Tikt vaļā no “izpalīdzīgā latvieša” sindroma. Intervija ar Latviešu valodas aģentūras direktoru 7
Sarunu ar Latviešu valodas aģentūras direktoru JĀNI VALDMANI sāku, jautājot, kāda līdz šim ir bijusi vislielākā veiksme valodas politikā.
J. Valdmanis: Galvenā veiksme valodas politikā ir mazākumtautību jauniešu valsts valodas prasme un visumā arī vēlme to lietot. Aģentūras pētījumi rāda, ka jaunieši (vecumgrupā līdz 34 gadiem) tuvu 90% prot valsts valodu labi vai ļoti labi. Un jaunieši ir valsts nākotne. Bieži vien Latviju salīdzina ar Igauniju. Taču igauņu kolēģi ir stāstījuši, ka viņu jaunieši ar mazākumtautību jauniešiem visbiežāk sarunājas angliski. Var jau priecāties, ka tā uzlabojas angļu valodas prasme, taču tā ir valsts valodas politikas neveiksme.
Pašreiz aģentūra līdzdarbojas arī kompetenču izglītības projektā.
Jā, mums jāveic tā daļa, kas attiecas uz atbalstu skolotāju izglītošanai un mācību līdzekļu izveidi.
Mazākumtautību skolu pedagogiem latviešu valoda jau tagad ir jāprot C1 līmenī (tas ir iepriekšējais pirms C2 līmeņa, kas ir pats augstākais valodas pratēja līmenis). Zināms, ka tas ne visur tā ir. Kad Saeimas komisijā notika viļņošanās – pārejas laiks par īsu, daļa skolotāju tam nav gatavi… Apmēram ar tādu zemtekstu, it kā šie skolotāji zinātu valodu tikai pamatlīmenī – es teicu, ka, pagarinot pārejas laiku un sniedzot apjomīgo atbalstu skolotāju profesionālās kompetences pilnveidei, valsts veiks kārtējo labdarības darbu (cerams, pēdējo!) pašu skolotāju gadiem ilgi nepadarītā mājasdarba dēļ. Skolotājam valoda ir galvenais darba instruments! Kā tad līdz šim tie skolotāji, kam nepieciešams šāds atbalsts, kopuši savu instrumentu? Kā viņi ir strādājuši?
Svešvalodu kursos uzsver – lai iemācītos valodu patiešām labi, lielākajai daļai ir nepieciešami 11–12 gadi. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir pagājis daudz vairāk.
Aģentūra ļoti daudz strādā ar skolotājiem tālākizglītotāju kursos – ir profesionālās kompetences kursi, ir meistarklases, ir metodikas papildināšanas kursi. Liela daļa skolotāju jau tagad spēj strādāt nepieciešamajā līmenī, un jaunie nosacījumi viņiem neradīs problēmsituācijas, taču dažviet bremzē skolas vadība – negrib vai nespēj. Šad un tad skolēni konstatējuši, ka viņi spēj labāk izteikties un vairāk izstāstīt valsts valodā, nekā to var skolotājs.
Valodas politikas veiksmi parasti apliecina ar diviem galvenajiem parametriem – valodas prasmi un valodas lietojumu. Tos var izmērīt. Taču ir vēl viens faktors – lingvistiskā attieksme, ko nevar tā vienkārši izmērīt. Tas ir subjektīvo faktoru komplekss, kas saistīts ar valodas uztveres īpatnībām, kā cilvēks uztver savu valodu un citas valodas, kāda ir attieksme pret citām valodām, valodas regulēšanas mehānismiem. Tāds komplekss piemīt katram indivīdam, veselai sociālai grupai un pat etnosam. Šis subjektīvo faktoru komplekss nosaka, vai mēs kādu valodu mācīsimies vai ne, vai to lietosim vai nelietosim, kad un kādos apstākļos lietosim.
Latviešu valodas aģentūra strādā visos trīs virzienos – gan prasmei, gan lietojumam, gan lingvistiskajai attieksmei. Iespējami vairāk cenšamies strādāt tieši jauniešu auditorijai. Piemēram, divi galvenie aģentūras gada pasākumi ir Dzimtās valodas diena un Eiropas Valodu diena.
Man bija interesanti vērojumi, Dziesmu svētku laikā aptaujājot mazākumtautību koncerta dalībniekus – mazākumtautību jaunietes, ģimnāzijas absolventes, runāja ļoti labā latviešu valodā, tāpat arī poļu folkloras kopas dalībniece. Pārējie, izņemot vienu, arī centās runāt latviski, kaut bieži papildināja ar vārdiem krieviski, jo latviešu valodas vārdu krājums viņiem bija nepietiekams.
