Kāpēc dažu jubilāra Paukštello filmu nepamatoti uzskata par komēdiju? Ieskats jaunizveidotajā aktiera spēlfilmu izlasē 3
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada 26. martā kino un teātra aktieris Jānis Paukštello svinēja savu 70. jubileju. Lai svinības izdotos gana krāšņas arī attālināti, Nacionālā Kino centra (NKC) vietnē “filmas.lv” ir izveidota sešu filmu izlase, kurās Jānim Paukštello ir galvenā vai otrā plāna loma.
Izlasē iekļautās filmas ir atšķirīgas gan žanru, gan tapšanas laika ziņā, tādējādi sniedzot ieskatu arī dažādās latviešu kino desmitgadēs.
Izlasē iekļauta filma “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, “Aizaugušā grāvī viegli krist”, “Svešās kaislības”, “Cilvēka bērns”, “Ziemassvētku jampadracis”, kā arī “Džimlai Rūdi rallallā”, kas, liekas, izlasē ir pieejama tikai uz noteiktu laiku autortiesību ierobežojumu dēļ.
Starp sešām filmām četru filmu režisors ir Jānis Streičs, tāpēc šis ir labs brīdis atgādināt, ka 2016. gadā, kad visu gadu tika svinēta Streiča 80 gadu jubileja, kinokritiķe Daira Āboliņa uzrakstīja “Jāņa Streiča maģisko reālismu”, apjomīgu grāmatu, kurā apskatītas visas 22 Streiča režisētās filmas.
Jaunas grāmatas par latviešu kino ir reti svētki, un šis apjomīgais darbs, kurā ir gan Āboliņas eseja, gan saruna ar režisoru par katru filmu, ir ārkārtīgi interesants un noderīgs resurss visiem, kurus interesē latviešu kino, it sevišķi šobrīd, kad arvien lielāka daļa latviešu kino klasikas ir brīvi un legāli pieejama, turklāt daļa no šīm filmām ir pieejamas jau restaurētā veidolā.
Tuvāk traģikomēdijai
Aktieris Jānis Paukštello latviešu kino ienāk vēl studiju laikā, un viņa pirmā kino loma ir Imanta Krenberga filmā “Pilsētas atslēgas” (1973).
Jau nākamā Paukštello kino loma viņu padara par nozīmīgu vārdu latviešu kino, kas sevi piesaka uz palikšanu – Paukštello atveidotais Arvīds Lasmanis Jāņa Streiča filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) turpina dzīvot skatītāju sirdīs vēl šobaltdien.
Starp citu, šī ir viena no četrām filmām, kas iekļautas šajā “filmas.lv” izlasē, kuras režisors ir Jānis Streičs – Paukštello un Streičam gadu gaitā ir izveidojusies pamatīga sadarbība, kas rezultējusies vairākos darbos, kas pelnīti ir kļuvuši par latviešu kino klasiku.
“Mans draugs – nenopietns cilvēks” ir stāsts par Arvīdu, kurš nevienā darba vietā nenoturas pārāk ilgi, kaut arī viņam ir jāuztur ģimene, jo viņa principi un godaprāts neļauj samierināties ar paviršību darbā, ko nereti piedzīvo dažādās darba vietās.
Filmas laikā Arvīda sievas Intas māte Mirdza grasās precēties ar Ciekuru, kurš ir pārticis cilvēks un var nodrošināt augstu dzīves līmeni, un vēlas arī labāku dzīvi savai meitai Intai.
Arvīds un viņa jaunā ģimene dzīvo pilnīgi pretējos apstākļos – vienā istabiņā komunālajā dzīvoklī, nemitīgi cīnoties ar finansiāliem izaicinājumiem.
Par filmu “Mans draugs – nenopietns cilvēks” mēdz teikt, ka tā ir komēdija, bet šis uzskats man jau liekas kā viens no nopietnākajiem pārpratumiem latviešu kino vēsturē, jo šī filma pēc savas būtības ir daudz tuvāka traģikomēdijas vai pat traģēdijas žanram ar komēdijas elementiem.
Filmas atslēga rodama ainā, kur Čakāns, ko atveido leģendārais latviešu aktieris Ēvalds Valters, saka Arvīdam, ka dzīve viņu salauzusi, un tajā brīdī skaidrs, ka galvenā varoņa optimisms un idealizētais skatījums uz pasauli neiederas lielākajā daļā mūsdienu pasaules, ieskaitot arī filmas norises vietu un laiku.
