Tirgus argumenti 0
“Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti.” “Latvijas pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.”
Interesanti, ka, runājot par pilsonības politiku, šie divi būtiskākie Latvijas Pilsonības likuma pirmā panta apakšpunkti bieži tiek piemirsti. Ļoti bieži par pilsonību tiek runāts kā par kaut kādu preci un attiecīgi par naturalizācijas procesu kā par iepirkšanos tirgū. Daži uzskata, ka preces cena esot pārāk liela, vajagot kaut ko nomest (atvieglot vēstures un valodas eksāmenu). Citi atcerējušies, ka pirms 20 gadiem kāds it kā esot teicis, ka prece vispār būšot par velti, un tagad jūtas piekrāpti, ka tomēr mazliet jāpiepūlas. Vēl regulāri tiek apspriests, ka arī tie, kas preci nevēlas, tomēr varētu to reizēm uz brīdi iznomāt, lai izmantotu tās labumus (piemēram, tiesības vēlēt pašvaldības), bet neuzņemties saistības. Nupat pievienots vēl viens tipisks tirgus izpratnes arguments – ja Latvija steigšus nedos pilsonību nepilsoņiem, viņi varot izvēlēties Krievijas pilsonību. Konkurence, saprotiet – ja jūs turēsiet cenu, pircēji aizies pie cita tirgoņa.
Nupat divdomīgs sacerējums par šo tēmu parādījies avīzē “Čas”. Autors Vladimirs Sokolovs ir organizācijas “Pilsoņu un nepilsoņu savienība” vadītājs – samērā aktīvs Krievijas “tautiešu” kustības aktīvists Latvijā, kurš gan, visticamāk, sava mierīgā rakstura dēļ palicis tādu skandālistu kā Aleksandrs Gapoņenko, Vladimirs Lindermans, Viktors Guščins u. c. ēnā.
Savā rakstā V. Sokolovs norāda, ka Latvijas nepilsoņi pārsvarā ir bijušās PSRS iedzīvotāji, kuras tiesiskā mantiniece ir mūsdienu Krievija. “Tādā veidā Krievijas Federācijai ir likumīgs pamats un pat pienākums interesēties un uzņemties atbildību par šo Latvijas Republikas iedzīvotāju kategoriju.”
Sokolova rakstīto var saprast dažādi. Ja vien nav domāts nekaunīgs mudinājums iejaukties Latvijas iekšējās lietās, tad vienīgais veids, kā Krievija šajā situācijā var piedalīties, ir savas pilsonības piešķiršana Latvijas nepilsoņiem. Tas, protams, nav aizliegts, daudzi to jau izmantojuši (Latvijā dzīvojot ap 40 tūkstošiem Krievijas pilsoņu). Bet te jāatgriežas pie jau minētā Latvijas Pilsonības likuma pirmā panta, kas raksturo ne tikai Latvijas situāciju, bet pilsonības politikas pamatus visā pasaulē – pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar valsti. Ja kāda persona uzskata, ka tieši Krievija ir valsts, ar kuru viņam izveidojusies šāda saikne un Krievija to akceptē, nevar liegt viņam kļūt par šīs valsts pilsoni. Tomēr tad rodas jautājums – ko tad īsti šī persona dara Latvijā un kāpēc iegūtā tiesiskā saikne netiek tālāk nostiprināta klātienē, pārceļoties tur uz dzīvi? Un kāds Krievijai labums no citā valstī dzīvojošiem pilsoņiem, ja pašu mājās arvien vairāk trūkst darbaroku? Protams, ja nākotnē nav iecerēts šos cilvēkus izmantot savu ārpolitisko mērķu īstenošanai.
