Anda Buševica: Kāpēc VID ir jo sevišķā nemierā par pašvaldību un valsts iesaisti šmakovkas popularizēšanā Latgalē? 6
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
24. martā mūs sasniedza iepriecinoša ziņa, ka uz vietu UNESCO Reprezentatīvā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, tajā pašā, kurā kopš 2008. gada iekļauta Baltijas Dziesmu svētku tradīcija, tagad pretendēs arī Gaujas plostnieki.
Patiesību sakot, ne tikai Gaujas kuģošanu apguvušie, jo iesniegums ir multinacionāls: lai koku pludināšanas prasmi UNESCO atzītu par vērtību, vienojušies Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas, Vācijas plostnieki.
Katra upe no plostnieka paģēr atšķirīgas iemaņas, katrai nācijai piemīt savs temperaments, un tieši šī daudzbalsība plostnieka amata prasmes padara izprotamākas un interesantas to mantiniekiem.
Lai iesniegtu pieteikumu, bija nepieciešama gan valsts, gan pašvaldības iesaiste, taču aizsākās viss no trakas idejas un saujiņas entuziastu.
Pirms divdesmit gadiem Mārtiņam Gaigalam dzima ideja Strenčus padarīt par plostnieku galvaspilsētu, leģendārais Gaujas Nacionālā parka ilggadējais dabas aizsardzības inspektors Māris Ansis Mitrēvics jeb Mitrais, pats jaunībā vadījis plostus pa Gauju, spēja ar šiem stāstiem aizraut arī citus.
2001. gadā dzima biedrība “Gaujas plostnieki”, un, vismaz līdz pandēmijai, ik gadus maija trešajā sestdienā Strenčos rīkotie Gaujas plostnieku svētki bija labs iemesls nodibināt draudzību ar citvalstu plostniekiem.
Latvijā 2016. gadā tika pieņemts Nemateriālā kultūras mantojuma likums, ar ko sākta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma saraksta veidošana. Saraksts atrodams Nacionālā kultūras centra mājas lapā, un šobrīd, vērienīgu kultūras notikumu bezvējā, pāršķirstot sarakstu, var atrast arī dažu labu atgādinājumu par tepat mums līdzās mītošām vērtībām.
Pēc diviem mēnešiem – un es ticu, ka pat pandēmija nespēs apturēt no paaudzēm pārmantoto, nesen no jauna sakuplojušo tradīciju – sāksies maija dziedājumi jaunavas Marijas godam pie ceļmalas krustiem Ziemeļlatgalē.
Sarakstā iekļauta Siguldas suvenīru – rakstainu spieķīšu – darināšanas māka, Līvānu stikla izkoptās stikla pūšanas tradīcijas, Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes.
Šonedēļ Valsts ieņēmumu dienests izteicies par prasmi, kas jau iekļauta Latgales kulinārajā mantojumā un, manuprāt, kā pārmantota un dzīva pilnīgi noteikti varētu pretendēt arī uz vietu Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā – par šmakovkas dzīšanu Latgalē.
Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes direktora vietniece Baiba Šmite-Roķe pauda, ka “neapšaubāmi būtu jārespektē katra reģiona kulinārijas kultūras iezīmes, tomēr Alkoholisko dzērienu aprites likumā ir noteikts aizliegums izgatavot vai uzglabāt destilātu ražošanai paredzētus aparātus un ierīces, lai arī to realizācija nav aizliegta. Arī destilēto alkoholisko dzērienu ražošana Latvijā mājas apstākļos, tostarp savam patēriņam, ir aizliegta.”
Šmakovkas ceļš Latgalē izveidots ar vērienu – četri muzeji, kulinārā mantojuma centrs, laboratorija un dedzinātava, kopumā septiņi pieturas punkti, protams, gastronomiskā tūrisma popularizēšanai izmantots arī publiskais finansējums, un tieši ar pašvaldības un valsts iesaisti VID jo sevišķi ir nemierā.
Interesants jautājums, ar ko arī līdz šim ir saskārušies garamantu vācēji, – vai atbalstāma būtu tikai tikumīgo tautas prasmju un tradīciju saglabāšana?
Patlaban nacionālajā Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā neredzu nevienu diskutablu vērtību, taču zinu, ka dzīvesstāstu vācēji ir pierakstījuši gan atmiņas par malumedniecību Vidzemē, gan kontrabandistu stāstus leišmalē, savulaik par dižpārdokli kļuva Sanitas Reinsones atrastais un grāmatā izdotais “Ādama stāsts” par meitās iešanas tradīcijām Mazsalacas apkaimē.
Starpnozaru mākslas grupa “Serde” Aizputē “Tradīciju burtnīcās” pierakstot gan kandžas dzīšanas paņēmienus, gan tautā piekoptu zāļu un ziežu pagatavošanas receptes, šo izdevumu ievadā drosmīgi apgalvo, ka no aizmirstības izglābtās tautas zināšanas ir vērtība ne tikai muzejnieciskā izpratnē, bet arī tāpēc, ka tās ir gadsimtos pārbaudītas izdzīvošanas prasmes, un mēs nekad nevaram zināt, ko no tā visa mums var ievajadzēties nākamībā.
