Tirgus aksioma – jo mazāk, jo dārgāk. Un sliktāk arī… 0
Šoreiz pamēģināsim raisīt vienu no valsts ceļu problēmu cietākajiem mezgliem – cenas. Vai mēs nemaksājam pārāk dārgi? Vai ļaunie, sliktie, savtīgie (ne tādi vien epiteti viņiem pēdējā laikā pielipināti) uzņēmēji mūs nekrāpj?
Mani vairāku šim tematam veltītu sarunu biedri bija pasūtītāja – “Latvijas valsts ceļu” (“LVC”) – speciālisti Valdis Laukšteins, Gints Alberiņš, Verners Akimovs. Arī daži no darbu veicējiem – Gints Karols (“Saldus ceļinieks”), Māris Paiders (“Strabag”) un biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” (“LCB”) prezidents Andris Bērziņš. Visi viņi piekrituši secinājumu kopējam izklāstam, tādēļ “tiešo runu” šeit būs maz – tikai gadījumos, kad individuāls viedoklis bijis īpaši spilgts un izceļams.
Dārgāk nekā kaimiņi?
Tādas nevalodas klejo. Un ir galīgi bez jēgas. “Viena kilometra” cenu salīdzināšana nedod neko. Pirmā jau gadsimta sākumā šajā jomā izgāzās Pasaules banka, kuras (internetā atrodamais) “pētījums” rāda deviāciju, kas jebkādus vispārējus secinājumus padara smieklīgus.
No 70 tūkstošiem līdz vairākiem miljoniem dolāru par kilometru (dati no 33 valstīm dažādos kontinentos). “LVC” ārējo sakaru nodaļa tikko mēģināja aptaujāt kaimiņus. Saņēma igauņu skaitli – 246, lietuviešu – 869 tūkstoši eiro par kilometru. Pašiem mums pērn bija 524. Igauņi visgudrākie un godīgākie? Lietuvieši – izšķērdīgi blēži? Muļķības. Nav tādas vidējas un optimālas kilometra cenas.
“LVC” apkopotās galveno ceļu atjaunošanas vai daļējas rekonstrukcijas izmaksas šogad ir no Ls 118 000 (vienas – dilumkārtas – atjaunošana) līdz Ls 447 000 (vecās segas reciklēšana un trīs jaunas asfaltbetona kārtas) par kilometru. Kāds te “vidējais kilometrs”?
Lietuviešu augstākais vidējais skaitlis rāda vien to, ka viņi savu naudu iegulda pamatīgākos, dārgākos projektos. Un jebkuras spekulācijas ar “viena kilometra” skaitļiem, pārmetot “dārgākajam” nesaimnieciskumu, ir absurdas. Latvijā ceļu būvei ir savas cenas, Lietuvā vai Norvēģijā – savas. Tāpat kā darbam, pārtikai, medicīnai vai izglītībai.
Jēga var būt vienīgi sarunai par apstākļiem, kas paaugstina ceļu būves izmaksas pie mums un, iespējams, būtu izmaināmi.
Izejvielas dārgākas?
Neapšaubāmi – mums ir objektīvi nelabvēlīgi apstākļi. Latvijā nav granīta. Latvijā maz tādas stiprības dolomīta, kāds nepieciešams galveno ceļu asfaltbetonam. Latvijā nav bitumena. Lietuvā ir pēdējie divi. Un granīts tuvāk – Baltkrievijā. Igaunijā ir savs bitumens, degakmens, kura lietošana ir viņu “firmas noslēpums”, tuvāk nekā mums viņiem ir skandināvu izejvielas.
Tātad – mūsu celtniekiem izejvielas (kuru īpatsvars visa ceļa izmaksās veido aptuveni 40%) ir un būs dārgākas.
Kopapjoms mazāks?
Elementāri un bez ekonomista izglītības saprotami – jebkuram ražotājam viena vai dažu izstrādājumu izgatavošana vienmēr izmaksās dārgāk nekā simtos vai tūkstošos skaitāma sērija. Mūsu ceļinieki nav un nevar būt izņēmums – ja viņu pirmskrīzes un nozares attīstības optimistisko prognožu gados (satiksmes ministrs Ainārs Šlesers 2004. gadā solīja finansējuma pieckāršošanos) izveidotās ražošanas jaudas tiek izmantotas tikai daļēji – cenas aug.
