Tikai Staļina nāve paglāba ebrejus no genocīda draudiem 0
Pēc t. s. uzvaras parādes Maskavā, kas stipri līdzinājās Romas imperatoru triumfa gājieniem, Staļina antisemītisms pieņēmās spēkā. Soli pa solim: 1948. gada 13. janvārī (ievērojiet datumu) Minskā, inscenējot satiksmes negadījumu, tika nogalināts Daugavpilī dzimušais Maskavas Ebreju teātra direktors, slavenais aktieris un PSRS Ebreju antifašistiskās komitejas priekšsēdis Solomons Mihoelss.
Tajā pašā gadā tika izvērsta kampaņa pret “bezdzimtenes kosmopolītiem”, un katram bija skaidrs, kuras tautas locekļi te domāti. 1952. gada 12. augustā Maskavā tika izpildīts nāves sods vairākiem ievērojamiem ebreju rakstniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem.
Un 1953. gada 13. janvārī (atkal 13. janvāris!) avīzē “Pravda” parādījās TASS paziņojums: “ārstu–kaitnieku grupas arests”. Paziņojuma teksts bija nepārprotams: mediķi tika apsūdzēti Staļina līdzgaitnieku Ščerbakova un Ždanova noindēšanā, un virzošais spēks šajā sazvērestībā esot bijusi ASV ebreju organizācija “Joint Distribution Committee”, kas jau kopš 19. gadsimta nogales sniedza humānu palīdzību trūcīgiem ebrejiem Austrumeiropā. Bet par to TASS paziņojumā nebija ne vārda.
Apcietinātos ārstus nežēlīgi spīdzināja, mēģinot izspiest vajadzīgo “atzīšanos”. Reizē visā Padomju Savienībā ar pavēli no Kremļa tika organizēta mežonīga antisemītiska musināšana. Atceros, ka Rīgas poliklīnikās pacienti, īpaši no migrantu vidus, kategoriski atteicās ārstēties pie ebreju mediķiem. TASS filiālē LTA, kur es strādāju, tika sasaukta darbinieku sapulce, un partijas pirmorganizācijas loceklei Vilenskai tika likts nolasīt minēto TASS paziņojumu. Šīs manas tautietes seja bija bāla kā krīts.
Mākoņi sabiezēja. Namu komitejām tika “ieteikts” sastādīt iemītnieku sarakstus. Tika gatavoti lopu vagonu ešeloni ebreju deportācijai. Klīda ziņas, ka vagoni no iekšienes tiek apziesti (“dezinfekcijai”) ar biezu hlora kārtu, lai aizvedamie ceļā nosmaktu.
Staļinam bijis plāns sarīkot paraugprāvu, tad šos “slepkavas baltajos ķiteļos” publiski pakārt Sarkanajā laukumā un lielākajās pilsētās inscenēt grautiņus, lai būtu iegansts, “glābjot ebrejus no taisnīgajām tautas dusmām”, aizvest tos uz Sibīriju un ešelonus no stāvā krasta nogāzt Baikāla ezera dzīlēs.
Taču 1953. gada 5. martā Staļins nomira. Tiesa, kamēr PSKP CK Prezidija locekļi dalīja varu, antisemītiskā kampaņa vēl kādu laiku turpinājās, un 25. martā “Cīņā” parādījās patiešām drausmīgs raksts: “Amerikāņu un angļu imperiālistu cionistiskās aģentūras darbība buržuāziskajā Latvijā”. Kā autors parakstījies kāds V. Bērziņš, bet baumoja, ka īstais autors bijis M. Vulfsons.
31. martā Lavrentijs Berija, kam tobrīd bija lielākā teikšana, pavēlēja nekavējoties izbeigt antisemītisko propagandu, un pēc dažām dienām ārstus atbrīvoja un lika saprast, ka pret tiem esot lietoti nelikumīgi pratināšanas paņēmieni.
Staļina nāve paglāba ebrejus no genocīda draudiem, un tajā gadā 5. marts sakrita ar jūdu “Purim” svētkiem, kas saistīti ar Vecās Derības “Esteres grāmatu”, kur stāstīts, kā tika izjaukts Persijas ķēniņa favorīta Hamana nodoms izrēķināties ar šajā valstī mītošajiem jūdiem. Šogad šos svētkus atzīmē 24. februārī, un tai dienā Izraēlā, “Bar Ilan” universitātē, notiek zinātniska konference, kas veltīta Lielā Atvieglojuma 60. gadskārtai…
