Māris Antonevičs: Tikai pēc jums! 0
Saeimā ievēlēto partiju un Valsts prezidenta komunikācija šobrīd atgādina divus cilvēkus, kas sastapušies pie durvīm. “Lūdzu, cienītais.” – “Nē, nē, tikai pēc jums.” – “Paldies, es varu pagaidīt.” – “Bet man jau arī nav nekādas steigas.” Vienā joku video šāda apmaiņa ar laipnībām beidzas ar to, ka abiem tas apnīk vienā laikā un seko sāpīga sadursme ar pierēm.
Skaidrs, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis bija iecerējis, ka partijas pašas vienosies gan par koalīciju, gan par pieņemamāko premjera kandidātu, sekos draudzīga saruna Rīgas pilī, apliecinājumi, ka valsts ārpolitiskais kurss nekādā gadījumā mainīts netiks un arī ar valsts finanšu stabilitāti nekādi eksperimenti netiek plānoti, un laipni ceļavārdi nākamajam valdības vadītājam.
Tomēr jaunās Saeimas sastāvs ir sadrumstalots, politiskās spēles elementi šoreiz ļoti spilgti, un tā vien šķiet, ka no Raimonda Vējoņa tiek gaidīta tāda kā tiesneša loma, kas gan īsti nav bijusi raksturīga viņa politiskajai sūtībai. Prezidents jau norādījis, ka nepieņems nekādus lēmumus līdz 6. novembrim, kad beidzas 12. Saeimas pilnvaru termiņš, un līdz ar to oficiāli atkāpsies arī Māra Kučinska Ministru kabinets, kuram gan jāstrādā līdz brīdim, kad Saeima būs apstiprinājusi nākamo valdību.
Latvijas politikā nav izveidojusies stingra tradīcija, cik aktīvi prezidentam būtu jāiesaistās valdības veidošanā.
Ir gadījumi, kad nākamā premjera izvēle tiešām uzskatāma par prezidenta lēmumu, ar kuru viņš vēlas dot kādu mājienu. Piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas lēmums 2004. gada februārī valdības veidošanu uzticēt Zaļo un zemnieku savienības politiķim Indulim Emsim. Tolaik ZZS ne tuvu nebija ietekmīgākais spēks Latvijas politikā, un arī Emsis nebija ZZS līderis, taču viņš labi iederējās kā kompromisa figūra (tieši tā viņu nekautrējoties dēvēja visi sarunās iesaistītie), lai mazinātu politisko spriedzi. Cik tas bija veiksmīgs gājiens no Valsts prezidentes puses? Valdības mūžs nebija ilgs – tikai astoņi mēneši, un to ar elegantu dūrienu mugurā (budžeta izgāšanu) “nogalināja” šķietami tuvākie sabiedrotie – Tautas partija, lai tālāk jau paši pārņemtu varu.
Līdzīgu pašiniciatīvu 2007. gada nogalē parādīja Valsts prezidents Valdis Zatlers, briestošās krīzes apstākļos valdības veidošanu uzticot nevis “Jaunā laika” vai Tautas partijas kandidātiem, bet “veterānam” Ivaram Godmanim (tolaik Latvijas Pirmās partijas/”LC” pārstāvis). Te jāpiebilst, ka Zatlers tiešām vienmēr vēlējās spēlēt aktīvu lomu iekšpolitikā, kā nu tas kuru reizi iznāca, un viņam noteikti bija pārliecība, ka ar savu lēmumu viņš lemj Latvijas likteni. Vēlāk Zatlers pamatoja, ka Godmani izvēlējās, jo saskatīja viņā “krīzes menedžeri”, lai gan par tā laika valdības lēmumiem varētu ilgi diskutēt un nonākt pie atziņas, ka daļa lēmumu krīzi drīzāk padziļināja.
Kopš tā laika Ministru prezidenta izvēle vairāk tomēr bijusi partiju vienošanās, nevis prezidenta iniciatīvas rezultāts, bet tas nenozīmē, ka Raimonds Vējonis nevarētu to mēģināt darīt. Turklāt viņš jau dažus mājienus ir devis, piemēram, ka izvēle būs starp trim kandidātiem – Jāni Bordānu (Jaunā Konservatīvā partija), Aldi Gobzemu (“KPV LV”) un Arti Pabriku (“Attīstībai/Par!”), bet, saliekot to ar ierasto prezidenta piesardzību un apdomību, tā vien šķiet, ka tiek tēmēts uz pēdējo. Un ne jau tikai tāpēc, ka tieši “Attīstībai/Par!” pēkšņi kļuvuši par ZZS kā valdošās koalīcijas dalībnieces lielākajiem advokātiem, neskatoties uz to, ka vēl nesen no šīs apvienības politiķiem skanēja nievas par “vecajiem kolhozniekiem” un tamlīdzīgi.
Būsim godīgi – Artis Pabriks kā premjers nozīmētu atgriešanos 2016. gadā, kad “Vienotība” iekšējo intrigu dēļ zaudēja agrāko ietekmi.
Vēl pirms nepilna gada Artis Pabriks televīzijas raidījumā apgalvoja: “Es gribu godīgi pateikt – es no “Vienotības” prom neiešu, jo tā ir mana partija. Es varu parakstīties zem visām tās vērtībām.” Un tik tiešām – pirms vēlēšanām atšķirības starp “Jauno Vienotību” un “Attīstībai/Par!” vēl varēja pamanīt, vairāk gan savstarpējo sīko uzbraucienu dēļ, bet tagad tās ir gandrīz vai izzudušas.
Kas vēl būtiski – nupat “Attīstībai/Par!” līdzpriekšsēdētājs Daniels Pavļuts atgādināja – Pabriks nav biedrs nevienai no apvienību veidojošajām partijām: “Pabriks ir bezpartijisks. Mūsu kopīgais premjera kandidāts ārpus jebkādām partiju kvotām.” (Intervijā “NRA”) No tā sauktajiem jaunajiem Pabriks ir vistuvākais vecajiem, bet varbūt tas ir viņa trumpis.