Valdis Laukšteins, jautāts par ceļu būvētāju resursiem, problēmu vērš plašāk:
“Latvijas ceļu būvētāju jaudas pašlaik ir vismaz reizes trīs lielākas, nekā ar esošo finansējumu varam izmantot. Rezultāts – labs uzņēmums, kuram jāmaksā kredīti par tehniku, kuram jāsaglabā cilvēku resursi arī dīkstāves laikā, nonāk finansiālās grūtībās.
Cīņa par nedaudzajiem pasūtījumiem brīvā tirgus apstākļos ir ārkārtīgi nežēlīga, atsevišķa uzvara sacensībā par zemākās cenas piedāvājumu ļauj tikai brīdi izdzīvot, bet nerada finanšu rezerves. Kas notiek un notiks? Ja kaut uz brīdi pārtrūks Eiropas finansējums un valsts pati līdzekļus šiem mērķiem neatradīs, izveidosies bedre, kurā kritīs vietējie uzņēmēji.
Latvijā jau tagad strādā ārvalstu kompānijas. “Lemcon Latvia”, kas ir Somijas giganta “Lemminkainen” meitas kompānija, piedalās konkursos un ir gatava atvest jebkuru tehniku (un arī strādniekus) no Somijas vai Igaunijas. Mūsu konkursos jau piedalās arī lietuvieši, viņi 2012. gadā būvēja Jelgavas ceļu. Latvijas būvuzņēmēji stāv pie ratiem. Atlaiž strādniekus. Zūd kvalifikācija. Tehnika neatmaksājas. Prognoze bēdīga – pēc dažiem gadiem, iekšzemes finansējumam (iespējams) atjaunojoties, mūsu konkursus vinnēs ārzemnieki, kuri šajā laikā būs uzaudzējuši muskuļus, nevis badā panīkuši kā mūsējie.”
Konkursu spožums un posts
Brīvā tirgus princips – valsts pasūtījumu saņem uzņēmējs, kurš spēj piedāvāt zemāko cenu – pamatu pamatos ir labs. Cenas neapšaubāmi krītas, ja konkurence lielāka. Un otrādi. Ceļu būves cenas Latvijā bija augstas 2007., 2008. gadā, kad trešdaļu objektu kāroja tikai divi (dažreiz pat viens) pretendenti, strauji kritās 2009., 2010., kad gabalu no pīrāga gribēja vairāki. Gribēja, dabūja un – iekrita krīzes lamatās, no kurām daži tā arī neizkļuva, citi bija spiesti krietni piebremzēt. Rezultāts – cenu kāpums 2011. un 2012. gadā, kas saistīts ne tikai ar izejvielu sadārdzinājumu, bet arī mazāku konkurenci. Pašlaik “LVC” saka – dalība nedaudzajos konkursos kļuvusi aktīvāka, un prognozē nelielu vidējo cenu kritumu šajā un nākamajā gadā. Ja vien darbu kopapjoms (valsts pasūtījums) augs.
Tirgus pašregulēšanās – tas ir spožums. Kur tad posts?
Laukšteina pieminētā nežēlīgā konkurence cenas pazemina līdz riskantam līmenim. Specifikāciju izpildei knapi pietiek, rezervju nav. Un sākas deja pa kvalitātes naža asmeni.
Šādā cīniņā neizbēgami rodas vēlme konkurentam “iekost”. Visai daudz ir konkursu rezultātu apstrīdējumu. Maz gan gadījumu, kad tie pietiekami pamatoti, lai nominētu citu uzvarētāju. Bet tik dārgais (burtiski) laiks iet. Strīdoties tiek nokavēti izejvielu iepirkumi, kas ziemā būtu lētāki, kavējas darbu sākums, kas nobeigumu ievelk no kvalitātes viedokļa riskantajā vēlajā rudenī. Vai pat neļauj tos vienā gadā pabeigt, atstājot salā bez virskārtas un tā jau padarīto sabojājot. Atkal izmaksu kāpums…
Vai objektu var “nopirkt”?
