Tikpat reti kā zelts. Medniekstāsts par pumpiņāzi 0
Stirnu riesta sezona gāja uz beigām. Šur tur āži vēl atsaucās uz svilpi, un šo laiku gribējās izmantot pēc iespējas pilnīgāk. Ne tikai lai nomedītu, bet arī lai izpētītu, kas tad dzīvo mūsu platībās un apkārt.
Līdzās mūsu kluba līgumplatībām ir kāda vieta – divas ideālas pļavas meža ielokā, tālu no lielceļiem un mājām. Reiz biju tur un redzēju smuku āzīti. Vakarā, par kuru būs stāsts, nolēmu aizbraukt un izpētīt situāciju tuvāk. Kā nekā ir cerība šo zemi pievienot mūsu kluba iecirknim. Atstāju ieroci mašīnā. Paņēmu binokli un fotoaparātu. Sākumā likās, ka vējš nav sevišķi labvēlīgs. Tas pūta gareniski pāri abām ar krūmu strēli atdalītajām pļavām. Āži varētu nākt kā no vienas, tā no otras malas. Kuru izvēlēties?
Atnākot un nopētot lielāko no klajumiem, sapratu, ka zāle ir augsta, vietām pat niedres aug, bet pati zeme ir nelīdzena. Vajag izvēlēties augstāku vietu, kur būs arī kaut kāds aizsegs. Un tāda pozīcija ir tikai lauka vidū. Jāpiebilst, ka šis gads man ir pirmais, kad sāku mācīties piesaukt āžus riesta laikā. Aktīvi medīju stirnas tikai ceturto gadu. Jā, mana karjera sākusies nesen, un esmu nomedījusi nedaudz mazāk par diviem desmitiem āžu. Šogad nolēmu pamēģināt, kā tas ir – piesaukt buku. Taisnības labad jāatzīst, ka pagājušajā gadā nopirku Buttolo stirnu pīkstuli, taču par vēlu, lai iemācītos to lietot un ieraudzītu rezultātus. Šogad jau iepriekš pasūtīju internetā Clausen Roe Deer Call no Outdoorexperts.lv. Esmu pārliecināta, ka tā ir viena no labākajām svilpēm, taču samērā sarežģīta. Tā ļauj variēt gan skaņas augstumu, gan pīkstiena modulāciju. Ar šo svilpi var ļoti dabiski attēlot kazlēna un kazas balsis dažādās situācijās. Atšķirībā no Buttolo kazas stresa blēšana ar K. Klausena svilpi ir daudz dabiskāka. Ja riesta laikā izdodas noklausīties īstas kazas palīgā saucienu, var salīdzināt. Vārdu sakot, laba svilpe un es tādu nopirku. Sāku ar YouTube rullīšiem un tajā pašā dienā, kad atnāca sūtījums, braucu uz platībām iemēģināt. Un piesaucu divus āžus. Nākamajā dienā vēl.
Braucu bez ieroča. Nemedīju, tikai vēroju. Šogad stirnu riesta laikā izdevās apskatīt daudz vairāk āžu nekā divos iepriekšējos gados kopā. 15. augusta vakarā man izdevās piesaukt vienu jaunu āželi. Tas atskrēja, meklēdams kazu, izlidoja cauri vējam, pat nesaodis mani, un pazuda skatienam. Nogaidot piecpadsmit minūtes, pīkstēju atkal. Sitot nadziņus pret zemi, no mugurpuses pieskrēja tas pats jaunulis un apstājās divu metru attālumā! Nāsis ieplestas, acis lielas! Trīsdesmit sekundes skatījos uz viņu, līdz āžeļa deguns un smadzenes aptvēra, ka te kaut kas nav labi. Kad šis bija prom, pagriezu galvu… Kas par āzi tuvojās no otras puses! Tumšs, varens, lepns, un ragi divtik virs ausīm! Ak, kas par skaistuli! Pabeidzot vērošanas sesiju, ar siltu sajūtu sirdī devos uz auto, lai pārceltos uz vietu, kur medīt ir atļauts.
