Tikt galā ar Šekspīru, sevi un cilvēkiem. Saruna ar Juriju Djakonovu 0
31. augustā Andrejsalas teritorijā pirmizrādi piedzīvos Jurija Djakonova, Elmāra Seņkova un Reiņa Dzudzilo kopdarbs – pēc Viljama Šekspīra lugas “Makbets” motīviem veidotā izrāde “Makbets. Mono”. Izrādes vienīgais aktieris – jaunais režisors Jurijs Djakonovs – ir pārliecināts – mūsdienās zūd robežšķirtne starp režisora un aktiera profesiju, starp klasisku un eksperimentālu teātri.
Režisora profesijā skolojies gan Latvijas Kultūras koledžā, studējot amatierteātru režiju, gan Latvijas Kultūras akadēmijā – pērn absolvēts Māras Ķimeles vadītais dramatiskā teātra režijas kurss. Pirms tam, kā pats saka, bijusi “cita dzīve” – Jelgava, mazpilsēta, kur cilvēku grupas, latvieši un krievi dzīvojot samērā izolēti. “Līdz astoņpadsmit gadu vecumam nerunāju latviski. Tomēr mani vecāki ir dzimuši šeit, uzskatu, man ir zināmas tiesības uzskatīt sevi par latvieti,” spriež Jurijs.
Jaunais režisors atzīst, šobrīd gan latviešu un krievu “problēmu” neizjūtot. Viņš atsakās “objektīvi” vērtēt Latvijas situāciju šajā kontekstā, jo ikviens viedoklis esot subjektīvs. “Apkārtējais konteksts šobrīd man šķiet brīnišķīgs. Ja man klājas labi, nejūtu, ka apkārt būtu kāda mistiska krīze vai problēmas ar latviešiem un krieviem,” ironizē režisors. Tiesa, kad dzīve kļūstot sarežģītāka, tad liekas – darba nav, māksliniekus apdala, un tādēļ, ka esi krievs, iespējas ir ierobežotas. Jurijam ir tuva budismā rodamā atziņa – viss ir sapnis, bet pasaule, cilvēki ir tādi, kādus tos redzi, iztēlojies. “Kam vajadzīgs mans situācijas novērtējums, ja rīt tas, ko domāju par šodienu, varbūt vairs nebūs aktuāls.”
Daudz svarīgāk būtu, lai cilvēki apkārt vairāk domātu par to, ko nozīmē godīgi, laimīgi un ar mīlestību nodzīvot savu dzīvi, padarīt dzīvi un pasauli labāku. “Nacionālas identitātes konflikti, stereotipi par vecumu, profesiju, sociālo pozīciju traucē būt laimīgiem. Zinu, tas skan utopiski, pat banāli. Bet realitāte ir nenormāli banāla – visi gribam būt laimīgi, mīlēt un būt mīlēti.”
Teātris jauno cilvēku esot interesējis kopš skolas laika, bet sapnis par režiju dzimis, augām dienām vērojot filmas. “Pirmoreiz uzstājos skolas teātrī, sajutu cilvēku reakciju un sāku saprast, kas vispār ir teātris, to, cik brīnišķīgi ir labi pakavēt cilvēkiem laiku, runāt par lietām, kas šķiet svarīgas.”
Jurija radošajā kontā šobrīd ir gan futbolista loma izrādē “Puiši smaržo pēc apelsīniem” (“Dirty Deal Teatro”), gan izrādes “Cilvēks šinelī” režija Nacionālajā teātrī. Nacionālajā teātrī spēlēta arī E. Seņkova veidotā izrāde “Izrāde “Gals””, kas nominēta šā gada “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Labākais latviešu autora darba iestudējums”. Arī gaidāmā izrāde “Makbets. Mono” nav Jurija pirmā pieredze, uz skatuves esot vienam. Režisora E. Seņkova iestudētajā darbā “Bikts” (DDT), kas izpelnījās aizvadītā gada “Spēlmaņu nakts” nomināciju par spilgtāko debiju, Jurijs viens spēlēja pat četrus varoņus.
“Makbets. Mono” turpina pērn Andrejsalā ar izrādi “Heda” (J. Djakonovs, E. Seņkovs) aizsākto klasikas iestudēšanas pieredzi – “Heda” pērn ieguva “Spēlmaņu nakts” žūrijas specbalvu par drosmi un vērienu klasiskā teksta un telpas robežu transformācijā. “Mēs noņemam rāmjus, kur sākas vai beidzas režisors, aktieris vai scenogrāfs. Esmu miesa, personība, cilvēks uz skatuves. Izrāde ir laukums, kurā mēs būvējam savu filozofiju par pasauli, domājam, pārdomājam, apspriežam.” “Makbets” ir izaicinājums būt vienam ar Šekspīru, būt iemestam apstākļos, kur apkārt ir četras sienas, bet skatītājs sēž trīsstāvu amfiteātra veida “kastē”. Jurijs atzīst, grūtākais ir tikt galā ar telpu – notiek nepārtraukta cīņa ar sevi, savu ego – lai tu nepaliec pārāk mazs. “Šī ir mana personiskā šķīstītava. Lielākās grūtības ir būt godīgam, atklātam pret sevi. Makbeta dzīve ir viņa personiskais notikums, ļoti subjektīvs. Reizēm, kad šķiet, ka viss ir slikti, jūkam prātā, ka valstī viss jāmaina, tuvs cilvēks rīkojas nepareizi, jāatceras – tā nav objektīvā realitāte, bet tavs personiskais sapnis. Jebkurš cilvēks, ar ko saskaramies, ir tikai mūsu pašu spoguļattēls. Kad mums kaut kas nepatīk, mums nepatīk kaut kas savā atspoguļojumā. Darbojoties uz skatuves, gribētu to atgādināt.”
Tomēr jau robežu laušana, ko mēdz uzskatīt par jaunības “trakuma” neatņemamu daļu, ir pašmērķis. “Robežas ir lauztas tūkstošiem reižu. To ir darījuši arī vecāki režisori, mākslinieki, aktieri pirms mums. Vairāk mani interesē saprast, kas uzrunā mūsu paaudzi, cilvēkus, kas ir klātesoši šeit un tagad.
Tos, kuri nedzīvo domās par pagātni, apzinās, ka dzīve mainās un mainās cilvēku priekšstats par to. Interesē, kā atklāt to patiesības kripatiņu teātrī, saprast, par ko vispār vēsta mūsdienu teātris un kam tas ir vajadzīgs, kādas ir tā attiecības ar sabiedrību, publiku. Šī tēma, manuprāt, parādās visos manas paaudzes režisoru darbos.”
Lielākā daļa izrāžu, kuras veido Jurijs, līdz šim saistītas ar neatkarīgajiem teātriem. Jaunais režisors ir pārliecināts – lai arī jebkura liela mašinērija, piemēram, valsts teātris, dod stabilitātes sajūtu, pēc kuras visi zināmā mērā alkst, tomēr māksliniekam šāds komforts rada ierobežojumus. “Mākslai šāds miers ne vienmēr nāk par labu. Mūsu aktieru lielākais mērķis ir tikt štata vietā, bet, kad tas sasniegts, tikai dažiem izdodas saglabāt radošo entuziasmu, spridzināt un atdoties līdz pēdējam. Pats izvēlos izrādes, ko taisu, kur taisu un ar kādiem aktieriem to daru – nevaru novelt vainu uz citiem. Tā ir godīgāk pret sevi un skatītāju.”
