“Teic – vai tu seja esi, vai masku nesi?” Plašāks skats uz maskām 4
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēce maskas pazīst un lieto kopš aizlaikiem – drošībai, veselībai, kā aksesuāru, izklaides industrijā, karnevālos un masku ballēs, reliģiskos un šamaņu rituālos, seksa spēlēs. No lētām, vienkāršām papīra/auduma maskām un štancētiem papjē-mašē ģīmjiem līdz izsmalcinātiem, superdārgiem roku darbiem, tehnoloģiskiem brīnumiem un vēsturiskiem retumiem.
Tagad, februārī, karnevālu mēnesī, kurā pandēmijas laiks ievilcis savus dīvainos un traģiskos vaibstus, īstajā brīdī plašāks skats uz maskām.
Kas ir maska? Anonimitāte. Pārmiesošanās. Lomu spēles. Greznumlieta. Ideoloģijas elements. Rituāla rīks. Aizsardzība. Nesodāmība. Cita identitāte – “Alter Ego”.
Brīdī, kad cilvēce atsāka valkāt maskas, daudzi visā kailumā atklāja savu īsto seju.
Šekspīrs dzīvi salīdzinājis ar teātri, kurā katrs atveido sev lemto lomu. Reizēm Liktenis pajoko, liekot mums mainīties – mājās būt tādiem, darbā šādiem, sabiedrībā – vēl citādiem.
Mēs mācāmies slēpt emocijas un izlikties, lai neievainotu citus un nesāpinātu sevi. Mūsu maskas ir neredzamas, iluzoras, netaustāmas. Taču vēl ne tik sen daudzās jomās maskas bija ikdienas daļa. Un joprojām ir.
Jau tūkstošiem gadu maskas ir ikvienas kultūras daļa – rituālu un ceremoniju elements, ikdienas piederums, instruments, aksesuārs, greznumrīks. Aizsargs pret ļauniem gariem, atslēga pārejai citā dimensijā, citu dzīvu būtņu spēku un spēju pārmiesošanai sevī.
Cilvēks kā tāds ir dzīva būtne ar savu “Es” – seju, kurā atspoguļojas raksturs, domas, jūtas, vecums, izglītība, piederība kādam sociālajam slānim. Būtība.
Uzliekot masku, aizsedzot seju, “Es” mainās – esošais paiet malā, īslaicīgi nomirst, dodot vietu “Alter Ego”, maskas identitātei (lai kādai – labai, ļaunai, draiskulīgai vai briesmīgai).
Maskošanās ir spēle ar nezināmo.
Ja tic, ka maskas (īpaši senās) ir dzīvas un nes sevī enerģiju, kas meklē iemiesojumu, kļūst saprotams senču brīdinājums: pielaikojot svešu seju, var pazaudēt savu vienīgo.
No Dottore Peste līdz skafandram
Pēdējais gads ar 21. gadsimta dižsērgu pamatos mainījuši jēdziena “maska” izpratni, kā primāro izvirzot aizsardzības (medicīna, zinātne, tehnoloģijas) funkciju, diemžēl līdzi atnesot arī šaubas un protestu: maska kā uzspiests brīvības atņemšanas, balsstiesību likvidēšanas un soda simbols.
Bet ieskatīsimies vēsturē! Šo nelielo priekšmetu izsenis ieskauj noslēpumi – pirms 2500 gadiem džainistu mūki nēsāja auduma sejsegus, lai neieelpotu un neaprītu sīkus kukainīšus; Senās Romas laikā radās miasmu jeb nāvējošā gaisa teorija – pūstoši organismi rada indīgu gaisu; viduslaiku ceļotājs Marko Polo atveda vēstis par ķīniešu zīda sejas maskām;
Plīnijs Vecākais izgudroja no lopu kuņģiem darinātas aizsargmaskas raktuvju vergiem; Leonardo da Vinči kā pretlīdzekli piesārņotam, piedūmotam gaisam minēja ūdenī samitrinātu audumu; 18. gs. radās pirmie respiratori no auduma un lopu iekšām. Un tā līdz mūsdienu gāzmaskām un skafandriem…
Taču zināmākā un baisākā aizsardzības maska cauri laikiem ir un paliek viduslaiku “melnās nāves” – buboņu mēra apkarotāju, mēra ārstu (Dottore Peste) ietērps: garš, līks, asām smaržvielām pildīts knābis, ko ieskauj ādas sejsegs ar bieza stikla acīm, galvā – augsta cepure, ap pleciem – līdz zemei garš, blīvs, vaskots apmetnis, kājās augststulmu zābaki, rokās cimdi un spieķis attālinātai slimnieku pārbaudei.
