Māris Antonevičs: Tikai sliktas ziņas 2
To, kas nupat notika Krievijā, jau pirms dažām nedēļām skarbi raksturoja pieredzējusī žurnāliste, izdevuma “The New Times” redaktore Jevgēņija Aļbaca. Lūk, viņas teiktais intervijā radio “Eho Moskvi”: “Nevajag piedalīties šajā nelietībā. 18. martā nekādas vēlēšanas nenotiks. 18. martā notiks Vladimira Vladimiroviča Putina atkārtota apstiprināšana uz ceturto, bet “de facto” piekto prezidenta termiņu. Tas arī viss… (..) Man šķiet, ka normāli domājošiem cilvēkiem šajos mēslos nevajag iesaistīties.”
Tiesa, vakar un aizvakar arī Latvijas (un arī Rietumu) mediji pēc inerces notikumus turpināja aprakstīt kā klasiskas demokrātiskas vēlēšanas – vērtēja līdzdalības līmeni, skaitīja par “kandidātiem” nodoto balsu procentus, mēģināja analizēt un prognozēt politiskā kursa iespējamās izmaiņas. Reālistiskāka pieeja valdīja starptautiskajā elitē – Putinu ar panākumiem apsveica vien Ķīnas, Kazahstānas, Baltkrievijas, Serbijas, Bolīvijas, Venecuēlas un Kubas vadītāji. Tātad tikai ideoloģiski tuvie un ieinteresētie.
Tas gan netraucēja Krievijas medijiem lepni paziņot, ka “Putinu apsveikuši pasaules līderi”. Bet tāds jau ir propagandas uzdevums, kuru tā centīgi pilda, un pagaidām tas dod labu rezultātu. Īpaši spilgti to svētdien parādīja vairākus simtus metru garās rindas pie balsošanas vietām Rīgā. Vecāka gadagājuma cilvēki bija gatavi gaidīt vairākas stundas aukstā vējā, lai tikai “atdotu” savu balsi par tās valsts līderi, kurā viņi paši nemaz nedzīvo. Kā ziņo Krievijas vēstniecība, Latvijā par Putinu esot nobalsojuši 94,88% jeb gandrīz 20 000 vēlētāju. Nez, vai īpašs mierinājums būs informācija no Igaunijas, kur par Putinu esot nobalsojuši tikpat – 94%. Ja Krievijas varai izdodas mobilizēt šo masu tādam diezgan bezjēdzīgam pasākumam, tad rodas jautājums, vai pie vajadzības to nevar izmantot arī citiem mērķiem? (Atcerieties pie mums tik daudz apspriesto BBC filmu “World War Three: Inside the War Room” – “Trešais pasaules karš: Komandcentrā”, kur konflikts sākas tieši ar krievu pensionāru mītiņiem.) Gan Latvijā, gan Igaunijā Krievijas pilsoņi, ja ticēt šai statistikai, ir uzticamāki Putinam nekā pašā Krievijā. Un, iespējams, šādas ziņas (“Mūsējie ir visur”) Kremlim pašreizējos politiskajos apstākļos ir ļoti vajadzīgas un tām tiek pievērsta īpaša uzmanība. Ne velti neilgi pirms 18. marta Krievijas medijos regulāri parādījās reportāžas no Berlīnes, Londonas un arī slavenā Braitonbīčas rajona Ņujorkā, kur krievu izcelsmes emigranti reportieriem stāstīja, kāpēc viņi atbalsta Putinu. Protams, tiem, kas neatbalsta un mēģina traucēt, vienmēr var nosūtīt kādu devu “Polonija 210” (radioaktīva viela, ar kuru 2006. gadā tika nogalināts uz Rietumiem pārbēgušais Krievijas specdienesta virsnieks un Kremļa kritiķis Aleksandrs Ļitviņenko) vai “Novičok” (Padomju Savienībā ražota nervus paralizējoša viela, kas, visticamāk, nupat izmantota bijušā virsnieka Sergeja Skripaļa indēšanā Anglijā). Tā teikt – neceriet, ka tur jūs būsiet drošībā jeb, kā tēlaini izteicies pazīstamais žurnālists Jevgēņijs Kiseļevs: “Staļins vēl ir dzīvs, jo Putina režīms izracis Ramona Merkadera leduscirvi un publiski soda neuzticīgos.” (Paskaidrojums: Ramons Merkaders – NKVD aģents, kurš pēc Staļina pavēles 1940. gadā Meksikā ar ledus cirvi nogalināja no PSRS izsūtīto, bēguļojošo Ļevu Trocki.)
Saistībā ar 18. martu nav nevienas labas ziņas. Pat, ja pieņem kā neizbēgamu realitāti pašreizējo Putina dominanci Krievijā, arī pārējā ainava aiz viņa ir diezgan traģiska. Piemēram, tuvākais “kandidāts” ir komunistu partijas izvirzītais miljonārs Pāvels Grudiņins, kurš intervijās slavē Staļinu kā “modernizētāju” un arī pats cenšas vizuāli līdzināties “vadonim”. Nesen Krievijas mediji publicēja vairākus kompromatus par Grudiņinu, tostarp par to, ka viņa dēlam NATO valstī Latvijā pieder dārgi īpašumi. Atbildot uz pārmetumiem, komunistu kandidāts taisnojas: “Es vispār nesaprotu, ko te pārmet. Latvija taču ir mūsu republika, tā ir krieviska!” Aiz Grudiņina nākamais rindā – Vladmirs Žirinovskis, kura vārds komentārus neprasa. Un tad neliela nīkuļojoša demokrātiskā opozīcija – it kā labi runājošā, bet uzticību opozīcijas vidē tā arī neguvusī telezvaigzne Ksenija Sobčaka un 90. gadu politiķis Grigorijs Javlinskis. Protams, ir vēl lielā mīkla – Aleksejs Navaļnijs, kurš pie vēlēšanām netika laists.
Secinājums – labāk turēties no tā visa pa gabalu, bet pats galvenais – būt modriem.
