Tikko no dobes dilles, skābenes, zaļumi! Brīvnieku saimnieks dalās savā pieredzē 0
Priekuļu pagasta zemnieku saimniecībā Brīvnieki darbi rit pilnā sparā. Saimniecības īpašnieks Jānis Basevičs siltumnīcās pushektāra platībā audzē dilles, spinātus, Ķīnas kāpostus un citus zaļumus. Brīvniekos garšaugus un dārzeņus audzē no agra pavasara līdz vēlam rudenim.
Iediedzētas sēklas labāk aug
Saimniecībā vieni no visagrāk sējamiem dārzeņiem ir burkāni. Agrai ražai laukā un arī plēvju siltumnīcās ik gadu sēj Nantes tipa hibrīda iediedzētas sēklas – tās ir speciāli apstrādātas un nodrošina vienmērīgu un paātrinātu burkānu uzdīgšanu pat nelabvēlīgos apstākļos. Zemnieks par agrīno hibrīdu līderi joprojām atzīst ‘Napoli F1’, jo burkānus zem seguma var vākt jau ap Jāņiem (uz lauka buntīšu burkāni vācami divas nedēļas vēlāk). Tā kā burkāni nebaidās sala, tos sēj iespējami agri pavasarī, tiklīdz zeme atlaidusies, to iepriekš safrēzējot. Burkānus sēj 2–3 cm dziļi. Lai veicinātu ātrāku sadīgšanu, sējumus nosedz ar agrotīklu.
Dilles nedrīkst sasēt par biezu
Agrai sējai paredzētās krūmu dilles sēj ap 10. martu. Sēt dilles februārī ir par agru, jo augiem pietrūkst gaismas un tie izstīdzē. Dilles sēj Kaigu kūdras substrātā putuplasta kastēs, kurās pārdod Norvēģijas lašus; tās ir krietni labākas par koka kastītēm, jo ir vieglas un dod augiem siltumu no apakšas. Dilles ir gaismas prasīgas, tāpēc kastēs tās nevar sēt sabiezināti, pretējā gadījumā augi būs vārgi, saguls, tiem ātri atmirs apakšējās lapas. Audzējot agri pavasarī, dienā siltumnīcu parasti piesilda saule, bet vakaros, kad gaiss atdziest, temperatūrai nevar ļaut nokristies zem +10 °C (pazemināta temperatūra rosina infekciju izplatību). Audzētājs siltumnīcas apkurina, izmantojot automātisko granulu katlu. Dilles slikti sadzīvo ar karstumu, tādēļ saulainā laikā siltumnīcas jāvēdina. Ja veidojas liels gaisa mitrums un ir vāja gaisa apmaiņa, zaļumaugi var ciest no miltrasas un lapu plankumainības. Saimniecībā dilles sēj atkārtoti ar divu nedēļu intervālu visu vasaru. Atklātā laukā tās sēj no aprīļa, tiklīdz var tikt uz lauka, bet segtajās platībās – no marta līdz septembrim (oktobrī dilles vairs neaug, tās bieži bojā slimības). Jāuzmanās dilles iesēt par dziļu. Pēc sējas tās nosedz ar plānu augsnes kārtiņu.
Skābenes – visai vasarai
Par ekonomiski izdevīgu kultūru Jānis Basevičs uzskata skābenes ‘Belwilski’, jo tās ir ļoti ražīgas. Regulāri nodrošinot augiem mitrumu, ražu var vākt jau aprīļa beigās un turpināt visu vasaru (aptuveni desmit reizes). Skābenēm var plūkt atsevišķas lapas vai nogriezt visu lapu rozeti. Saimniecībā skābenes sēj februāra sākumā, tad augus izpiķē, bet vēlāk paaugušos augus izstāda putuplasta kastēs, kur tie aug visu vasaru (pavasarī kastes tur siltumnīcās, bet vēlāk tās izliek uz lauka). Skābenes šādi audzē vienu sezonu.
!!! No skābenēm var gatavot zaļo pavasara smūtiju, tās sablendējot kopā ar gurķi un lociņiem.