Diena tuvojās nobeigumam, vakara ēnas stiepās aizvien garākas, un es kātoju pa izžuvušo zemieni, kas ik rudeni pārvēršas par vienu lielu peļķi. Atbilstoši tur aug kaut kāda daudzgadīga purva zāle. Tās lielos, stingros pudurus atdala dziļas un ļoti šauras aizas. Iet pa šo pļavu ir tīrās mokas – kājas ļogās, noslīd no puduriem un ķeras. Par klusumu nav ko sapņot. Bet es zinu, kur man jānonāk, un virzos uz priekšu, lamājoties un uztraucoties par aparātiem un ieroci. Izbiedēta kaza paceļ galvu un tūdaļ laižas prom uz niedrāju, pasaucot līdzi arī savu kazlēnu. Ož pēc cūkām. Netālu ir vieta, kur nesen uzskrēju virsū aļņu govij. Skatos vērīgi, lai, apejot kūmu, atkal neieskrietu baltajā dibenā. Tā. Vietā esmu. Līdzās pāris bērzi un nelieli krūmi. Klajums ir labi pārredzams, taču arī pielavīties iespēja būs, ja vajadzēs. Gaidu, pīkstu, skatos binoklī. Nekā. Pie sevis domāju, ka vēl līdz krēslai gana laika, lai mēģinātu pāriet uz citu vietu. Ai, nekā nav, nodomāju un dodos prom. Taču kaut kas mani parāva apstāties un paskatīties binoklī. Redzu muguru zālē! Klusi, cik vien iespējams, dodos atpakaļ. Skatos un gaidu, kad stirna pacels galvu. Kaza! Sasodīts! Nu labi, vismaz kustība sākusies. Pagaidīšu vēl.
Tikmēr tā stirna grozās trīsdesmit metros un neliekas ne zinis par mani. Ganās, apguļas, pieceļas. Uzmanīgāk ieskatoties dzīvniekā, man prāts saka, ka tās ir kazai neraksturīgas kustības – tā kasa galvu pret krūmiem. Pastellēju optiku uz lielāku palielinājumu un beidzot ieraugu tās pumpiņas! Tas tomēr ir āzis ar ragiem. Un tāds aktīvists! Kad pēc šāviena apskatīju trofeju, atklājās, ka šis bijis ļoti par sevi pārliecināts eksemplārs. Tā noņēmies, atzīmējot teritoriju, ka pliku pauri sev noberzējis. Var jau būt, ka viņš te bija viens un tādēļ tik aktīvs. Rozetes uz tām pumpiņām nav izteiktas, bet it kā ir, miesa nebūt ne kazlēna izmērā, kakls arī resnāks nekā pusotrgadniekam ar pirmajiem ragiem, zobi jau ar nodiluma pazīmēm. Simtprocentīgi skaidrs, ka tas ir selekcionējams eksemplārs. Pat ja tie būtu pirmie ragi, šādus populācijā atstāt nevajadzētu. Kopuma vēroju savu 15. augusta āzi minūtes divdesmit. Nomedīju vienā acumirklī. Veicu pirmapstrādi pāris minūtēs. Sekoja īsa fotosesija. Tas viss aizņēma pavisam nedaudz laika. Un tad bija atpakaļceļš uz automašīnu.
Pirmkārt, manas domas par viņa vecumu apstiprinājās, kad sāku iet, – kļuva skaidrs, ka tas ir daudz smagāks par pirmā gada āzīti. Otrkārt, vienmēr valkājiet jostu. Ja striķa nav, bikšu josta noderēs vilkšanai. Treškārt, ja medījat tālu no ceļa, esiet gatavi smagam pārgājienam. Domāju, ka būs jāuztaisa speciāls apmetnis, ko uzlikt uz pleciem, jo nest āzi būtu daudz ērtāk, ātrāk un vieglāk. Tikmēr bija jāvelk pāri laukam pa visiem kukuržņiem. Labi, ka trāpījās mežacūku taka. Pa to iet bija vieglāk. Taču ceļš līdz mašīnai tik un tā aizņēma vairāk nekā stundu! Zinu to, jo pēc pirmajiem piecsimt metriem nosūtīju ziņu ar fotogrāfiju, bet, iekāpjot mašīnā, vēl vienu. Pārradusies mājās, uztaisīju vēl pāris trofejas fotogrāfijas, lai iemūžinātu, kā ragi izskatījās, kamēr tos ieskauj vilna. Noteikti likšu trofeju pie dēlīša, jo šāda veida ragi ir tikpat reti kā zelta trofejas. Turklāt tas būs labs uzskates materiāls.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” septembra numurā.
