Māris Antonevičs: Tikai piekārtot “tirgus laukumu” 8
Aprīlī esot pasliktinājies Valsts prezidenta Andra Bērziņa “reitings”, uzrāda “Latvijas faktu” veiktā aptauja. Iepriekš viņa darbību pozitīvi vērtējuši 56,2% (februārī), bet tagad 49,7%. Attiecīgi pieaudzis negatīvs vērtējums (43,2%). Šīs reitinga izmaiņas acīmredzot jāvērtē kā rezultāts neapmierinātībai ar A. Bērziņa politisko stāju Ukrainas notikumu sakarā, kas bija iemesls arī īpašas vēstules tapšanai. To parakstīja daudzi kultūras pārstāvji un intelektuāļi (sīkāk par motīviem var lasīt “LA” 17. aprīļa intervijā “Vēlas tapt uzklausīti. Uzklausīs?”). Politiķi no šīs vēstules turējās, tā teikt, pa gabalu. Galu galā par Latvijas ārpolitikas pozitīvo tēlu (uz Bērziņa fona) izceltais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pat bija teicis aizstāvības vārdus Valsts prezidentam – abas amatpersonas strādājot kā vienota komanda un domstarpību neesot. Starp citu, līdzīgu atbalstu no viņa vēlāk saņēma arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS), uz kuru daudzi bija sākuši mest šķību aci Ventspils mēra Aivara Lemberga izteikumu dēļ. Arī Bērziņa komanda sasparojās, un kopš sašutumu izraisījušā paziņojuma, ka ielūgums apmeklēt Latviju Krievijas prezidentam Putinam joprojām ir spēkā, divdomīgi vai aplami paziņojumi it kā nav sekojuši. Emocijas norimušas pat interneta sociālajos tīklos. Tas tad arī viss? Līdz nākamajai reizei? Tad jau tāda vētra ūdens glāzē vien bijusi…
Problēma šajā gadījumā ir tā pati, kas daudzas citas reizes: šaurs skatījums, koncentrēšanās nevis uz cēloņiem, bet uz sekām, jautājuma nivelēšana līdz personiskām simpātijām un antipātijām. Šī bija lieliska izdevība beidzot apspriest nopietnākas izmaiņas valsts pārvaldē, pirmkārt Valsts prezidenta kandidātu izvirzīšanas un ievēlēšanas kārtību. Atņemt šo privilēģiju Saeimai, kuru tā jau sen pārvērtusi par prastākā politiskā “tirgus” sastāvdaļu, un piešķirt to Latvijas pilsoņiem. “Prezidenta autoritāte jānosaka tautai,” nesen LTV raidījumā izteicās politologs Andris Sprūds, kā pozitīvu piemēru minot Austriju un arī norādot uz kādu interesantu faktu – vārdos tautas vēlēta prezidenta ideju atbalsta Saeimas partiju vairākums, tomēr šāds priekšlikums daudzu gadu garumā parlamentā nav ierosināts. “Ak, nē,” izdveš daudzi tie paši, kas vēl pirms mirkļa asi kritizēja prezidentu Bērziņu, to gan nedrīkstot pieļaut, pilsoņi taču var ievēlēt vēl kaut ko sliktāku! Tā nu iznāk – Saeimas ievēlēts prezidents neder, bet tautas ievēlēts – vēl vairāk neder. Bezizeja… Nē, viens priekšlikums gan parādījies – balsojumam par prezidentu Saeimā jānotiek atklāti. Lai gan uzreiz nav skaidrs, kā tas palīdzēs izvairīties no līdzšinējās prakses, noprotams, ka iecere ir tāda – kāda grupa varētu izvirzīt kādu saviem standartiem piemērotu kandidātu un tad “piespiest” Saeimai par to nobalsot, zinot, ka katru balsi vēlāk varēs pārbaudīt un “nepareizi” balsojušos siet pie kauna staba. Bet tā jau tikai “tirgus” laukuma piekārtošana, nevis principu maiņa.
Un te nu rodas jautājums – kuram kandidātam to “tirgu” tagad mēģina labot? It kā starp citu uzpeldējis Latvijas Universitātes rektora Mārča Auziņa vārds. Viņa politiskie uzskati gan nav plaši zināmi, taču gan jau ir ļaudis, kas par tiem ir labi informēti. Ja par Valsts prezidentu varētu balsot vispārējās vēlēšanās, lielas izredzes būtu juristam Egilam Levitam, kura izstrādātais Satversmes preambulas projekts izpelnījies lielu cieņu sabiedrībā. Bet, kā zināms, ir aprindas, kurām tas ļoti nepatīk, un ne tikai “Saskaņas centrs”. Viss vēl priekšā.
