Skaudības divas sejas 4
Skaudības jūtas nav viendabīgas, tā skaidro Iveta. Varētu teikt – skaudībai ir divas sejas – viena vairāk pozitīva, otra – negatīva. Dažādās kultūrās tā tiek nosauktas atšķirīgi – baltā vai labdabīgā skaudība un pretēji melnā vai ļaundabīgā skaudība. Šekspīrs savos darbos lietoja vārdus „zaļā slimība”, lai aprakstītu skaudību. Teiciens „zaļš no skaudības” saistās ar izmaiņām cilvēka sejas krāsā, kad nespēja tikt galā ar skaudības jūtām izraisa ķermeniskas izmaiņas – žultspūslis izstrādā vairāk zaļo žulti, rodas žults izvadkanālu spazmas un notiek pastiprināta žults nonākšana asinīs, kas savukārt ietekmē sejas krāsu.
Tas ir neizbēgami, ka vienmēr mums apkārt būs cilvēki, kas kaut ko darīs labāk, būs veiksmīgāki vai turīgāki – brālis spēlē tenisu labāk, kolēģis saņēmis lielāku prēmiju, kaimiņam ir jaunāka mašīna. Labdabīgās (baltās) skaudības gadījumā šis salīdzinājums stimulēs cilvēku darīt vairāk, lai iegūtu to, kas otram jau ir (trenēties vairāk, strādāt vairāk, iegūt labāku izglītību u.tml.). Tādējādi cilvēks it kā pats pakāpjas augstākā pozīcijā, sāk labāk justies un labāk sev patikt. Viņa pašapziņa ceļas. Labvēlīgai skaudībai ir emocionāla līdzība ar tādām emocijām kā apbrīna. Nu kā gan neapbrīnot, piemēram, Keitu Midltoni par viņas jauko smaidu, labo gaumi un augumu, arī laimīgo laulību un bagātību.
Bet, ja skatoties uz otru, cilvēks sāk justies slikti – izjūt nomāktību, īgnumu, aizkaitinājumu, neizprotamu naidu, iekšēju nemieru, psiholoģisku diskomfortu, jūtas sagrauts un apkaunots, un vēl klusībā novēl otram lielu nelaimi, tad to varētu uzskatīt jau par ļaundabīgu skaudību. Ļaundabīgās skaudības gadījumā cilvēks cenšas sabojāt apskaužamās personas pozīciju, vēlas, lai otrs zaudē to, kas viņam pieder ar domu „ja nav man, lai nav arī viņam” vai „nomierināšos, kad redzēšu, ka viņam iet vēl sliktāk nekā man”. Smagākos gadījumos šī nevaldāmā skaudība noved līdz vēlmei iznīcināt otru.
Bieži baltās skaudības gadījumā cilvēks izjūt kauna jūtas par to, ka jūtas sliktākā pozīcijā, kamēr, paradoksāli, melnās skaudības gadījumā cilvēks nejūt kaunu par to, ko domā un dara, jo uzskata, ka viņa negatīvā attieksme pret otru ir pamatota. Šī skaudība balstās uz aizvainojuma jūtām un cilvēki ir pārliecināti, ka pret viņiem vērsta netaisnība. Tomēr sajūta, ka es esmu sliktāks, ir abos skaudības aspektos, un bieži to pavada arī depresīvas izjūtas.
Diemžēl, skaudība, ja tā ir ļoti spēcīga, ietekmē visu cilvēka personību un rada smagas rakstura izmaiņas – pārmērīgu prestiža un varaskāri, alkatību, destruktīvu kriticismu un nesamērojamas ambīcijas. Krimināla uzvedība, zagšana vai otra īpašuma iznīcināšana arī var noradīt uz ļoti spēcīgu skaudības jūtu uzplaiksnījumu. Skaudīgs cilvēks cieš no narcistiskas ievainojamības – viņam pat apkārtējo nevainīga un jautra čalošana var izprovocēt dusmu izvirdumu. Šādam cilvēkam šķiet, ka apkārtējie ir neparasti pievilcīgi un viņi noteikti atklās paša neadekvātumu un nevērtību.