Ja konkurence izsolēs pietiekama, ja tā jau iegājusi starptautiskā līmenī – korupcija šajā jomā praktiski nav iespējama. Vienīgais iespējamais nelikumīgais manevrs, kuru tūlīt min “LVC” ražošanas pārvaldes direktors Gints Alberiņš – konkursa uzvarētāja “atkāpšanās”. Nodrošinājums dalībai konkursā ir tikai Ls 10 000 (tādi nu ir pastāvoši likumīgie noteikumi).
Ja otrajā vietā finišējušais par miljonus vērtu objektu piesola pirmajam krietni vairāk par zaudēto iemaksu – ir iespējams gūt peļņu bez darba. Tādēļ katrs šāds gadījums tiek pētīts un vērtēts ļoti rūpīgi – līdz pat pilnīgai konkursa rezultātu anulēšanai un jauna izsludināšanai. Un no likumdevējiem ļoti tiek gaidīts nodrošinājuma līmeņa paaugstinājums.
Vai, ceļu būvējot, var kaut ko “nospert”?
Tā runā – viņi zog un brauc ar dārgiem džipiem…
Atkal jāsaka – konkurence un uzvara ar zemāko cenu šādas iespējas praktiski neatstāj. Pasūtītāja maksātais ir visai knapi pietiekams projekta un specifikāciju prasību izpildei.
Jebkura vēlme vēl ietaupīt (“nospert”) ir riskanta, ļausies tai, faktiski tikai aizņemsies pats no sevis – vēlāk būs jāpilda garantijas saistības. Arī veicamo darbu kvalitātes kontrole – gan pašu būvnieku, gan pasūtītāja veiktā – jau šobrīd ir visai augstā līmenī un tiek vēl pastiprināta.
Pasūtītāju nopietni un vērienīgi apzagt nav iespējams. Ja dzīve spiež, ja apgrozāmo līdzekļu trūkums ass kā nazis pie rīkles, reizēm tiekot lietots cits paņēmiens – vēl viena nekorekta “aizņemšanās”. “LVC” ļaudis stāsta par gadījumiem, kad par konkursa uzvarētāju sūdzas viņa apakšuzņēmēji. Nemaksājot par padarīto, blēdis…
Kas vajadzīgs?
Stabilitāte. Iespējami precīza nākotnes prognoze un tās konsekventa izpilde. Ja pasūtītājs – valsts – skaidri pateiks: ceļus nākamajos piecos gadus nebūvēsim (vai būvēsim maz), uzņēmēji – aktīvi ļaudis – pārkārtosies, atradīs citu savu spēku lietojuma jomu. Un nemocīsies neziņā. Vēla finansējuma piešķiršana vēl lielākā mērā nekā iepriekš minētie konkurentu kašķi, nodara to pašu postu – novēlotu un nesagatavotu darbu sākšanu, kas palielina izmaksas un pazemina kvalitāti. Pašreizējais skaidras, valdības līmenī apstiprinātas un garantētas perspektīvas trūkums ne par matu nav labāks kā, iespējams, pārlieku optimistiskie “Šlesera laiku” solījumi. Tie vismaz rosināja darboties.
Šis “pieņemt zināšanai” un “ceļi būs viena no prioritātēm” laiks – bez konkrētas rīcības un skaitļiem – neļauj dzīvi plānot un sakārtot (arī cenas pazemināt).
Ne pasūtītājam (mūsu visu pārstāvim) “Latvijas valsts ceļiem”, ne būvuzņēmējiem (mūsu līdzpilsoņiem – ceļu būvē strādā vairāk nekā 6000 cilvēku, kuri 2011. gadā nodokļos valstij samaksāja 54 miljonus latu, lai gan nozares “peļņa” bija mīnus 7,5 miljoni).
Un pār abiem, jau tā grūto laiku saņurcītiem un nervoziem, piedevām gāž sliktu ceļu braucēju, rakstītāju un runātāju pretenziju (reti precīzu un pamatotu) vilni.
