Ilze Kuzmina: Tikumīgs un vēl tikumīgāks 7
Lietas būtība: Diskusijās par skolēnu audzināšanu tikumībā ir daudz emociju un pārspīlējumu, bet maz veselā saprāta
Uzspēlējam asociāciju spēli? Muskuļi – vīrietis – sekss… Pēdējo asociāciju izsaka septiņgadīga meitene. “Kāpēc tieši sekss?” vaicāju. “Un kāpēc ne?” man atbild pirmklasniece, veroties pasaulē naivām debeszilām acīm. Esmu droša, ka nevienā no mācību stundām par seksu pagaidām nav runāts. Iedomu, ka vīrietis vispirms paredzēts seksam, mazā būs guvusi kur citur. Skolā bērns gūst tikai daļu no savām zināšanām un priekšstatiem. Liela vai pat vēl lielāka loma ir tam, kādas sarunas skolēns dzird: gan dzīvē, gan no TV ekrāniem. Nozīme var būt arī tam, ka, skatoties sestdienas vakara multenīti TV3, reklāmas pauzē bērns pamana prezervatīvu slavināšanu.
Tāpēc nav saprotams, kāpēc tieši skola un tajā notiekošais mācību process pārvērsts par galveno kaujas arēnu starp konservatīvo un liberālo sabiedrības daļu. Vai tiešām kāds no Saeimas deputātiem, kurš uzdodas par kaislīgu tradicionālo vērtību aizstāvi, iedomājies: ja viņa bērnībā skolā būtu stāstīts par ģimenes vērtībām, viņam būtu izdevies kļūt uzticīgam vīram? Vai tiešām deputāte Jūlija Stepaņenko, kas rosina izglītības likumā iekļaut sadaļu “Skola un tikumība”, vēloties, lai izglītības iestāde būtu tikumības citadele, domā, ka skolas ir un būs noslēgti klosteri, ko neietekmē sabiedrībā notiekošie procesi, kuros tikumības, lai kā to arī definētu, acīm redzami ir pamaz?
Diskusijas par to, kā skolās popularizēt veselīgu dzīvesveidu un ģimenes vērtības, sabiedrībā allaž rada gana daudz kaislību. Tēma, protams, svarīga, taču diskusijām un iespējamo problēmu risināšanai kaitē tas, ka viedokļu apmaiņā reti kurš iesaistās ar vēsu galvu un veselīgu pieeju. Valda pārlieka emocionalitāte. Tikko kāds kaut iepīkstas, ka izglītības process būtu jāizmanto tradicionālo vērtību stiprināšanai un popularizēšanai, tā liberālākie sabiedrības pārstāvji sašutumā un izmisumā piebrēc pilnus sociālos tīklus, aizejot pat līdz absurdam, bet nediskutējot par būtību. Tā vietā, lai pievērstu uzmanību tam, ka Saeimas atbildīgā komisija atbalsta priekšlikumu ielikt likumā neskaidru pantu par mācību līdzekļu, kas kaitē tikumiskajai attīstībai, aizliegšanu, tiek izteikti absurdi apgalvojumi, ka skolās vairs nevarēs lasīt latviešu dižgaru literāros darbus, jo tajos tak parādīta žūpošana un citas netikumīgas izdarības. Tiek izdomātas pat sazvērestības teorijas, šo likuma grozījumu sasaistot ar Putinu un Krieviju.
Līdzīgi uzvedas konservatīvākais sabiedrības spārns. Kad tika izdota grāmata “Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un “Diena, kad Rūta bija Rūdolfs”, dažs konservatīvi noskaņotais sacēla tādu jezgu, it kā kāds viņa dēlam stīvētu mugurā kleitu un spiestu rokās Bārbiju.
Mācību procesā neiztikt bez mūsdienu sabiedrībā esošu parādību pieminēšanas un skaidrošanas. Nebūs iespējams apiet, piemēram, homoseksuālismu un bērnu augšanu nepilnās vai netradicionālās ģimenēs. No publiskajā vidē redzētajām diskusijām rodas iespaids, ka konservatīvie vēlas, lai skolotājs bērniem teiktu: “Visiem jādzīvo tradicionālās ģimenēs. Ja kāds no jums dzimis ārpus tās, jūsu vecāki ir ļoti netikumīgi, jums jābūt labākiem.” Savukārt liberāļi gribētu, lai pedagogs pauž: “Katra izvēle ir laba. Izmēģini visu, ko dzīve var piedāvāt! Te ir brīva valsts.” Bet patiesībā taču būtu jāmeklē zelta vidusceļš un gudrs skolotājs spēs pastāstīt par tradicionālas ģimenes priekšrocībām, neiedzenot depresijā tos, kuriem jau ir vai tikai vēl būs citāda pieredze.
