Monika Zīle: Ir daudz piemēru tam, cik veiksmīgi asiņaino tirānu elpina tagadējā Krievijas ideoloģija 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms dažām dienām Krievijas Federācijas (KF) Augstākā tiesa atstāja bez izmaiņām pirmās instances spriedumu slēgt vēstures, izglītības, labdarības un cilvēktiesību aizstāvības biedrību “Starptautiskais memoriāls” un cilvēktiesību aizstāvības centru “Memoriāls”. To staļinisma noziegumu izpētei, dokumentēšanai un politisko represiju upuru piemiņas iemūžināšanai 1987. gadā kopā ar domubiedriem izveidoja akadēmiķis Andrejs Saharovs.
Darbības laikā šī sabiedriskā organizācija, sastopoties ar dažādiem šķēršļiem, tostarp liegumu ielūkoties arhīvos, tomēr paveikusi pietiekami, lai pasaulē vairotos izpratne par staļinisma būtību. Pirms diviem gadiem, pamatojoties uz Krievijā pastāvošajiem noteikumiem, abus “Memoriālus” ierindoja starp “ārzemju aģentiem” līdztekus tām kultūras un sabiedriskajām organizācijām, kuru darbības finansēšanā piedalās starptautiski fondi un privāti partneri.
Atskaitēs par šīs naudas plūsmu pieļautās sīkās kļūdas, ko “Memoriālos” pēc pirmā aizrādījuma izlaboja, tomēr bija pietiekams iemesls KF ģenerālprokuratūrai rosināt centra un biedrības slēgšanu, un Maskavas pilsētas soģi prasību steidzās apmierināt. Bet iesniegtās apelācijas noraidījumā tika uzsvērts, ka “”Memoriālu” darbība diskreditē valsts pārvaldes orgānus un rada melīgu PSRS kā teroristiskas valsts tēlu”.
Likās, šie spriedumi iekurs nopietnus sabiedrības protestus, jo gandrīz katrā Krievijas dzimtā ir staļinisko represiju brūces. Taču “Memoriālu” likteņa lemšanas datumos pie tiesu namiem pulcējās vien saujiņa biedrības aktīvistu.
Varētu sacīt – šādi apstiprinājās “Levada centra” pērnajā septembrī veiktās aptaujas rezultātu patiesums: puse intervēto piekrita daudz plašākai Staļina piemiņas iemūžināšanai, bet 60 procenti uzskatīja, ka blakus jaunajiem pieminekļiem jāveido muzeju tipa “Staļina centri”, kur jaunatne iepazīs un novērtēs “nepelnīti nievātas personības ieguldījumu Krievijas varenības atjaunošanas pamatos”.
Zināmā mērā apstiprinājās arī 2019. gada rudenī uz namu sienām Maskavas centrā projicētos Staļina portretus papildinošais vēstījums: “Es atgriezīšos!” Krievijas komunistu līderis G. Zjuganovs to nosauca par lielisku tautas iniciatīvu, kas rāda pozitīvu attieksmi pret dižu politiķi, kurš necieta zagļus un korumpantus.
Ir vēl daudz piemēru tam, cik veiksmīgi asiņaino tirānu elpina tagadējā Krievijas ideoloģija, strauji un neatgriezeniski dzēšot sabiedrībā atmiņas par nežēlīgajiem spaidiem un absolūto beztiesību staļinisma valdīšanas posmā. To visu Kremļa retorikas zeltamutes nepiemin, lielās devās pilinot sabiedrības smadzenēs Staļinam līdzīgas “stingrās rokas” nepieciešamību Rietumu pazemotajā mūsdienu Krievijā, kam laiks slieties kājās un spēlēt pirmo vijoli pasaules kārtības noteikšanā.
Ka mūsu austrumu kaimiņu vairākums tam piekrīt, liecina Krievijas sabiedrisko pētījumu centra aptauja īsi pirms iebrukuma Ukrainā: 68 procenti atbalstīja “speciālo militāro operāciju”. Tas, šķiet, ir galvenais, ko vajadzētu zināt tiem, kuri sociālajos tīklos nu apraud lielvalstu bargajām sankcijām pakļauto nabaga krievu tautu – tos pašus cilvēkus, kuri spontānos ielu svētkos ar dziesmām un dejām 2014. gadā apsveica Krimas aneksiju un vēlāk čakli balsoja, piešķirdami Vladimiram Putinam prezidenta pilnvaras mūžīgi mūžos.
Būs vietā piebilst, ka jauno Staļina pieminekļu celtniecību aktīvi apstāv Krievijas pašvaldības, atsaucoties uz tautas iniciatīvām. Piemēram, Surgutas iedzīvotāji, ragu mūzikai un patriotiskām runām skanot, akceptēja vairākus metrus augstās asiņainā tirāna bistes atrašanos tikai dažus metrus no viņa represiju upuru pieminekļa.
Novosibirskas mērija pēc trīsreizējas pieminekļa noraidīšanas padevās sabiedrības spiedienam, un tagad pie apzeltītā Josifa Visarionoviča vienmēr redzami “viņam pateicīgo ļaužu atnestie ziedi” – ja ticam vietnē “gazeta.ru” apgalvotajam. Un pamata to apšaubīt nav.
