Kā dzimst skaudība? 4
Psihoterapeiti parasti apgalvo, ka viss sākas bērnībā, un arī par skaudības jūtu rašanās sakni abas speciālistes nosauc bērna agrīnās attiecības ar māti. Zīdainis izjūt savu vājumu, atkarību no citu aprūpes, bez kuras viņš nespēj izdzīvot. Viņš nespēj sevi pabarot, pat pakustēties, aizmukt no briesmām. To visu viņam nodrošina māte, māte ir barojoša, aizsargājoša, stipra. Ja šīs attiecības ir laimīgas, jaundzimušais saņem apmierinājumu, drošību, uzticību un mīlestību. Šo labo mātes tēlu viņš saglabā dziļi sirdī (iekšējā pasaulē).
Tomēr pakāpeniski zīdainis sāk saprast, ka māte pilnībā nepieder tikai viņam. Viņš sāk izjust ne tikai mīlestību, bet arī naidu un bēdas, par to, ka nevar noturēt māti sev vienam. Šajā agrīnajā dzīves etapā zīdainim parādās primitīvās skaudības jūtas pret mammu, jo viņai ir tas, ko zīdainis vēlas iegūt. Ja māte nav spējusi bērnu apgādāt ar šim bāziskajām vajadzībām, attīstās pārmērīgs aizvainojums, naidīgums un skaudība. Zīdainis izjūt, ka mātei ir viss, kas viņam ir vajadzīgs, bet viņš to nespēj saņemt.
Skaudība pieaug, ja par zīdaini rūpējas un baro neatbilstoši viņa vajadzībām. Mazulis jūt, ka māte „apdala viņu”, tādējādi kļūstot slikta, jo patur mīlestību un rūpes pati sev. Spēcīgas skaudības jūtas neļauj izjust apmierinājumu un pateicību par gūto labumu. Diemžēl visām agrīnajām jūtām piemīt visvarens spēks, kas turpina ietekmēt cilvēka dzīvi visu atlikušo mūžu. Šo agrīno skaudības jūtu aktivizācija ikdienas dzīvē ir pazīstama ikvienam, bet to intensitāte un spēja tikt galā ar tām ievērojami atšķiras.
Nevaram aizmirst, ka mūsu rakstura veidošanās ir atkarīga arī no iedzimtības faktoriem. Ir zināms, ka skaudības jūtām, tāpat kā naida un mīlestības jūtām ir iedzimts pamats. Ja bērnam „laimējies” piedzimt ar konstitucionāli spēcīgāku iekšējo struktūru, kam piemīt spēks un izturība, viņš spēs daudz vieglāk tikt galā ar dzīvi un savām skaudības jūtām. Protams, šo jūtu veidošanos ietekmē arī apkārtējā vide, kurā mēs dzīvojam.
Ir ļoti svarīgi veicināt bērna pašapziņu, pārliecību par to, ka viņš var, spēju būt patstāvīgam. Tas arī mazinās skaudības jūtu ietekmi uz viņu. Ja bērns ir audzināts „siltumnīcas” apstākļos, pasargāts no grūtībām, viņa vietā ticis darīts tas, ko viņš pats būtu spējīgs, tas bērnā veicina nedrošību, pārliecību, ka es jau neko nevaru. Ar šādu pašvērtējumu skaudība pieņemas spēkā un kļūst destruktīva.