Šīs 17. gs. “uniformas” autorība pienākas Francijas karaļa Luija XIII galma ārstam Šarlam de Lormam, kurš iedvesmojies no seno romiešu eskulapiem.
Doktoram prātā nevarēja ienākt, ka pēc laiciņa, kad melnā nāve atkāpsies, baisais Dottore Peste tēls kļūs par vispopulārāko atdzimušā Venēcijas karnevālu masku, populārāks par baltseju Bautu, askētisko Moretu, dāmu mīluli Kaķi (ķīniešu ubaga dāvana Dodžam), blēdīgo Jokdari (Ākstu), maigo Pjero un draiskuli Arlekīnu…
Tikmēr medicīna gāja savu ceļu. No franču mikrobioloģijas tēva Pastēra atklātajām baktērijām, tīro roku principa, un vācu zinātnieka Flēges mikrodaļiņām gaisā līdz franču ķirurga Beržē 1897. gadā operācijai ar pirmo marles masku uz sejas. Nopietnākas medicīniskās maskas parādījās ap 1910. gadu, kad Ķīnā plosījās mēris, paņemot teju simt tūkstošus dzīvību; ķīniešu ārsts Lien-teh Wu radīja vairākslāņu marles maskas prototipu.
Pirmais pasaules karš ar indīgo gāzu uzbrukumiem, spāņu gripas uzliesmojums visā pasaulē un miljoniem bojāgājušo lika mediķiem un cilvēkiem parastajiem beidzot apjēgt masku vitālo nepieciešamību (amerikāņiem ar “spaidu” pieņemšanu gāja grūti – protesti, mītiņi, gājieni, masku dedzināšana).
Četrdesmitajos un Otrā pasaules kara laikā sejas maskas gatavoja no marles, sešdesmitajos parādījās rūpnieciski ražotas medicīniskās maskas.
Un tā līdz mūsdienām – ļaužu gripa, cūku gripa, putnu gripa, vīrusi tādi-šitādi… Viss atkārtojas.
Tikmēr aizsargmaskas sen pārkāpušas medicīnas robežas – tās valkā zinātnieki, militāristi, astronauti, policisti, ugunsdzēsēji, restauratori, apkopēji, ceļu strādnieki, pavāri un citi.
Melpomene, gladiatori un sienas dekori
Ik pa laikam kādā pasaules nostūrī tiek atrasta maska, kas aizved vairāktūkstošu gadu pagātnē: Urukas senās šumeru dievietes Ištaras maskai (Maska Warka) ir 5000, bet senākajām rituālajām maskām – apaļiem, plāniem akmens rimbuļiem ar caurumiem acīm un mutei – >7000 gadu.
Maskas pazina gan antīkā kultūra, gan druīdi, gan skandināvi un balti. Piemēram, Senajā Romā ik gadu, februāra vidū, notika krāšņi maskots vairākdienu festivāls Lupercalia – attīrīšanās un auglības svētki; līdzīgi svētki bija senajiem grieķiem.
Laika gaitā daudzi senie pagānu rituāli iekļāvušies kristīgajās mistērijās, kļūstot par to neatņemamu sastāvdaļu; tā notika arī ar slaveno Mardi Gras karnevālu, kas nu iezīmē Gavēņa sākumu. Daudzi karnevāli izteikti modernizējušies.
Vēsturiski maskas galvenokārt kalpojušas identitātes apslēpšanai un maiņai – cilts vadoņi un priesteri maskas uzlika rituālos, dižciltīgie muižniecības pārstāvji – ballēs, svētkos, nereti ikdienā, gladiatori – sacensībās, bruņinieki – turnīros. Maskojās noziedznieki, izdarot noziegumus; tiesneši un bende – darot savu darbu; maskojās aktieri uz skatuves…
Līdz šodienai no aizlaikiem atceļojušas divas teātra maskas: smaidīgā Talia, komēdijas un mūzikas aizgādne, un viņas skumjā māsa Melpomene, traģēdijas un drāmas aizbildne.
Smalks un ļoti augsti novērtēts masku veids – pēcnāves maskas, kas atspoguļo mirušā izskatu, precīzi saglabājot viņa sejas vaibstus – lai dvēselei būtu, kur atgriezties.
