Tintē mērcēti ceriņziedi 0
Andras Manfeldes jaunākā grāmata “Ceriņslotas zīmējumi” ir otrs darbs no iecerētās sērijas par Latvijas pilsētām, kas tika aizsākta ar Ventspils pasaku – grāmatu “Vēja Vīrs un mēs”. Šoreiz pasaka veltīta par “Kursas sirdi pie Ventas” senlaikos dēvētajai Kuldīgai.
Jau ar pirmajām vēstījuma rindām rakstniece ieaicina lasītājus krāsainā pasaulē, kas reizē ir pavisam reālistiska, bet vietumis arī – fantastiska. Nepiespiestā manierē bērnības krāsas, gaišums un prieki stāstā savīti kopā ar pietiekami drūmu reāliju elementiem, kam rakstniece pieskaras, vienlaikus izvairoties no pārliekas smagmes vai dziļas nomāktības, kas nepiedienētu pasakai par jauko Kurzemes pilsētu un divu mazu meiteņu – sirdsdraudzeņu – neticamo piedzīvojumu.
Ieskicētas aktuālas sociālās realitātes tēmas:
tēvs alkoholiķis; tēvs, kurš devies peļņā uz ārzemēm (un no tā izsecināmais: adekvāti atalgotas darba vietas atrašanas problemātika reģionos); mūžam darbā aizņemta māte; depresijas pārņemts vecāks; bērns, kuram trūkst vecāku uzmanības, rūpju un atzinības. Taču viss līdzsvarots, pasaka nebūt nerada sociāli kritiskas apceres iespaidu. Tekstā vēstīts arī par skumjo pasaulē, bet tas nav smagas nomāktības caurausts.
Ainās, kur tēlota pilsēta ar nule izzudušajām ēnām, pilsēta, kurā pazuduši visi pieaugušie, kur nami vērtušies par košām, bet spokainām dekorācijām un tikko ieradusies biedējošā Karrr…Karmen, A. Manfeldei sekmējies uzburt ļoti savdabīgu noskaņu – idejiski un mākslinieciskā principa ziņā (bet ne satura vai izmantotās vielas ziņā) to varētu salīdzināt ar Mihaela Endes grāmatu par meiteni Momo, kuras pilsētā ierodas noslēpumainie “pelēkie kungi”.
A. Manfelde interesanti risinājusi sižetu, kur it kā ierastā, ikdienišķā, labi pazīstamā vide pēkšņi tapusi atsvešināta: vienlaikus pazīstama, bet arī gluži svešatnīga, interesanti saduroties dažādām laika līnijām – pagātnes vīzijām, spokainai tagadnei un citu laiktelpu fragmentiem.
Ja analizē vēl nosacīti līdzīgas shēmas, tad jāatceras Jena Sigsgora “Palle viens pats pasaulē” un citi bērnu literatūras paraugi, kur,
bērnam domās spēcīgi izsakot kādu vēlēšanos, viņš mostas pasaulē, kas transformējusies –
un bieži vien vēstījuma gaitā bērns gūst atziņu, ka tomēr vecā, labā pasaule bija tā īstā, tuvā, ko gribas atgūt, paturēt.
Līdzīgi arī “Ceriņslotas zīmējumos”, kur galvenās varones Anna un Katī abas pirms iemigšanas vēlas, kaut pasaulē nebūtu pieaugušo. Un viņu vēlme piepildās, taču satraucošā veidā.
Vēstījuma noskaņa aizrauj, uzbur atmosfēru, bet vienlaikus it kā ir sajūta, ka trūkst izvērsuma. Bet varbūt nekā netrūkst, varbūt šī šķietamā aprautība ir mākslinieciskās atvērtības princips: nepabeigtība, kas paredzēta, lai atstātu vietu lasītāja fantāzijai.
Jo kulminācijas brīdī, kad pa pilsētu ar savu asfalta rulli braukā dramatiskā, baisā Karmena, kura vēlas visam atņemt ierastās krāsas, visu darīt drūmu, nelaimīgu, ir sajūta, ka tā ir priekšspēle milzu piedzīvojumam. Un tad vēl Karmena stāsta par dīķi ar slepenajām atslēdziņām: liekas, ka abas galvenās varones gaida vērienīgs, elpu aizraujošs piedzīvojums, kurā viņas atklās kaut ko ārkārtīgi nozīmīgu, uzvarēs, pārvarēs, atdodot savai pilsētai un dzīvei krāsas…
Bet drīz biedējošā, izmainītā pasaule izšķīst kā tumšs ziepju burbulis vai beidzas kā slikts sapnis. Mazliet sajūta, ka trūkst kāda it kā pieteikta noslēpuma risinājuma – ka tas saglabājas aizvērts, neatminēts (Ko darīt ar dīvainajām būtnēm – bakalērijām? Un iepirkšanās kāri? Kā tur īsti ir ar to dīķi?), bet, kā jau atzīmēts, iespējams, tas paliek lasītāja fantāzijas ziņā. Iespēja minēt un pārdomāt.
Pasakā ietverti Kuldīgas pilsētai raksturīgie, atpazīstamie vaibsti – vecais tilts pār Ventu, rumba, dakstiņu jumti, Annas baznīca, bet subjektīvi gribējās, lai mazo ieliņu un Kuldīgai raksturīgo namu kolorīts būtu vēl spēcīgāk iegleznots stāstā.
Patīkams ir jaunās grāmatas formāts – vāki ar atlokiem un piesātināti violetais iekšvāku tonis, kas sasaucas ar nosaukumā ietvertajiem ceriņiem, tāpat arī violetie burti, violetie elementi ilustrācijās. Jāatzīst, ka sākotnēji man nosaukums asociējās ar kuplu ceriņzaru pušķi – “slotu”, ar kupliem, violetiem ziedu ķekariem, taču, stāstam ritot, noskaidrojas, ka šī ceriņslota ir pavisam citāda – ne tik cerīga…
Skičveidīgās ilustrācijas, ko veidojusi pati A. Manfelde, iespējams, stāsta iespaidā rosinās kādu jauno lasītāju ķerties pie saviem krāsu zīmuļiem un papildināt grāmatā esošos zīmējumus (galvenās varones darbojas ar zīmuļiem un guašas krāsām; pasakā pieminēts mākslinieks, kurš glezno uz vecā Kuldīgas tilta; liela nozīme ir pārkrāsošanas/krāsošanas motīvam), jo tajos ir arī ar krāsu neaizpildīti laukumi. Neviļus gribas iztēloties šo pasaku, iemiesotu animācijas filmā, stilistiski līdzīgā noskaņā kā “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, taču ar Manfeldes vizuālo rokrakstu.
Vilsies tie, kuri Manfeldes pasakā meklēs, piemēram, atsauces uz kādām ļoti tradicionālām, ar Kuldīgu, ar Ventas rumbu saistītām teikām vai citām jau zināmām leģendām: šis teksts ir absolūti oriģināls, tas nav būvēts ap kādu plaši pazīstamu teiku.
Ar nepacietību gaidu pasaku par Jūrmalu.
