Lietām – otro mūžu 0
Mājas uzkopšanā, ja vajag, Viktorija ņem talkā sodu, etiķi. Veļu mēģinājusi mazgāt ar Indijas ziepju riekstu čaumalām, tomēr traipi nepazuda. Pašlaik atgriezusies pie ekoloģiskā veļas pulvera. Trauku mazgāšanā gan pietiekot ar karstu ūdeni. Saimniece smejas, ka tādēļ draugi viņu saukājot par Azbesta Rociņām.
“Drēbes principiāli pērku tikai sekondhendā, jauna ir tikai veļa. Vīrs ir grafiskais dizainers, radošas profesijas pārstāvis, var ģērbties brīvi.
Atbalstu jebkādu recycling – pārstrādi, lai dotu lietām otru mūžu. Zviedrijā katrā vismazākajā ciematā ir konteiners, kur atstāt sev nevajadzīgās drēbes. Tās ir tīras, ieliktas maisiņā. Visur rīko krāmu tirgus. Tas ir pieradums lietas izmantot vēlreiz. Arī atkritumus visi šķiro. Es joprojām to daru.
Taču ne viss Zviedrijā ir tik ideāli. Sastapos ar lielu nesapratni attiecībā uz citādu pārtikas izvēli. Citādu ēšanu viņi uzskata par tādu kā garīgas attīstības traucējumu. Bet tajā pašā laikā ikvienā, pat vismazākajā veikaliņā ir produkti bez glutēna un laktozes. Esmu sapratusi, ka ēdiens daudziem ir kā reliģija – ja tu to neakceptē, momentā kļūsti par svešo. Zviedrijā tā bija. Latvijā ir vienkāršāk, īpaši Rīgā, daudzi jaunieši izvēlas ēst citādi.
Toties Rīgā sastopos ar lielu nesapratni, kad ierodos tirgū ar saviem maisiņiem un burkām. Man izdevās veselu mēnesi neatnest mājās nevienu jaunu polietilēna maisiņu! Taču tas bija ļoti grūti.”