Pēcnāves maskas pazīst visas nācijas, taču šīs jomas virtuozi bija ēģiptieši, darinot ne tikai ģipša atlējumu, bet atveidojot aizgājēja seju zeltā vai bronzā; pirms apbedīšanas to uzlika uz mirušā sejas, lai saglabātu tā vaibstus (Tutanhamona maska). Paražu pārņēma citas kultūras, atlējumus veidojot arī sudrabā.
Veceiropas 18.–20. gs. smalkās aprindas bija iecienījušas slavenību (valdnieku, komponistu, rakstnieku) pēcnāves maskas, lai saglabātu nākamībai viņu piemiņu.
Mūsdienu Rietumu kultūra pret maskām un maskošanos pārsvarā attiecas kā pret teātra, skatuves, kino, karnevālu vai izklaides biznesa daļu, dažādu tautu maskas (ēģiptiešu, afrikāņu, indiāņu, maoru) labprāt iekļaujot sadzīves vai lietišķajos interjeros.
Te rodas jautājums – vai vizuālā estētika (nepārzinot masku nozīmi, izcelsmi un lietojumu) ir pietiekams arguments, lai savā tuvumā turētu enerģētiski, iespējams, nelabvēlīgu lietu?
Katrā ziņā – cittautu maskas, ar tām saistītās leģendas un mīti daudzus rakstniekus (E. A. Po, A. Kristi, Ž. Verns, A. Mariņina, A. I. Stradiņš) un režisorus mudinājuši radīt intriģējošus darbus, kā atslēgu izmantojot tieši maskas maģiskās enerģijas mistēriju.
Afrikāņu maskas ir vienas no senākajām, mākslinieciski un kultūrvēsturiski vērtīgākajām savas dažādības dēļ: materiāli – koks, akmens, āda, metāls, audums, salmi, spalvas, kauli, ragi; funkcijas – iniciācija, ražas svētki, medības, karagājieni; valkāšana – aizsedzot seju, pārklājot visu galvu, uzliekot kā vainagu, iespraužot matos kā ķemmi; tehniskais izpildījums – no raupji primitīvām līdz tehnoloģiski izsmalcinātām; emocijas – draudi, dusmas, mierinājums, vēlība. Ikdienišķās maskas ir vienkāršākas – ar atverēm acīm un (dažreiz) mutei. Sieviešu skaistumu simbolizē maskas ar ovālu seju, garām sprogainām skropstām, mandeļveida acīm un smalku zodu.
Maskas darināja tikai vīrieši ar tam īpaši paredzētiem darbarīkiem.
Afrikāņu rituālās maskas – vizuāli krāšņi, bagātīgi, emocionāli izteiksmīgi un tehniski sarežģīti (lieli, smagi, telpiski, kustīgi) totēma dzīvnieku (bifeļi, antilopes, krokodili, ziloņi, zebras, žirafes, hiēnas) un putnu (ērgļi, lijas, gaiļi), senču garu, labvēlīgu vai dusmīgu dievu simboliski atveidi. Tās tiek mantotas no paaudzes paaudzē un sargā savu cilti/ģimeni.
Kritiskos brīžos, maskas nēsātājam nonākot transa/hipnozes stāvoklī, gars var pārņemt viņa ķermeni un pavēstīt ko svarīgu.
Nereti šīs maskas tiek glabātas īpašās svētvietās, lielos svētkos tās uzliek, papildinot ar palmu šķiedru, zaļumu un krāsainu spalvu rituālu apģērbu, un sāk sarežģītu deju. Apvienojumā ar skaņu, ritmu, smaržu un dzīvo uguni tas rada nepārvarami suģestējošu iespaidu.
Tiek uzskatīts, ka mūsdienu Āfrikas maskām vairs nav tādas ietekmes uz cilvēkiem kā agrāk. Tās tiek uztvertas galvenokārt kā mākslas darbi un tūristu suvenīri.
Starp citu, tieši afrikāņu masku vizuālā bagātība un ģeometriskums savulaik ietekmējis 20. gs. Eiropas un Rietumu māksliniekus, iedvesmojot kubisma, fovisma un ekspresionisma virzienu attīstību.
Indiāņu maskas sauc arī par viltus sejām. Ziemeļrietumu indiāņiem bija trīs veidu maskas: parastā sejas maska (no cieta koka), mehāniskā (ar kustīgām daļām) un transformācijas maska (divi trīs personāži vienā) – cilvēka seja, putns vai dzīvnieks atkarībā no maskas īpašnieka cilts senču gara.
