Darbs sniedz gandarījumu 3
Jaunā skolotāja pamanījusi, ka viņas skolēniem vislabāk patīk matemātika, kā arī mājturība un vizuālā māksla. Pirms mājturības stundas, kurā sākumskolēni strādā dažādus rokdarbus, mazie nepacietīgi cenšas noskaidrot, kāds darbiņš būs jādara šoreiz. Vēstulē, kurā bija aprakstīts Evitas darbs, bija arī teikts, ka mazie rūpīgi vāc interesantus akmentiņus, pogas, skaidas, pērlītes, jo zina, ka sīkās lietiņas noderēs rokdarbos. Skolotāja bērnu darbiņus regulāri izstāda skolā organizētajās izstādēs. Evita savus mazos pieskata arī pagarinātās dienas grupā – kopā rotaļājas, apmeklē netālo bibliotēku, dodas laukā, vēro dabu, iet ekskursijās. “Piemēram, nesen bijām kopā tuvējā dabas takā. Bērni pēc tam tik mīļi teica paldies, ka bijis interesanti,” saka Evita.
Jaukākie brīži skolotāja darbā ir tieši šādi: kad kāds delveris, uz ko skolotāja dusmīga, atnāk atvainoties un samīļo, kad bērns, kam bijis grūti saprast jauno mācību vielu, pēkšņi sajūsmā iesaucas: “Skolotāj, tagad es beidzot sapratu, kas ir lietvārds!” – “Tad ir liels gandarījums: redzu, ka izdevies iemācīt,” stāsta Evita. “Man klasē ir bērns, kam noteikti attīstības traucējumi, taču šis skolēns ne ar ko neatšķiras no pārējiem. Vienīgi pašam jau izveidojusies apziņa, ka viņš neko nevar. Tad skolotāja uzdevums ir ne tikai mācīt, bet arī iedvest pašapziņu – uzslavēt un motivēt. Ja kaut kas nepadodas, svarīgi bērnu nesteidzināt.” Evita uzskata: jātiek līdz bērna sirsniņai, tad arī sadarbība būs veiksmīgāka.
Protams, arī skolotāja darbā neiztikt bez garoziņas. Evitas skatījumā viena no negatīvajām skolu pedagogu amata pusēm ir gana apjomīgie papīru darbi: klases žurnālu aizpildīšana un dažādu atskaišu rakstīšana. Tikt galā ar šo birokrātiju viņai šķiet grūtāk nekā skolot bērnus. Runājot par jau daudz apspriestajām pedagogu algām, Evita atzīst, ka viņu vairāk uztrauc nevis algas apmērs, bet gan neziņa. Pirms aiziešanas vasaras brīvdienās pedagogiem nav ne jausmas, cik viņi pelnīs rudenī. “Taču, cik piešķirs, ar tik arī iztiksim. Latviešu tauta ir ļoti savaldīga,” saka Evita.
Neskaidrs gan ir arī lauku skolu liktenis, tāpēc jaunā skolotāja vēl nezina, cik ilgi strādās šajā skolā. Evita aicina novērtēt lauku skolu nozīmi. Ne katrs bērns var iejusties lielajās pilsētas skolās, daļai skolēnu ļoti nepieciešams, lai skolotājs varētu ar viņu strādāt individuāli. “Domāju, ka mazo lauku skolu skolēni nekādā ziņā nav zaudētāji,” uzsver Evita. Kāpēc jaunā skolotāja nolēmusi palikt laukos? Viņa neslēpj, ka laukiem viņu piesaista, pirmkārt, vīrs, kam ir sava saimniecība. Otrkārt, studējot Daugavpilī, Evita sapratusi, ka pilsētā viņai būtu grūti dzīvot, jo sirds vilkusi uz laukiem. “Kad esmu pilna emociju, nomierinos tieši dabā. Mans vīrs ir mednieks, un es medībās eju kā dzinējs. Pabļaustīšanās mežā mani uzlādē. Tāpat man vajag parušināties dārzā, puķu dobē,” atbild Evita, kura jau kopš bērnības radināta pie lauku darbiem. Vasarā lauku darbiem atliek vairāk laika, taču arī tad, kad jāstrādā skolā, Evita vismaz vakaros padzirda teļu vai pabaro kādu no mājlopiem.
