Franks Gordons: Tikt vaļā no “pēcpadomju” statusa 8
Kopš PSRS sabrukuma aizritējuši 27 gadi, taču jēdziens “pēcpadomju telpa” nezūd no politologu traktātiem un analītiķu slejām. Pasaules mediji, apzīmējot 10 suverēnas valstis, bieži vien iekavās it kā piebilst: FSU, tas ir, Former Soviet Union – bijusī Padomju Savienība. Starp rindiņām – mājiens, ka nav vēl izkasīts kāds piesērējums un Putina Kremlī šo “pēcpadomju telpu” uztver kā sev pienākošos ietekmes sfēru. Ukraina, šķiet, jau noplēsusi šo apnicīgo lipekli, un tagad rodas iespaids, ka arī Armēnija, Moldova un Kazahstāna lūko tikt vaļā no “pēcpadomju” statusa.
Brīdī, kad top šīs rindiņas, Armēnijā situācija ir haotiska un neprognozējama. Taču viens ir skaidrs: šī zeme, šī tauta vēlas tikt vaļā no “pēcpadomju” statusa un stiprināt saites ar Rietumiem.
Masu protesta kustība, kas izvērsās 13. aprīlī, daudzējādā ziņā salīdzināma ar Ukrainas 2013./14. gada Maidana notikumiem. Seržs Sargsjans, kurš pārāk ilgi turējās pie gandrīz autoritārās varas, 23. aprīlī bija spiests atkāpties. Tagad aplūkosim tos, kuri Armēnijā patlaban tiecas tikt pie varas un bauda plašu masu atbalstu. Revolūcijas, var teikt, varonis un vadonis ir 42 gadus vecais Nikola Pašinjans, liberālas parlamenta frakcijas “Elk” līderis, partijas “Pilsoniskais līgums” priekšsēdis. Viņa līdzgaitnieki ir Rafi Ovanesjans – ASV pilsonis, bijušais Armēnijas ārlietu ministrs, un leģendārais Paruairs Airikjans, kurš ilgus gadus bija “gulaga” vaņģinieks un paliek nesamierināms Krievijas ienaidnieks. Pašinjana palīgs sakaru veidošanā ir 38 gadus vecais Ararats Mirzojans, kurš aktīvi kontaktējas ar Rietumu firmām un sabiedriskām organizācijām un īpaši ar spēcīgo armēņu lobiju Savienotajās Valstīs. Kremlim te nekas nespīd. Redzēsim…
Pagaidām politiskā krīze turpinās, jo Pašinjans parlamentā nesaņēma vajadzīgo balsu skaitu, lai tiktu ievēlēts par premjeru. Nākamais balsojums gaidāms šodien.
Tikmēr Moldovā jauni spirgti vēji saka pūst 25. martā, kad galvaspilsētā Kišiņevā desmit tūkstoši demonstrantu pietiekami skaļi izteicās par šīs “pēcpadomju” valsts “atgriešanos Rumānijas klēpī”. Šīs noskaņas burtiski tracina Moldovas prezidentu Igoru Dodonu, kurš – atšķirībā no puslīdz rietumnieciski noskaņotā premjerministra un vairākuma valsts parlamentā – ir izteikti prokremlisks. Labi vismaz, ka Dodona pilnvaras ir drīzāk ceremoniālas.
Rumānija, ka zināms, ir gan NATO, gan Eiropas Savienības dalībvalsts, un 27. martā tās parlaments nāca klajā ar svinīgu deklarāciju, atzīmējot 100 gadus kopš Besarābijas apvienošanas ar Rumānijas karalisti. Demonstrācija Kišiņevā bija saistīta ar šo slaveno simtgadi. Izziņa: Besarābija ir vēsturisks novads, kas līdz 1812. gadam atradās pa daļai Turcijas, pa daļai Moldovas kņazistes varā. To apdzīvo moldāvi, kas ir tie paši rumāņi un runā tai pašā rumāņu valodā. 1918. gada 27. martā, kad Krievijā plosījās pilsoņkarš, Besarābijas Zemes padome pieņēma deklarāciju par pievienošanos Rumānijai. Saskaņā ar Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu Lielvācija atzina, ka Besarābija ir PSRS ietekmes sfēra. Un 1940. gada jūnija beigās šis novads tika okupēts, tāpat kā Baltijas valstis. Tagad būtu tikai dabiski, ja Moldova atgrieztos Rumānijas sastāvā, un, kā redzams, attiecīgas noskaņas Moldovā pastiprinās.
Kazahstāna un tās prezidents Nursultans Nazarbajevs pēdējā laikā tiecas atslābināt saites ar Krieviju, par ko liecina tagad ievadītā pāreja no kirilicas uz latīņu alfabētu. Baltajā namā, tiekoties ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, Nazarbajevs noslēdza vairākus līgumus par sadarbību ekonomikas un tehnoloģiju jomā. Un tagad – uzmanību! – Kazahstāna nolēmusi nodot ASV kara flotes rīcībā divas ostas Kaspijas jūras piekrastē – Aktavu un Kuriku. Oficiāli ir runa par tranzītu – amerikāņu kravu piegādi ASV karaspēkam Afganistānā. Bet ko šai sakarā teicis Kazahstānas ārlietu ministrs Kairats Abdrahmanovs? “Kazahstāna ir ASV stratēģiskais partneris.” Kas to būtu domājis!