Maskas tika uztvertas par dzīvām būtnēm. Šamaņi valkāja rituālās maskas, identificējot tās ar dievišķo seju. Savukārt inku apmetnēs izrakumu laikā atrastas zelta maskas, kas simbolizē sauli.
Japānas maskas zināmas jau 10 000 gadu p. m. ē., attēlo cilvēkus, varoņus, garus, pūķus, dzīvniekus, dievības un pārcilvēciskas būtnes, sakņojas tautas mītos un pasakās. Agrīnās maskas veidotas no māla vai auduma.
Īpaša ir Tengu putna maska – svēto mežu un kalnu aizstāvis. Oni – mītiska dēmonsieviete, milzene, stipriniece, ragaina baismone; simbolizē visu svešo, draudīgo. Hania – dēmoniska sievieškārtas būtne; simbolizē atriebību. Mūsdienu maska – dinozaurs Godzilla.
Maskas izmanto reliģiskos un šamaniskos rituālos, bērēs, svētkos, dejās un teātrī.
Ķīniešu maskām raksturīga liela dažādība – tā var būt cilvēka seja, kariķēts vai biedējošs cilvēciskas būtnes attēls, dzīvnieks, mitoloģiska būtne, pūķis.
Īpaša vieta ķīniešu masku panteonā ir Jaungada (no visiem iespējamajiem materiāliem, krāsotas košās un priecīgās krāsās, dekorētas ar ķīniešu veiksmes simboliem) un ķīniešu (Pekinas) operas klasiskajām maskām.
Ķīniešu operas pamats – ar grima (masku) un biežu sejas izteiksmes maiņu atveidot emocijas un personāžu reakciju uz notikumiem. Šīs ir vienas no senākajām ķīniešu maskām (radītas ~960–1279. gados, Songu dinastijas laikā), izgatavo no akmens, metāla, ādas, auduma, papīra, zāles.
Desmitiem emociju, katrai savs zīmējums, acu, uzacu, mutes izteiksme, katrai sava krāsu shēma, kas atkarīga no piederības tēlu grupai – vīrieši, sievietes, vīrieši ar krāsotām sejām, klauni.
Lai nomainītu sejas izteiksmi, aktieris var pavilkt uz leju masku, kas līdz šim bijusi uz pakauša, nomainot krāsu un attiecīgi emocijas. Pārsvarā maskās/grimā tiek izmantotas trīs krāsas – sarkana (drosme, uzticība), balta (aizdomas, viltība) un melna (nopietnība), retāk zila, zaļa un dzeltena.
Rituālās maskas – līdzeklis, kā panākt pārvērtības (labas vai ļaunas).
Maskas mērķi, nozīmi, uzdevumu nosaka tās forma, sejas izteiksme, materiāls, krāsa, rotājumi. Maska savam īpašniekam var sniegt aizsardzību, drošību, pārdabisku spēku, slavu un bagātību, taču var atnest kaunu, pazemojumu, slimību, aizmirstību un nāvi. Viss atkarīgs no tā, kādus garus atmodinājis šamanis.
Latviešu (baltu) maskas
No Mārtiņiem līdz Meteņiem (no novembra līdz februāra sākumam) – gada tumšajā laikā mūsu senči maskojās, gāja budēļos un veica dažādus veiksmes, veselības un auglības rituālus.
Čigāni, budēļi, ķekatas, kaitas, tatari, spiekstiņi, pakukas, kurciemi, Mārtiņbērni, Andrejbērni, Katrīnbērni, buki, miežvilki, pelnu āži – tikai daži no desmitiem masku grupu nosaukumiem.
Latviešiem, tāpat kā citām sentautām, maska ir krustceles starp šo un to pasauli, bet maskošanās rituāli – rotaļīgi, maģiska meditācija, kā caur Dabas, Saules un Mēness ritiem salāgot pagātni, tagadni un nākotni, samierināt dzīvos ar senču gariem. Uzvelkot masku, cilvēks norobežojas no ikdienišķā, uz brīdi kļūstot par citu gan ārēji, gan sajūtu līmenī.
Latvijā vairākus gadus ar Latvijas Folkloras biedrības un Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) gādību notiek Starptautiskie masku tradīciju festivāli, kuru mērķis – pētīt, salīdzināt un saglabāt senlaiku maskošanās tradīcijas un attīstīt tās mūsdienās.