Aģentūras pētījumā uz jautājumu “Kāpēc visiem Latvijā pastāvīgi dzīvojošajiem būtu jāprot latviešu valoda?” visbiežāk sastopamās atbildes ir divas. “Tāpēc, ka dzīvo Latvijā” – saka 48% latviešu un 41% cittautiešu. “Tāpēc, ka latviešu valoda ir valsts valoda” – tā uzskata 38% latviešu un 36% cittautiešu. Katrs varēja atzīmēt vairākas atbildes, un trešajā vietā ir atbilde, ko izvēlas tikai 9% latviešu un 17% cittautiešu – “lai vieglāk būtu sazināties”. Tātad izpratne, kas acīmredzot sakņojas pieredzē, ka saziņai un sapratnei ir vajadzīga valsts valoda, ir vāja. Pētījuma sadaļā par valsts valodas lietojumu jeb lingvistisko uzvedību noskaidrots, kādās situācijās mazākumtautību pārstāvji runā latviski. Visvairāk respondentu – 71% – atbildējuši: tad, ja viņu uzrunā latviski. Tikpat daudz (vairāk nekā divas trešdaļas) runā valsts valodā, ja sarunbiedrs nesaprot krieviski. Tas liecina, ka vislabākais veids, kā veicināt valsts valodas lietojumu, ir runāt latviski, vērsties pie cittautiešiem latviski.
Un šeit ir vietā noraidīt demagoģiju, ko nereti dzirdam un lasām medijos, saziņā vairāk izmantot krievu valodu cieņas izrādīšanai, pretimnākšanai, sapratnes veicināšanai un kam tik vēl ne. Protams, es šeit nepieminu lingvistiskos invalīdus, kas, dzīvojot valstī, nezina valsts valodu kaut cik vērā ņemamā līmenī.
Valsts valodas pozīcijas visstiprākās ir valsts iestādēs, kā tam arī vajadzētu būt. Palūkosimies, kā notiek saziņa valsts iestādēs. Pētījumā noskaidrots, ka cittautieši valsts valodā sazinās tikai mazliet vairāk nekā trešdaļā gadījumu, 17% aptaujāto teikuši, ka latviešu valodā runā biežāk nekā krievu valodā. Kopā saskaitot, tas ir tikai 51% jeb praktiski puse respondentu. Tiesa, salīdzinājumā ar 2012. gadu ir neliels progress (toreiz tie bija 43%). Šeit es uzskatu, ka vaina pašos latviešos. Ja tu pats neradi tam otram vajadzību lietot valsts valodu valsts iestādēs, tad katrs izvēlēsies savu dzimto valodu, jo tā ir vieglāk. Pašvaldību iestādēs cittautiešu uzvedība ir ļoti līdzīga.
Bet kā tad ir ar saziņu citās situācijās, kā tajās rīkojas latvieši?
Tādā būtiskā dzīves jomā kā darba apspriedēs un sanāksmēs latviešu valoda dominē tikai 69% gadījumu, un vēl 7% aptaujāto atbildējuši, ka latviešu valodu lieto biežāk nekā krievu valodu, tas kopā ir 76%. Tātad praktiski trīs ceturtdaļas latviešu darba apspriedēs, kārtojot darba lietas, runā latviski. Bet kādā valodā runā atlikusī ceturtdaļa latviešu? Un kāpēc?
Un vēl – darbā, sazinoties ar kolēģiem, 59% lieto tikai latviešu valodu, un vēl 16% atzīst, ka latviešu valodu lieto biežāk nekā krievu, kas kopā ir 75% jeb trīs ceturtdaļas aptaujāto latviešu. Nevaru apgalvot, ka tas ir apmierinoši; neapšaubāmi, ir uz ko tiekties. Jautājums, protams, ir, kas tās par darbavietām un kādi ļaudis ir šo iestādījumu vadībā, vispirms jau, kas ir direktors, jo tieši viņš nosaka uzvedības un valodas etiķeti darbavietā.
Viens bēdīgs piemērs, ko šopavasar stāstīja paziņa: meita dārgā skaistumkopšanas salonā Rīgā vairākas reizes latviski atkārtojusi: “Man tikai, lūdzu, uzacis nekrāsojiet ar hennu.” Darbiniece, laikam nevēloties atzīties, ka nav sapratusi, lietojusi tieši hennu. Rezultāts bēdīgs: kliente alerģiskās reakcijas dēļ pret hennas krāsu nokļuva slimnīcā. Skaistumkopšanas firma solīja atlīdzināt ārstēšanās izdevumus. Bet draudzene saka: “Situācijās, kur ir runa par manu komfortu, veselību vai drošību, redzot, ka mani nesaprot, pāreju uz krievu valodu.”
