Anda Līce: Ja ģimeni salīdzinām ar roku – aizbraukušais ir mūsu vārīgais pirksts 3
Šovasar man gadījās ievainot rokas pirkstgalu tā, ka vēl tagad, neuzmanīgāk piegrūžoties pie kāda priekšmeta, sajūtu sāpes. Kamēr nesāp roka, kāja vai kāds no iekšējiem orgāniem, mēs tiem nepievēršam īpašu uzmanību. Apbrīnojami saskaņotā sistēma – mūsu ķermenis – darbojas automātiski, un tikai tad, kad sākas kādi traucējumi, mēs novērtējam, cik svarīgs ir viss, kas mums dots. Ne velti viens no galvenajiem vēlējumiem gan cilvēkiem, gan visai valstij dzimšanas dienā ir labas veselības vēlējums.
Šķiet, tāds sīkums – viens pirksts, pārējiem deviņiem taču nekas nekaiš! Šodien Latvijā gandrīz vai nav tādas ģimenes, no kuras kāds no bērniem nebūtu aizbraucis projām. Nav pat svarīgi, uz kuru debesu pusi, galvenais – viņu jau gadiem ilgi nav šeit. Ja ģimeni salīdzinām ar roku, var teikt – aizbraukušais ir mūsu vārīgais pirksts, daudziem pat vairāki. Jā, viņi sūta naudu, palīdz palikušajiem, taču viņu pašu šeit nav, un nav brīnums, ka notiek atsvešināšanās, jo sadalītas ģimenes tik tiešām dzīvo dažādās pasaulēs, kuras atšķiras ne tikai ar algām un cenām. Sazināšanās telefoniski un čalošana skaipā nekādi nespēj aizstāt sarunu, kas ir dzīva vien tad, kad cilvēki viens no otra ir izstieptas rokas attālumā. Patiesību par situāciju gan Latvijas pavalstīs – ģimenēs, gan valstī kopumā īpaši skaudri atklāj rudens, kad beidzas vasaras brīvlaiks un atvaļinājumi, un reizē ar gājputniem no Latvijas projām dodas arī neskaitāmi cilvēki. Īpaši tukši un klusi tad kļūst lauki. Var teikt – gan putni, gan cilvēki aizlido kāšiem vien. Nožēlojami, ka dažs labs šādā veidā pamanās aizbēgt no atbildības pret saviem bērniem, sak, ķeriet nu vēju pasaules prērijās. Nevienos laikos nav bijis viegli būt tālu prom un tomēr palikt kopā. Cilvēku likteņstāsti liecina – tas ir iespējams, taču tas nenotiek bez daudz kā pārvarēšanas sevī. Protams, var būt arī nopietni iemesli, kāpēc tomēr labāk dzīvot labi tālu vienam no otra.
Kāpēc tik emocionāli spēcīgi cilvēkus uzrunā Brīvības piemineklis? Šajā monumentā ir tik daudz mūsu individuālo un kopējo ilgu, cerību un sāpju, ka tā pakājē ir jāapklust. Tāpēc tieši šajā vietā īpaši zaimojoši skan dažādu populistu melīgās runas. Dziesmas “Ak, Latvija, kur tavi dēli…” konteksts šodien ir pavisam cits, tomēr jautājums joprojām tas pats. Krīt ne jau tikai kaujas laukos, ne saskaitīt tos, kurus pavisam jaunos gados miera laikā šepat Latvijā nobeidz atkarības, nejēdzīgs dzīvesveids un nevēlēšanās kļūt pieaugušiem. Augstākais apbalvojums ikvienam uzvarētājam karā ar sevi ir un vienmēr būs Dzīve.