Antropologi uzskata, ka senatnē maskošanās notikusi visos četros lielajos saulgriežos, arī cilvēka dzīves svarīgākos godus, sākumu un beigas iezīmējuši masku gājieni.
Baltu (arī senslāvu) reģiona maskas, salīdzinot ar cittautu baisajām maskām, ir miermīlīgākas, filozofiskākas, pasakainākas.
Speciālisti tās pieskaita šamaniskajām: Vilks, Lācis, Dzērve, Kaza, Aita, Zirgs, Nāve, Vecītis, Ubags, Rudzu kūlītis, Siena kaudze, Sietiņš, Slota, Žīds, Čigāns, Čigāniete, Lielais Vīrs, Garā Sieva. Katram tēlam sava nozīme, bet visai brīva vizuālā interpretācija (mūsu senčiem bijusi augsti attīstīta abstraktā domāšana, dodot brīvu vaļu iztēlei).
Maskojas visi – vīri un sievas, veci un jauni. Maskas būtība – apziņas transformācija, saplūstot ar tēlu un pārņemot tā funkcijas: trokšņot, biedēt, dejot, dziedāt, uzjautrināt, amizēties, kaitēties, ēst, dzert, laistīties ar ūdeni, caur teatralizētām izdarībām svētību dot – piesaukt sauli un lietu, labu ražu, veselību pašiem un lopiņiem, turību un drošību mājai.
Pēc masku gājieniem to dalībnieki īpašā rituālā attīrījās, lai nodalītu šo un to pasauli un neienestu mājās nevēlamo… Līdz nākamajai reizei.
Vai maskas un maskošanās tradīcija globālisma laikmetā neizmirs? Nē. Nedrīkst izmirt.
Jo caur maskām runā katras tautas senči, daba, kolektīvā atmiņa un kultūras mantojums.
Uzziņa
Venēcijas karnevāls un maskas
• Bija paredzēts no 30. janvāra līdz 16. februārim, atcelts pandēmijas dēļ.
• Aizsācies 11. gs. (1092. g.), atdzimis 18. gs.
• Karnevāla maskas pirmoreiz minētas 1268. gadā. Venēcijā maskas ikdienā valkājuši visi – kāršu spēlmaņi, blēži, dižcilši, laulības pārkāpēji, prostitūtas, uzdzīvotāji, ierēdņi, bagātie un nabagie. Tikumu pagrimuma dēļ 15. gs. maskas aizliegtas, atstājot karnevālam un masku priekiem desmit dienas pirms Lielā gavēņa.
• Galvenie Venēcijas karnevāla notikumi notiek Arsenālā, bet ērtākā vieta netraucētai karnevāla baudīšanai un filmēšanai ir Sv. Marka laukums.
• Klasiskās karnevāla maskas: Bauta, Moretta, Volto / Larva, Dottore Peste.
• Vēsturiskie materiāli: porcelāns, zīds, brokāts, samts, mežģīnes, emalja, zelta krāsa, līme, izšuvumi, dārgakmeņi, pusdārgakmeņi, kažokādas, putnu spalvas.
• Mūsdienīgie materiāli: silikons, plastikas sakausējumi, audums, filcs, papīrs, papjē-mašē, līme, krāsas, laka, mežģīnes, pērlītes, fliteri.
Uzziņa
Baisākās / intriģējošākās kinomaskas
• “Operas spoks” (baltā pusmaska).
• “Zorro”, “Sikspārnis”, “Misters X” (melnās zīda brilles).
• “Cilvēks dzelzs maskā” (apliekama tērauda galva).
• “Jēru klusēšana” / “Hanibals” (mugurpusē aizslēdzama dzelzs seja ar režģi; pārveidots savaldīšanas līdzeklis; radniecīga vēsturiskajai vergu maskai).
• “Kliedziens” (šausmās izšķobītā seja a la Munka glezna).
• “V for Vendetta” (Vī – parafrāze par Gaja Foksa tēmu).
• “Piektdiena, 13” (Detroitas “Red Wings” vārtsarga maskas replika).
• “Maska” (zaļgans kokgriezums, skandināvu dieva-viltnieka Loki simbols).
• “Betmens” (stilizētā sikspārņa ķivere).
• “Zvaigžņu kari” (Dārta Veidera maska – nacistu ķiveres un gāzmaskas sintēze).
• Krievu pasaku filmas (Baba Jaga, Kaščejs un Pūķis).
• “Neiespējamā misija” (novelkamās sejas).
• “Drakulas stāsts” (pustrūdējusī monstra galva).