“Mans draugs – nenopietns cilvēks” savā būtībā ir filma par cilvēku, kurš mēģina iederēties pasaulē, kurā viņam nav vietas, un, lai to atrastu, viņam ir jāmaina vai nu sevi pašu, vai pasauli.
Svešās kino kaislības
1983. gadā pie skatītājiem nonāca J. Streiča filma “Svešās kaislības”, kas stāsta par kara beigu periodu Latvijas pierobežā un par kara dažādos līmeņos izpostītajiem likteņiem šajā vienā sētā.
Filmas nosaukumā ietvertās svešās kaislības tiek skatītas lietuviešu meitenes Marītes acīm, kura ir uzmeklējusi savu radinieku Antanu. Bijušais kalps nu ir saimnieks, kļūstot par bagātās saimniecības saimnieces Annas mīļāko.
Un arī Anna par saimnieci ir kļuvusi līdzīgā veidā, apprecot par sevi daudz vecāko saimnieku Valdmani, kurš nu ir kļuvis vecs un plānprātīgs. Taču Antanu interesē vara, ietekme un Annas meita Ausma, ne vairs Anna pati, un pēckara vīriešu vakuumā Antanam ir lielāka ietekme un teikšana.
Šī filma vēsturiskās norises un varas maiņu atstāj fonā, priekšplānā izvirzot šīs slēgtās grupas savstarpējās attiecības un kaislības.
“Svešās kaislības” daudziem skatītājiem varētu būt pārsteigums, kaut arī pats Streičs ir izteicies, ka šis ir viņa kinematogrāfiski un mākslinieciski vislabāk izdevies darbs.
Kad filma iznāca uz ekrāniem, publika īsti neiemīlēja šo filmu, un, kā Streičs saka sarunā ar Dairu Āboliņu grāmatā “Jāņa Streiča maģiskais reālisms”, iemesli tam varētu būt vairāki.
Pirmkārt, Streičs min, ka, iespējams, laikā, kad filma iznāca, latviešu skatītāji juta alerģiju pret visu sovjetisko, kas parādījās filmas reklāmas materiālos.
Otrkārt, pats Streičs atzīst, ka skatītājs tajā laikā no viņa gaidīja kaut ko gaišu un dzīvi apliecinošu, bet šī filma režisora karjerā atklāj citas šķautnes, kas šo filmu padara vairāk līdzīgu citām režisora filmām – “Atcerēties vai aizmirst” (1981) un “Carmen Horrendum” (1989), kas ir negaidīti tumšas filmas par cilvēka dabu.
Kolhoza groteska
“Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986) ir vēl viena filma, kurā Paukštello ir galvenā loma un ko režisējis Jānis Streičs. Paukštello šajā filmā atveido Vitoldu, jauno partijas sekretāru, kurš ierodas padomju kolhozā “Rosme” un sastopas ar tādām cilvēku izpausmēm, kas neatbilst viņa vīzijām par to, kā jānoris darbu procesiem, tāpēc Vitolds sāk cīņu pret paviršību, netīrību, kopīgās mantas izsaimniekošanu un citām negatīvām cilvēka dabas izpausmēm.
Kā tēls Vitolds ir ļoti tuvs Arvīdam Lasmanim no “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, jo arī šis tēls ir ar plašu, optimistisku smaidu un augstiem ideāliem par to, kā ir jādzīvo un jāstrādā, kas nesaskan ar apkārtējās sabiedrības idejām.
Vitoldam galvenie sabiedrotie uzlabojumu darbā ir kolhoza bērni, kurus vēl nav sabojājušas atrunas un dzīves realitāte, taču galvenie pretinieki – ilggadējie kolhoza darbinieki un varas pārstāvji, kuri ir vienmēr darījuši lietas savā veidā un nevēlas neko mainīt.
Taču atšķirībā no “Mans draugs – nenopietns cilvēks” šīs filmas tonalitāte ir pavisam cita, ieskicējot daudz niansētākus emocionālos un ideju toņus – neba velti “Aizaugušā grāvī viegli krist” sauc par grotesku.
Viena no filmas tēmām ir alkoholisms, filmā parādās arī citas laikmetīgas un reālas problēmas, un tas filmai savā laikā palīdzēja uzrunāt ļoti plašas skatītāju masas Latvijā.
Režisors Streičs sarunā ar D. Āboliņu stāsta, ka filmai Latvijā bijusi milzīga popularitāte un dažādos kolhozos pēc seansa raisījušās sarunas par to, ko viņi paši var mainīt. “Aizaugušā grāvī viegli krist” ir ārkārtīgi interesants un neviendabīgs darbs, kas fiksē sabiedrību pārmaiņu procesā.
