Uzaicinājums uz viņpasauli 1
Ir tāds ticējums: atvadīšanās no drauga uz tilta nav laba zīme, jo tas liecina, ka vairs nebūs lemts satikties. Atsevišķos Anglijas rajonos joprojām ļaudis tic tam, ka cilvēku piemeklēs nelaime, ja viņš ar savu pavadoni sarunāsies, ejot vai izbraucot cauri dzelzceļa tiltam vai zem stacijas tilta. Iespējams, šī māņticība saistīta ar senajām bailēm no raganām: kad cilvēks ir kaut kādā veidā “ieslodzīts” (piemēram, ar tiltu no augšas), viņam var draudēt briesmas.
Tādā veidā Amerikā daudzi māņticīgi ticējumi saistīti ar leģendāro tiltu “Zelta vārti” jeb vienu no galvenajām ievērojamām Sanfrancisko un vispār visa ASV Rietumkrasta vietām. Par šo būvi sacerēts daudz dzejoļu un dziesmu, turklāt pirmais poēmu par “Zelta vārtiem” uzrakstījis šā tilta arhitekts Džozefs Štrauss, pēc kā gan esot pēkšņi nomiris. Taču, izrādās, vēl bez tā nekur neesot pat pieminēts kāds cits noslēpumains un baiss ar tiltu saistīts nostāsts.
“Zelta vārti” uzbūvēti 1937. gadā, un tilts jau faktiski uzreiz kļuva par savdabīgu magnētu, kas pievelk cilvēkus, kuri sadomājuši paši sev atņemt dzīvību. Tādā veidā tilts ātri iemantoja tādas vietas slavu, kurā var nokārtot visus rēķinus ar visiem un ikvienu. Protams, bija jautājums: kas gan šai vietai tik ļoti piesaista pašnāvniekus? Aizvadītās desmitgades laikā no tā nolēkuši 85 cilvēki, savukārt no turpat netālu esošā cita tilta – tikai 14. Skaidrojumu šim fenomenam meklē vēl joprojām, pamatā paliekot vienisprātis ar apgalvojumam: “Tiltam piemīt kaut kāda ļoti īpaša aura. Ja cilvēks izlēmis beigt dzīvi pašnāvībā, tieši šī aura kaut kādā īpašā veidā vēl it kā papildus pamudina viņu to patiešām nešaubīgi izdarīt…”
Var piebilst, ka analoģiska “slava” piemīt arī Losandželosā 1913. gadā pāri Kolorādo upei uzbūvētajam Ielu tiltam. To arī ļoti iecienījuši pašnāvnieki. Un šā fenomena iemeslus pētošie parapsihologi pauduši uzskatu, ka cilvēkus veikt pašnāvību tieši uz šā tilta savdabīgā veidā “pavedina” it kā kāds tā būvētāja spoks, kurš pusgadu pirms būvdarbu pabeigšanas nokritis no tā tieši ūdenī un, iespējams, gājis bojā. “Iespējams” tāpēc, ka vēlāk viņa mirstīgās atliekas tā arī neatrada.
Lūk, un vairāki izdzīvojušie apbrīnojami vienādi atainojuši to, kā kaut kāds celtnieku apģērbā tērpts vīrieša spoks par visām varītēm centies viņus pierunāt doties “uz to pusi”, kur it kā neesot karu un vardarbības, kur visi esot brīvi un laimīgi. Savukārt citās liecībās traģisko notikumu aculiecinieki, kuri pašnāvības veikšanas momentā gadījušies tuvumā tam cilvēkam, kurš uzrāpies uz tilta margām, mistisko spoku gan nekad neesot redzējuši. Toties daudzi no viņiem pārsteidzošā kārtā redzējuši citu vienu un to pašu ainu: uz tilta uzstādītās apgaismojuma lampas pēkšņi sākušas kvēlot nevis baltā, bet gan spilgti zilā krāsā!
Turklāt novērots arī tas, ka vēl bez cilvēkiem no tiltiem “labprāt” mēdz nolekt arī dzīvnieki. Viens no tādiem tiltiem savu mājvietu radis Skotijas ielejā Overtounā netālu no Dumbartonas. Kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem tā kļuvusi par vietu, kur savu dzīvi pašnāvībā beidz tikai… suņi. Līdz mūsdienām oficiāli vien esot reģistrēti vismaz 50 tādi gadījumi. Lai gan patiesībā tādu esot ievērojami vairāk. Vēstīts, ka visvairāk no turienes ar galvu lejup mēdz mesties labradori, kolliji un retrīveri. Tāpat uzsvērts, ka dzīvnieku pašnāvības parasti notiekot tikai šim apvidum reti sastopamajās skaidrajās dienās un visi suņi metoties bezdibenī tikai no vienas tilta puses.
Leģenda vēstī, ka pirms daudziem gadiem kāds tēvs no šā tilta nometis savu jaundzimušo, būdams pilnā pārliecībā par to, ka mazais ir paša nelabā apsēsts. Tajā brīdī turpat līdzās esošais saimnieka suns, kas jau bija paspējis iemīļot bērniņu, izmisumā meties viņam pakaļ bezdibenī. Un kopš tā laika tad arī sākusies šķietami nemotivējamā suņu mešanās bezdibenī no šā tilta. Turklāt burtiski pēdējo gadu laikā šādu suņu pašnāvību daudzums nezin kāpēc ievērojami palielinājies, tagad sasniedzot vismaz sešus tādus gadījumus gadā.
Ķeltu mitoloģijā Overtounas ieleja pazīstama kā vieta, kurā saplūst kopā debesis ar zemi un kur savstarpēji saskaras mums zināmā pasaule ar spoku pasauli. Šo mistisko tiltu vairākkārt apmeklējuši skotu ekstrasensi un nākuši klajā ar paziņojumu, ka suņi, jo sevišķi tie, kas ir ārkārtīgi jutīgi pret garu pasaules izpausmēm, konkrētos mirkļos šeit vienkārši “redz” spokus, kas dzīvniekus aicina pie sevis.
Tiesa, piedāvāts arī kāds cits šā fenomena skaidrojums. Proti, suņi uz tilta ne tikai sāk saskatīt un saklausīt kaut ko nemanāmu, bet arī ārkārtīgi skaudri sajust sava saimnieka apslēptās emocijas. Un, ja tajā momentā saimniekam dvēselē iestājies kaut kādu “vētru un dziņu” stāvoklis, dzīvnieks sāk nevaldāmi just līdzi, vienlaikus izjūtot neciešamu depresiju, kā rezultātā tam strauji attīstās neiroze, kas turklāt ir ievērojami spēcīgāka par to, kas ir saimniekam, un tad suns acumirklī veic pašnāvību.
