi nekad nav iztikuši bez pirts. Laukos to iekurina pat katru dienu. Arī katrā daudzstāvu mājā iebūvēta pirts, katrai ģimenei savs laiks, kad tajā iet.
Somu karsētuve ir tāda pati kā mūsējā, uzmet garu un peras ar slotiņām. Tā dēvētā somu pirts – neganti karstā – bija padomju laika biznesa ideja.
Paturēt sevī gaišos brīžus
Galvenais prieka avots ir tuvinieku veselība, ja tā ir laba. Priecājos, ja visi ir moži, stipri, priecīgi un veseli.
Smeļos spēku grāmatās, mūzikā, kultūrā. Dabā un Latvijā. Mūsu zemē ir tik daudz laba, ar ko lepoties. Tikai vairāk jārunā par to visu. Tas spēcina, ceļ pašapziņu. Tāda propaganda, kas ir pret Latviju un mūsu labsajūtu, taču visu laiku pilina savu indi.
Neļausimies tiem, kas grib mūs dzīt neticībā savai zemei. It īpaši pēc notikumiem, kas bijuši ārkārtīgas ticības un gaišuma pilni. Šovasar – Dziesmusvētki. Paturēsim tos sevī.
Jūrmalas aizsardzības biedrībā cenšamies saglabāt Jūrmalu kā visas Latvijas cienīgu pilsētu. Taču tas ir grūti. Skat, atkal kādā skaistā vidē ceļas milzu nams. Apkārt metāla žogs, apsardze, viss slēpts mūsu acīm un ausīm… Mans vīrs tos dēvē par stikla geto.
Agrāk mentalitātes ziņā Jūrmala bija daudz saprotamāka. Lielās sanatorijas gan agresīvi lauzās vidē, tomēr tā bija mūsu pilsēta. Tagad te ielaista cita kultūra.
Izveidojām biedrību, lai vismaz kaut ko aizkavētu, kādu priedulāju nosargātu. Lai pēc gadiem nevaicātu paši sev – kā tas varēja notikt, kāpēc necentāmies iebilst?
Sakopt kāpas un valsti
Nesen eju pa mūsu kāpām un redzu – kāds vīrietis nomet alus pudeli. Pēc īsa brīža izdzer vēl vienu un atkal nomet. Piegāju un vaicāju, kādēļ viņš tā dara. Vīrs met ar roku – atnāks čaļi un nolasīs. Diez vai nāks, saku, bet mēs gan te atkritumus salasām. Viņš brīnās – tik solīda sieviete, bet vāc pudeles…
Uzskatu, ka tas ir katra pienākums – uzturēt tīru dzimto zemi. Mudinu ikvienu rūpēties par vidi sev apkārt. Tā dodam iespēju dabai atveseļoties.
Tādēļ arī rosināju Lielās Talkas ideju, ko nolūkoju pie kaimiņiem igauņiem. Nevarēju gan iedomāties, ka tā tik labi iesakņosies.
Kopā ar Jaundubultu kaimiņiem sakopjam apkārtni uzreiz pēc garās ziemas, vēl pirms Lielās Talkas. Tīrām sev par prieku. Neļaujam tā piemēsloties, lai kāds varētu gūt attaisnojumu savai nevīžībai vai alkatībai – ko ta’ vairs, te jau tāpat ir netīrs; degradēta teritorija, tā jāattīsta…
Somijā ir tāda kustība – viens atkritums dienā. Ja ikkatrs no mums savāktu vismaz vienu samēslojumu dienā, visi dzīvotu daudz tīrāk.
Pie Itālijas plīts
Mans vīrs ļoti labprāt gatavo ēst. Arī es. Tikai pieeja atšķirīga. Es kā padomju laika bērns izmantoju to, kas ir mājās, protu labi improvizēt. Juka stingri ievēro recepti, meklē un rokas grāmatās, atrod daudz ko interesantu.
Arī manu mazdēlu Akselu – viņam ir piecpadsmit gadu – interesē pavārmāksla. Meita ar ģimeni dzīvo netālu, reizēm tiekam uzaicināti uz Aksela gatavotām vakariņām.
Ēdam veselīgi, daudz sakņu, rīsus un arī pastu. Bieži zivis, lai gan ne visiem no mūsu plašās ģimenes tās garšo. Itāļu virtuvi ierādīja Vija Spekke, Elzas Stērstes māsasmeita, viņa visu mūžu pavadījusi Itālijā. Lieliska ir pasta ar gailenītēm vai Latvijas tomātiem, tiem pašlaik ir īstā garša.
Šovasar dārzā Billītēs, Edvarta Virzas muzejmājā Sidrabenes pagastā, izauga pirmais olaugs. Slaids, ne uzpumpēts, tādus baklažānus redzam lielveikalā. Par baklažānu to dēvējam padomju gadu iespaidā, taču agrāk sauca par olaugu, droši vien no angliskā eggplant. Ir zināms, ka Elza Stērste viena no pirmajām Latvijā audzēja olaugus, atveda sēklas no Francijas, kur studēja. Nezinu gan, kā vecmāmiņa tos gatavoja. Kad biju maza, viņa atradās izsūtījumā Sibīrijā, vēlāk bija pa pusei paralizēta, pie plīts nerosījās.
Dāvināt nātru slotas
Mūsu ģimene iecienījusi tā dēvētās Provansas garšvielas. Taču pie mums nevar nopirkt gana labas. Abas ar meitu sākām gatavot ko līdzīgu. Sagriezām vietējos garšaugus un tējzālītes, samalām. Pulveri nodēvējām par Zemgales garšvielu.
Pavasarī gatavoju kotletītes no jaunajām nātrēm. Noplaucēju, sīki sagriežu, pielieku dažas olas un miltus, cepu kā kotletes. Visiem ļoti garšo.
Lasīju, ka nātre ir vitamīniem un minerālvielām visbagātīgākais savvaļas augs. Nātru sēklas, kas sajauktas ar medu, ārkārtīgi spēcinot.
Šo augu vācu arī ziemai – sienu nātru slotiņas. Vēlāk lapas samaļu un pievienoju ēdienam. Šāda garšviela. Ja nātru slotas paliek pāri, dāvinu draugiem.
Savulaik no somu valodas pārtulkoju dabas pētnieces Marikas Brunilas grāmatu Dabas mātes augu bagātības. Tā manās rokās nonāca astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad bija grūtības ar veselīgiem produktiem, bērniņi bija bāli, kā tādi ēnaugi. Vēlējos rosināt vecākus, kā lēti un labi tikt pie vitamīniem un cita veselībai nepieciešamā. Laiki mainījās, grāmatu diemžēl neizdeva.
Vairākas receptes paturēju savā lietošanā. Tā joprojām gatavoju kliņģerīšu sviestu – izplūcu ziedlapiņas, sagriežu sīkāk, sajaucu ar sviestu un sāli. Skaista krāsa un ļoti gardi.