Atjaunota bērnu kino klasika
Tālākās divas filmas ir latviešu bērnu kino klasika. Kā pirmo vēlos apskatīt Streiča “Cilvēka bērnu” (1991) par Latgalē dzīvojošo Boņuku, kurš ir iemīlējies skaistajā kaimiņu Brigitā un kura dienu ritums iemieso bērnības paradīzi.
“Cilvēka bērns” šajā izlasē ir iekļauts tāpēc, ka Boņuka tēvu atveido Paukštello, bet pašu Boņuku – Andrejs Rudzinskis, par kuru Streičs sarunā ar Dairu Āboliņu saka, ka viņš bija pirmais, kurš atnāca uz aktierprovēm un uzreiz atstāja neizdzēšamu iespaidu.
Meklējot Boņuka lomas atveidotāju, Streičam bija skaidrs, ka jāmeklē Latgalē.
“Cilvēka bērns”, liekas, ir viena no tām filmām, kura papildu komentārus un analīzi neprasa, jo tajā notvertais siltums un pāri plūstošā mīlestība ir saprotama un viegli uztverama teju jebkuram. 2017. gadā filma tika restaurēta, un “filmas.lv” ir skatāma atjaunotā versija, kas ļauj novērtēt tās mākslinieciskās kvalitātes pavisam citā gaismā.
Otra bērnu kino klasika, kas ir iekļauta šajā izlasē, ir Vara Braslas “Ziemassvētku jampadracis” (1993). 20. gadsimta 30. gados Rīgā dzīvo Cīrulīšu ģimene, kurā ir pieci bērni, ģimene ir muzikāla un nabadzīga, tāpēc jādzīvo pieticīgi.
Taču radošiem bērniem padodas radošas izklaides, tāpēc tas nosaukumā solītais jampadracis filmā tiešām tiek arī nodrošināts.
“Ziemassvētku jampadracis”, līdzīgi iepriekš apskatītajam “Cilvēka bērnam”, ir viena no tām bērnu filmām, kas uzrunā gan jaunākos, gan vecākos ģimenes locekļus, un tajā iemūžināts vienkāršs un uzrunājošs dzīvesprieks.
Tā kā filma ir par muzikālu ģimeni, skaidrs, ka filmā mūzikai ir liela nozīme. Arī šī filma ir restaurēta, turklāt pavisam nesen – 2020. gadā.
Domāju, ka iespēja noskatīties un aptvert filmu tās īstajā mākslinieciskajā formā, nevis vārgā un pabalējušā kopijā, kas bija līdz šim pieejama, arī “Ziemassvētku jampadraci” padarīs saistošu jaunākajām paaudzēm.
Rotaļīga klasiķu plejāde
Noslēgumā jāpiemin nesenākā filma, kas ir iekļauta šajā izlasē: režisoru Māra Putniņa un Jāņa Cimmermaņa veidotā spēlfilma “Džimlai Rūdi rallallā” (2014), kas ir neparasts notikums kaut vai tādēļ, ka Putniņš un Cimmermanis latviešu kino ir zināmi kā leļļu animācijas meistari.
Filma vēstī par pensionāriem, kuri dzīvo sociālās aprūpes namā un pasīvi gaida dzīves beigas, līdz izdomā, ka varētu iestāties armijā un atrisināt valsts problēmas – gan nodrošināt brīvprātīgos armijai, gan ietaupīt uz pensiju rēķina, ļaujot tādējādi sargāt valsts budžetu.
Filmas sižets arī šodien rada patiešām daudz jautājumu, bet filmas galvenais trumpis ir tajā iekļauto latviešu kino un teātra aktieru klasiķu plejāde.
Filmā vienkopus ir redzamas patiešām daudzas zvaigznes gan no kino, gan dažādiem Latvijas teātriem, un diemžēl jāsaka, ka vairākiem aktieriem šī ir izrādījusies pēdējā filmēšanās pieredze.
Īpaši aizkustinoši liekas tas, ka tiek nojaukta robeža starp filmas tēliem un tos atveidojošajiem aktieriem, jo visi aktieri filmā ir ar saviem īstajiem vārdiem.
“Džimlai Rūdi rallallā” šajā izlasē ir iekļauta tāpēc, ka viens no senioriem, kurš pamet sociālās aprūpes centru, lai kļūtu par armijas brīvprātīgo, ir Paukštello, kurš filmā atveido tādu viegli vulgāru un nepieklājīgu kungu gados, kurš sākotnēji ir ratiņkrēslā, bet filmas gaitā no ratiņkrēsla izkāpj.
