Tīras akmeņogles? Kalnrūpniecības ilgtspējas lielā iespēja 7
Autors: Gevins Allens (Gavin Allen), Huawei Technologies galvenais redaktors
Kalnrūpniecībai ir divas puses.
Viena no tām ir priekšstats, kas izveidojies miljoniem cilvēku visā pasaulē: strādnieks, pabeidzis maiņu, izsoļo virszemē, gaismā mirkšķinādams acis, melni ogļu putekļi piepilda ikvienu viņa nogurušās sejas rievu.
Otra – raktuvju strādnieks darbu veic no moderna biroja, iekārtojies videospēļu stila sēdeklī. Viņš attālināti veikli manevrē kravas automašīnas, pārvietojot sviras vadības pultī un raugoties sev priekšā novietotos datora monitoros.
Vai šos raksturojumus var attiecināt uz raktuvju strādniekiem senāk un tagad? Pagaidām vēl ne, vismaz ne pilnībā. Taču tehnoloģiju transformācija — AI, 5G savienojamības, mākoņdatošanas un lielo datu analīzes jauda — nerimstoši virza vadības pults sviras biroja kalnraču virzienā.
Par nelielu izmaiņu mēroga uzskates līdzekli var kalpot fakts, ka Ķīnas raktuvēs vien Huawei ir palīdzējis izvietot vairāk nekā 3000 5G bāzes staciju. Tas ir vairāk, nekā pašlaik apkalpo visu Londonu.
Ceļojums uz Mēnesi
Inteliģentā kalnrūpniecība joprojām ir tālu no tā, lai būtu universāli pielietojama visā nozarē. Tehniskā sarežģītība, kas nepieciešama, lai panāktu bezapkalpes kalnrūpniecību, ir „salīdzināma ar to, kas nepieciešama, lai īstenotu nolaišanos uz Mēness“, norāda Pekinas universitātes profesors Mao Šaņdžuns (Mao Shanjun). Bet mēs, protams, galu galā to paveicām. Kā saka kāds kalnrūpniecības novators: „Nākotnē kalnrači vairs nestrādās pazemē, viņi būs uzvalkos un kaklasaitēs un vadīs kalnrūpniecības iekārtas, malkojot kafiju.“
Jau drošības jomā vien tas nozīmētu pārmaiņas nozarē, kuru ilgstoši vajājuši letāli negadījumi un šķietami vienmēr klātesošas briesmas. Taču kalnrūpniecības aizstāvjiem tehnoloģiskās izmaiņas var būt daudz plašākas: kopienu aizsardzība, ainavu atjaunošana, pārmērīga un nevienlīdzīga patēriņa apkarošana un planētas veselības saglabāšana.
„Ilgtspējīga kalnrūpniecība“ – šie vārdi nav jābūt pretrunā viens ar otru.
„Tuvākajā nākotnē kalnrūpniecība attīstīsies,“ stāsta Nobela Miera prēmijas laureāts un bijušais Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes līdzpriekšsēdētājs, profesors Mohans Munasinge (Mohan Munasinghe). „Mērķis nav iznīcināt nozares, kas nodrošina darbu miljoniem strādnieku, bet gan pārvirzīt tās uz ilgtspējīga un videi draudzīga ceļa.“
Lēnām un prātīgi
Profesors skaidro, ka sasteigta atteikšanās no akmeņoglēm nabadzīgākajiem pasaules iedzīvotājiem pieeju enerģijas resursiem padarītu neiespējamu. Drīzāk nepieciešama rūpīga visa ieguves procesa cikla analīze – novērtējot tā ilgtspējību no sākotnējās izpētes līdz raktuvju slēgšanai – kā arī radikāla līdzsvara maiņa attiecībā uz to, kurš no nozares gūst labumu. „Inovatīvajām tehnoloģijām vienlīdz liela uzmanība jāpievērš sociālajām un vides problēmām, jo katrs cilvēks ir svarīgs,“ uzskata profesors Munasinge.
Sievietes – kalnrūpniecības nozares attīstības nākotne?