Cukurkukurūza – ar dēstu
Lai saldajai kukurūzai pirmās vālītes ienāktos uz Jāņiem, tai jāaudzē dēsti. Sējot laukā maija vidū, kukurūza būs gatava augusta beigās, septembrī. Sējai zemnieks izmanto kodinātas ļoti agrās, supersaldās kukurūzas ‘Signet F1’ sēklas, tai vālītes garums ir 19–20 cm. Kukurūzu sēj marta vidū kūdras–celulozes podiņos. Pēc tam stādus pārstāda 10 cm diametra plastmasas podiņos. Laukā cukurkukurūzu stāda pēc ievu noziedēšanas, jo augi ir jutīgi pret pavasara salnām. Kukurūza ir siltummīle, tāpēc tās audzēšanai izvēlas no valdošajiem vējiem pasargātu vietu, kā arī auglīgu, labi drenētu augsni. Veģetācijas periodā augus laista un irdina augsni. Kukurūza ir mitruma prasīga, un bez laistīšanas (sevišķi ziedēšanas laikā) labu ražu neiegūt.
Ķīnas kāposts vairs nav jaunums
Jānis Basevičs bilst, ka biežs viesis latviešu ēdienkartē kļuvis Ķīnas kāposts pak čoi. Tas ir diezgan agrīns, viegli audzējams kāpostaugs. Saimniecībā pak čoi audzē siltumnīcā pavasarī un rudenī, jo augs ir vēsummīlis. Laukā Ķīnas kāpostus audzēt nav vērts, jo tos tāpat kā Pekinas kāpostus stipri bojā spradži un citi kaitēkļi. To apkarošanai var lietot insekticīdus, taču saimnieks nevēlas tos izmantot. Pak čoi audzē no dēstiem, sējot kūdras podiņos. Raža ienākas 55.–70. dienā pēc dēstu izstādīšanas. Ēšanai vāc visu lapu rozeti, uzturā šo lapu dārzeni izmanto tāpat kā agros galviņkāpostus – to ēd gan svaigu, gan vārītu, pievieno salātiem, zupām.
Aktuāli – diedzēti asni
Par jaunāko modes kliedzienu pavasara zaļumu klāstā kļuvuši zaļie dīgsti. Diedzēšanai piemērotas dažādas labības un pākšaugu sēklas, Brīvnieku saimnieks šim nolūkam izmanto pelēkos zirņus un kviešus. Zirņus iepriekš diennakti mērcē istabas temperatūras ūdenī. Kastīti piepilda ar bagātinātu kūdras substrātu, ieber uzbriedušos pākšaugus un iespiež tos augsnē. Zaļais zelmenis ir ēdams pēc 2,5 nedēļām. Līdzīgi diedzē arī kviešus. Jānis Basevičs kraukšķīgos asnus liek uz sviestmaizēm, pievieno salātiem, gatavo arī veselīgu kokteili (kviešu asnus sablendē kopā ar rukolu, zirņiem un ābolu vai apelsīnu).
Tomātiem patīk pārpodošana
Saimniecībā salīdzināšanai zemnieks audzē 20 dažādas hibrīdās tomātu šķirnes ar dažādas formas un krāsas augļiem, lai varētu atlasīt izskatīgākos, tirgum piemērotākos. Tomātu dēstu audzēšana saimniecībā ilgst aptuveni divus mēnešus, tos audzē ar vairākkārtēju pārpodošanu, lai augiem labāk attīstītos sakņu sistēma. Tomātus sēj martā, pēc uzdīgšanas sējeņus izpiķē kastītēs. Vēlāk dēstus audzē 10 cm diametra podiņos, pēc nedēļas pārstāda 15–16 cm podos. Neapkurināmās siltumnīcās tos izstāda, kad augiem veidojas pirmais zieds. Pirms izstādīšanas kūdras renēs katrā bedrītē tiek iebērta sauja trihodermīna, lai mazinātu pelēkās puves risku. Savukārt, lai iegūtu pilnvērtīgu ražu, veģetācijas periodā indeterminantajām šķirnēm augus galotņo pēc sestā ķekara (neapkurināmās siltumnīcās, uznākot rudens drēgnumam un slapjumam, 7.–8. ķekars parasti nenogatavojas).
