Tikai rakstot var kaut ko uzrakstīt. Dāvida Rubena proza 0
“Viena no cilvēka lielākajām laimēm ir spēja kaut ko radīt, bet vēl lielāka – ar savu radīto palīdzēt, mainīt, iepriecināt citus,” uzskata talantīgais jaunietis Dāvids Rubens no Līvānu novada Rudzātu pagasta.
Dāvids mācās Rudzātu vidusskolas 12. klasē, viņa ikdiena aizrit, gatavojoties skolai, mācību priekšmetu olimpiādēm un dažādiem konkursiem.
“Brīvajā laikā cenšos pēc iespējas vairāk lasīt un rakstīt, aktīvi interesējos par kino aktivitātēm, kā arī labprāt izbaudu garas, pārdomu pilnas pastaigas,” teic jaunietis.
Radošos darbus Dāvids raksta jau kopš 13 gadu vecuma, kad pirmo reizi viņam tika piedāvāta iespēja piedalīties radošo darbu konkursā. 2019. gadā viņa darbs publicēts arī portālā un laikrakstā “Latvija Amerikā”, bet, kļūstot par jauniešu literārā konkursa “Aicinājums” prozas grupas laureātu, viņa darba fragments publicēts izdevumā “Kultūrzīmes”.
Dāvids piedalās dažādos literāros konkursos, pilnveidojot rakstīšanas prasmes, un iegūtās pirmās vietas apliecina jaunieša literārās dotības.
Īpaša un sarežģīta viņa radošo darbu grupa ir latgaliski rakstītie darbi, jo “diemžēl vienmēr
projām skrejošajām domām kaut kur nopakaļ enerģiski pieklibo mana latgaliešu valoda,
tāpēc šos darbus visnotaļ var uzskatīt par izaicinājumiem”.
Dāvids parasti cenšas nepiedalīties tādos konkursos, kuros “radošie teksti teju vai ar knīpstangām jāvelk laukā no manis, šādam darbam nav vērtības, turklāt pēc forsētas rakstīšanas iekšēji jūtos ārkārtīgi izsmelts”.
– Kā esi izkopis prasmi tik meistarīgi veidot tekstu?
D. Rubens: – Nekas cits kā vien neatlaidīgs darbs, darbs un vēlreiz darbs uzskatāms par manas izaugsmes balstu. Tikai rakstot var kaut ko uzrakstīt.
Mana pieredze ved cauri radošajiem konkursiem, kas ir ļoti vērtīgi tajā ziņā, ka pēc iegūtajiem rezultātiem vari salīdzināt sevi ar citiem un tāpat saviem agrākajiem darbiem.
Daudzējādi jāpateicas arī manai uzticamajai lasītājai un latviešu valodas un literatūras skolotājai Ivetai Kārklei.
Viņa man ir palīdzējusi ieraudzīt savus vājos punktus, stiprās puses un vienmēr bijusi sava veida tiesnesis, kurš palīdz apzināties darbu kvalitāti.
– Pavisam nesen, 8. novembrī, Rīgas pilī piedalījies uzrunu konkursa “Mūsdienu varonības tēli Latvijā” laureātu apbalvošanā.
– Nokļūt Rīgas pilī un klātienē dzirdēt Valsts prezidenta vēstījumu un apsveikumu ir ļoti patīkami un saviļņojoši. Jau pirmo reizi iepazīstoties ar konkursa nolikumu, man bija skaidrs vēstījums, ko gribu paust.
Pirmkārt, ļoti neciešu konkrētu lietu vispārināšanu, tāpēc, rakstot par mūsdienu varoni, vēlējos, lai šī varoņa vārds arī izskanētu reāli, nevis caur padsmit metaforu prizmu.
Otrkārt, uzsvēru, ka šodienas varoņi ir mums daudz tuvāk, nekā bieži apzināmies,
jo nekas tik ļoti neliecina par varoņa dvēseli kā neatlaidīgs, godprātīgs un apzinīgs darbs daudzu gadu garumā.
– Šovasar piedalījies jauno literātu nometnē “(iz)Aicinājums”. Ko jaunu iemācījies?
– Nometne ir lielisks pasākums, un vislielākais ieguvums ir iespēja satikt inteliģentus, radošus un rakstošus jauniešus, lai dalītos ar viņiem savās pārdomās un uzskatos. Tāpat neatsverama ir arī iespēja dzīvē iepazīties ar savu iemīļoto darbu autoriem, piemēram, Kārli Vērdiņu vai Inesi Zanderi.
– Cik liela nozīme tavā dzīvē ir jaunrades procesam?
– Rakstīšana ir kā asiņu nolaišana 12. gs. izpratnē, kad vēl tika uzskatīts, ka ik pa laikam jāatbrīvojas no “vecajiem” ķermeņa šķidrumiem. Uzliekot savas domas uz papīra, prātu un sirdi ir iespējams atbrīvot no milzīgas nastas, un tajā pašā laikā atkal piepildos ar pavisam citām idejām, kurām līdz šim nav bijis vietas.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Dāvida Rubena prozā
Dievs, tava zeme gruzd!