Ege Tekinba (Ege Tekinbas) no Starpvaldību foruma kalnrūpniecības jomā visvairāk domā par sociālajām problēmām un konkrētāk par dzimumu līdztiesību. Viņa norāda, ka modernā kalnrūpniecība piedāvā salīdzinoši augstas algas strādniekiem, taču tā ir viena no nozarēm, kurās visvairāk dominē vīrieši un sieviešu īpatsvars ir tikai 5% līdz 15%. Piemēram, Čīles dati liecina, ka reālie vidējie ienākumi kalnrūpniecībā ir trīs reizes lielāki nekā strādnieku ienākumi ekonomikā kopumā. Tomēr mazāk nekā 10% no visiem Čīles kalnrūpniecības sektora darbiniekiem ir sievietes. Mēs redzam, ka Peru pamata kalnrūpniecībā tikai 5% darbinieku ir sievietes, un kopumā viņu īpatsvars ir 10% no visiem kalnrūpniecībā nodarbinātajiem. Izņēmums ir Zviedrija, kur sievietes veido ceturto daļu no kopējā kalnrūpniecības darbaspēka, neskatoties uz to, ka kalnrūpniecības nozarē ir nodarbināti tikai 0,2% valsts strādājošo.
Tomēr Tekinaba ir optimistiski noskaņota un uzskata, ka tehnoloģiskā modernizācija varētu palīdzēt sākt novērst šo līdzsvara trūkumu, taču norāda, ka jaunākā globālo datu analīze par relatīvajām lomām, izglītības līmeni un piekļuvi prasmju apgūšanai mudina uz priekšu virzīties piesardzīgi.
„Pagātnes piemēri liecina, ka, lai gan šāda attīstība var pakāpeniski uzlabot kalnrūpniecības darbaspēka prasmes, mūsu pētījumi rāda, ka tā var arī palielināt tajā dominējošo vīriešu pārsvaru, ja jaunie sasniegumi tiek pielāgoti vīriešu kārtas darbiniekiem,“ viņa brīdina. „Var droši pieņemt, ka ar tehnoloģijām vien mēs nenodrošināsim vienlīdzību kalnrūpniecības jomā. Tam būs vajadzīga pareiza, uz pamatotiem pierādījumiem balstīta politika.
Mūsdienu jaunās tehnoloģijas strauji maina kalnrūpniecības darba procesu kā nekad agrāk. Strādnieki noteikti izjutīs domino efektu, taču vai šīs ietekmes mainīs darbaspēka dzimumu dinamiku kalnrūpniecībā, kurā tradicionāli dominē vīrieši?
Ir vilinoši būt optimistam. Varētu šķist, ka jauni darba veidi mainīs uzskatu par to, ka prioritāte ir piešķirama strādnieku fiziskajam spēkam, un tādējādi virzīs liela mēroga kalnrūpniecību pretim dzimumu līdzsvaram. Tomēr pagātnes piemēri liecina, ka, lai gan šāda attīstība var pakāpeniski uzlabot kalnrūpniecības darbaspēka prasmes, mūsu pētījumi rāda, ka tā var arī palielināt tajā dominējošo vīriešu pārsvaru, ja jaunie sasniegumi tiek pielāgoti vīriešu kārtas darbiniekiem.
Un, lai gan sievietēm var būt augstāka līmeņa izglītība, mūsu pētījumi liecina, ka sievietes parasti netiek apmācītas STEM jomās, kas ļautu viņām atrast drošu, labi apmaksātu darbu kalnrūpniecībā. Austrālijā jomas, kurās sievietes veido vairāk nekā 20% no kalnrūpniecības darbaspēka, ir tādas, kurās nav nepieciešama ar STEM saistīta kvalifikācija. Kanādā 34% kalnrūpniecības darbinieku ir sievietes ar izglītību, kas nav saistīta ar STEM, savukārt visās nozarēs kopumā šī attiecība ir 11%. Interesanti, ka Kanādas sievietes ar izglītību STEM jomā dod priekšroku citām nozarēm, nevis kalnrūpniecībai, jo citās nozarēs viņas ir vairāk pārstāvētas. Arī Dienvidāfrikā to sieviešu procentuālais daudzums, kuras ieguvušas izglītību STEM jomā, ir lielāks nekā kalnrūpniecībā strādājošo sieviešu skaits ar šādu izglītību. Šīs tendences liecina, ka, lai gan ir svarīgi veicināt, lai sievietes iegūtu ar kalnrūpniecību saistītu izglītību, tas var būt tikai daļējs risinājums, ja vien netiks pienācīgi novērsta cita iesakņojusies dzimumu nevienlīdzība kalnrūpniecībā, tostarp darba samaksas atšķirības starp dzimumiem.
Jauno kalnrūpniecības nozares tehnoloģiju iespējamo ietekmi uz dzimumu vienlīdzību prognozēt ir sarežģīti. Taču var droši apgalvot, ka ar tehnoloģijām vien mēs nenodrošināsim vienlīdzību kalnrūpniecības jomā. Būs vajadzīga atbilstoša, uz pamatotiem pierādījumiem balstīta politika, tomēr tehnoloģiju attīstība ļaus daudz lielākam sieviešu skaitam iesaistīties šajā svarīgajā nozarē.