Tā ir profesionālā valoda, kura darbiniecei, protams, bija jāzina. Apkalpojošā sfēra ir tieši viena no problēmu jomām. Pētījumi parāda, ka arī daudzi taksometru vadītāji nepietiekami prot valodu, tās nianses, un tās bieži vien ir noteicošās. Piemēram, ja klienta teikto saprot daļēji, tad lidostas vietā aizved uz ostu. Pamazām situācija uzlabojas, bet nebūt ne tik strauji, kā gribētos.
Vēl būtiska lieta – ir arī situācijas, kad cittautietis sāk sarunu latviski, bet sarunbiedrs latvietis, saklausot, ka uzrunātājs, sarunas uzsācējs, ir cittautietis, atbild krieviski. Kāpēc? Vai tā ir infantila vēlme palepoties, ka spēj kaut ko pateikt krieviski? Vai aprobežotība? Vai izpalīdzīgā latvieša sindroms? Vienas atbildes šeit nav.
Ārzemju latvieši jau pirms gadiem divdesmit teica, ka viņi nesaprot, kāpēc Latvijas politiķi šeit, savā valstī, runā arī krieviski. Bet tas notiek joprojām.
Aģentūra reizi mēnesī rīko valodas vakarus, un šajā gadā interesenti nāk klausīties sarunas ar valodniekiem, notiek arī diskusijas. Nesen bija saruna ar profesori Inu Druvieti. Viņa pieskārās arī jautājumam par politiķu saziņu ar sabiedrību, sakot, ka jau gandrīz 30 gadus mēs par to runājam, rakstām, skaidrojam, taču ar izpratni ir vāji. Atceros epizodi bijušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa laikā, kad Melngalvju namā notika Valsts valodas komisijas rīkots pasākums, šķiet, šīs komisijas sagatavotās grāmatas atvēršana. Toreiz runāju arī, ka amatpersonām, sākot ar Valsts prezidentu, ministriem, deputātiem, valsts ierēdņiem, jāatceras katrā mīļā mirklī, ka valstī ir tikai viena (!) valsts valoda, tātad, vismaz pildot darba pienākumus (un ne tikai), ir pienākums runāt valsts valodā. Prezidents Andris Bērziņš, to visu noklausījies, kafijas pauzē man sacīja: “Jā, bet tas nav tik vienkārši.” Vaicāju – bet kas un kāpēc nav vienkārši?! – Jā, nu tur ir dažādi cilvēki… Taču, ja valsts amatpersonas runā publiski vienas, kaut arī lielākās mazākumtautības valodā, tad kādu ziņu runa sniedz sabiedrībai? Manuprāt, šādu – ja vien būs kaut kas svarīgs, mēs jums to izstāstīsim krievu valodā. Bet tas taču ietekmē cilvēku vēlmi lietot valsts valodu.
Kā vērtējat angļu valodas ietekmi sabiedrībā? Piemēram, situācijā, kad latviete televīzijas raidījumā “Tieša runa” teikumā kā visiem saprotamu iepin angļu vārdu “evidence”, labi, ka raidījuma vadītājs viņai liek paskaidrot, kas “evidence” ir latviski, un viņa attopas pateikt “pierādījumi”. Kad saka, piemēram, “izteikt spekulācijas”, arvien nodomāju, ka saprotamāk taču būtu “izteikt pieņēmumus”. Un kur vēl neveiklie darinājumi, piemēram, “šāda rīcība netiks tolerēta”.
Angļu valoda mums tomēr nekādā gadījumā nav tāds apdraudējums kā krievu valoda. Krievu valodas mums šeit ir masīvs pārdaudzums, tā ir pašpietiekama, diemžēl arī pašu latviešu valodiskās uzvedības dēļ. Ja pieminam daudzo anglicismu iestarpināšanu runā, tad, man šķiet, šie cilvēki gribētu izskatīties un izklausīties smalki, taču izklausās smieklīgi. Vēl jo vairāk, ja lieto izkropļotus svešvārdus (ne tikai anglicismus), piemēram, arī no Saeimas tribīnes reizēm dzirdamais “skurpulozi” (“skrupulozi” vietā) vai “humanitārs” ar nozīmi “humāns”.
Lai pabeigtu sarunu uz optimistiskākas nots, gribu teikt, ka Latviešu valodas aģentūra strādā visu triju parametru uzlabošanai un stiprināšanai, proti, pozitīvākas lingvistiskās attieksmes veidošanai, tiek arī sniegts dažāda veida atbalsts valsts valodas prasmes uzlabošanai, pilnveidošanai un lingvistiskās uzvedības normalizēšanai. Taču jāapzinās ļoti skaidri, ka jebkāda darbība valodas politikā var būt sekmīga tikai ar sabiedrības aktīvu līdzdalību.