Lauku mājai iekritis jumts, ar visām sijām sazvēlies tās iekšienē. Ķirmju saēstie baļķi nav spējuši izturēt pirms daudziem gadsimtiem bēniņos atstātos sāls blāķus, kuri, mitrumu sasūkušies, kā sfagni mēdz piesūkties ūdeni, kļuvuši pat trejas reizes smagāki nekā toreiz, kad vecie mājas saimnieki, bīdamies kara un bada, uzkrājuši baltā kristāla depozītus. Vecvectēvu laika vīzes, kas relikti noglabātas pūra lādē, pārklājušās ar sīku un samtainu pelējuma villainīti. Izturējuši klaušu laiku gājumu un līdumu līšanu, kārkla mizu lūki sagumuši laika un aizgājušo notikumu, mierīgas dusēšanas un bezgalīgas atstumtības priekšā.
Agrākais lietaskoks, sentēvu prasmīgo roku nejūtot, kļuvis mežonīgs un ļaundabīgs. Kārklu atvases, graužot irdnes dziļākos slāņus, laužas uz priekšu kā neredzams mēris, tik vien atstājot savas lāsta zīmes laukos un norās, kas nevienlīdzīgā cīņā atņemtas ienaidniekam. Mēs aizaugam…
Jūs teiksiet, ka lauki kļūst šķietami tīrāki, tomēr mūsu māju vietas ieskauj kārklu puduri, un pat vecās mūra kūtis, saimniecību citadeles, pa akmenim vien sagrūst – ne kauju vai sprādzienu postītas, bet aizgājības plucinātas.
Izkapts labi kož rīta zāli, un Latvijas rīta zvaigzne zem tās asmens zaudē pa stiebram, pa staram, pa sen aizmirstam vārdam, vēl galodas izprovocēta, tā laužas dziļāk un dziļāk, atņemot visu, kas bijis aizmirsts, lai vairs nekad neļautu to atcerēties.
Kāds teiks: tas tikai tāds laiks, tā mēdz notikt, it īpaši ar tiem, kas vairs netic, un tiem, kas vientiesīgi tic visam, ko saka, bet vai tad viņi zina patiesību? Laiks kritīs uz inkvizīcijas sārta kā vienīgais pieķertais vaininieks, kura piedurknēs būs iesūcies asiņu sārtums, bet pēcāk uguņu svētīts tas plūdīs vien tālāk – neaptraipīts un mūžīgs.
Tik aprimušais gunskurs vēl šad tad celsies un liesmos, gaisā uzplīvos ogles kā malduguntiņas dūkstājā, dzirksteles paslēpsies kurmju alās un lapseņu midzeņos, lai klusām, bez sirdsapziņas pārmetumiem gruzdētu savā nodabā. Un mūsu basās pēdas, mērojot šo zemi, priecāsies par siltumu, piedodot ugunij tās grēkus, kas sažāvē skujas smalksmalkos pelnos, sakausē kukaiņu spārnus un ar deguma smaku aptraipa puķu nevainīgo smaržu.
Liepu ziedu nektārs nekļūs par medu, bet savelsies indes kamolos, tāpat kā ļaudis sakusīs maldu vaskā – maldu, kas posta no dienas dienā un atņem pat trīs saujas smilšu nelaimīgajam bēriniekam, maldu, kas ieliek rokās vienu īves zaru, bet atņem visu mežu, maldu, kas dievbijīgi māca, ka, nolaižot asinis, cilvēks kļūst stiprāks un jaunāks.
Pat bez atvērtām brūcēm mēs noasiņojam, kā pavasarī sulojas meža zvēru nograuztas ābeļu atvases, un rudens lapkritis katru gadu aizvien tukšākām riekšavām sarauš lejup virpuļojošās lapiņas. Ko pirms daudziem gadiem tas būtu nevērīgi atdevis par ziedokli zemes tārpiem, to tagad vairs neizlaiž no savām plaukstām, ieliekot herbārijos, ko vēlāk sauks par dzimtās zemes vēsturi.
Un pavasarī, kad ziedoņputni svētīs mežainos pudurus, es zināšu – mēs, plaukstošie pumpuri, zemes bērni, izkļuvuši caur sala valgiem, sniegputeņu virpuļiem, neuzplauksim pirmā saules stara sildīti, jo mūsu saknes savijušās vienotā pavedienā ar nāvestību.
Bez liesmām aizdegsies sili un bez lietus veldrē sakritīs rudzi, kastaņa augļos savītīs kodols un bezmiega ālavas bridīs tumšus ceļus, meklēdamas sen pazudušas zintis.
Bet mēs neredzēsim savu beigu sākumu, kā aklais atsakās atzīt savu nevarību un slimais savu nolemtību, jo vēl daudzus gadus tiks bristi tie paši purvi un kailcirtēs meklēti mellenāji, fosfors jauksies ar dzintaru liedaga smiltīs un avoksnājos plūdīs zeltaina svina dzīslas.
Tik retumis atradīsies kāds, kurš, pat staigājot maldu takas, dziļi sirdī saklausīs: “Dievs, tava zeme gruzd!”
Dievs, tava zeme gruzd, viņa mokās cilvēku vienaldzībā un apmātībā! Dievs, tava zeme gruzd, svētku priekšvakarā viņa ietinas parādes šinelī, bet dziļi sirdī viņa gruzd! Dievs, tava zeme gruzd, bet mēs to neredzam! Dievs, mūsu zeme gruzd caurspīdīgā vientulības liesmā!
Dievs, tava zeme gruzd, un tai līdzi gruzd visa latviešu tauta!
