Tikai bez gaismām! Saruna ar Zigfrīdu Muktupāvelu par to, kas šaipus cietokšņa sienas 0
Formāls mūsu tikšanās iemesls ir Ziemsvētku koncerti. Neformāls? Tas, ka viņš prot klausīties. Jo ar prasmi klausīties sākas gan mūzika, gan dialogs, gan piepildīts klusums. Zigfrīds Muktupāvels. Par to, kas šaipus cietokšņa sienas.
Gada nogalē Mūzikas namā “Daile” un arī citviet Latvijā skanēs jūsu un Raimonda Paula Ziemsvētku koncerti. Ar ko iepriecināsiet?
Mana pati pirmā Ziemsvētku dziesma bija Raimonda Paula “Baltā saule”. Es ļoti labi atceros senus, pat ļoti senus savas dzīves mirkļus, un šo es atceros pavisam noteikti un skaidri. Man bija trīs gadi. Pie Ziemsvētku eglītes es nodziedāju dziesmu. Tīri un labi nodziedāju. Vai vismaz tīri labi. Taču līdz pat šim brīdim nesaprotu, kāpēc pieaugušie smējās. Ģimenes lokā bērns svētkos pie eglītes dzied, lai saņemtu dāvaniņu…
… bet pieaugušie pie vārdiem “sirds kā pirmoreiz tevi un sevi un vasaru jūt” nez kāpēc smejas…
Tieši tā! Es biju izvēlējies šo dziesmu, jo tā man ļoti, ļoti patika. Un vēl joprojām patīk. Tāpēc es iedomājos, ka arī šajā koncertā varētu būt līdzīgi. Esmu pārliecinājis Maestro kopā atcerēties visiem labi zināmas un mīļas dziesmas – “Mežrozīti”, “Varbūt”, “Kad zvaigznes krīt” – visas tās, no kurām sirsniņa ietrīsas priekā.
Otra lieta, ko vēlējos, un nu jau droši varu teikt, ka tā arī notiks, –
katrs no brīnišķīgajiem mūziķiem, ar ko būsim kopā uz skatuves, nospēlēs kādu solo.
Kā bērnībā, kad gājām katrs ar savu priekšnesumu pie eglītes. Man ļoti patīk klausīties, kā muzicē Oskars Sproģis, un nu viņš ir pielauzts nospēlēt basa ģitāras solo. Tāpat arī Artis Orubs ir apsolījies nospēlēt bungu solo, bet Raimonds Macats – solo uz mutes ermoņikām. Par Raimondu Paulu neņemos neko teikt. Ko viņš spēlēs, nekad nevar iepriekš paredzēt.
Skaidrs ir viens – koncerts solās būt aizraujošs un neaizmirstams piedzīvojums.
Tā man ļoti gribētos. Pirms pieciem gadiem mums bija līdzīgs koncerts.
No pieredzes zinu, ka uz skatuves var notikt gluži negaidītas lietas.
Pilnīgi noteikti katrs koncerts būs atšķirīgs. Un neparedzams. Vienam ir aizmirsušās notis, citam sajūk dziesmu secība. Un tieši tas mani visvairāk sajūsmina mūsu saspēlē. Koncerts ir dzīvs un patiess, viss notiek un veidojas šajā brīdī.
Un lielākais prieks ir par to, ka mēs paši, stāvot uz skatuves, nekad īsti nevaram paredzēt, kā skaņdarbs, kas tikko ir iesācies, beigsies. Viss notiek nevilšus un nejauši. Nekas nav strikti salikts un nodalīts. Un, pat ja ir, nav garantijas, ka tieši tā tas arī būs.
Pavasarī jums bija vēl kāds aizraujošs piedzīvojums. Īsi pirms savas jubilejas koncerttūres Jānis Lūsēns man stāstīja daudz laba par jums. Tā esot liela laime, ka viņam ir savs dziedātājs! Mārtiņam Braunam tāds bija Niks, Kulakovam – Ieva Akurātere. Un vēl Jānis teica, ka jūs kopā muzicējot jau trīsdesmit gadu.
Pavasarī būs trīsdesmit pieci.
Man jau arī tā šķita. Viss sākās 1985. gadā, kad Liepājas teātrī tika iestudēta “Māte un neitronbumba”. Kā jūs, puika, kas piedzimis Krimuldā, kur jūsu tēvs bērnu tuberkulozes sanatorijā strādāja par skolotāju, nonācāt Liepājā?
Nebūt ne pa taisniem ceļiem!
Vispirms bija skola un mūzikas skola. Toreiz parastajā skolā bija astoņas klases, bet mūzikas skolā – septiņas. Tās abas pabeidzu Siguldā. Pēc tam devos uz Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu, kur ar lieliem panākumiem nostudēju gandrīz trīs gadus, līdz par visiem maniem sasniegumiem un nopelniem tiku palūgts vākties prom, vislabāk taisnā ceļā uz dienestu padomju armijā.
No Cēsīm veiksmīgi aizgāju, taču pārējos vēlējumus vērā neņēmu.
Liepāja jau tolaik bija slavena kā rokmūzikas galvaspilsēta, un es nekad vēl nebiju tur bijis, tāpēc iekāpu vilcienā un devos uz pilsētu, kurā piedzimst vējš.
Vecāki gan labāk būtu gribējuši, lai es beidzot sāktu darīt kaut ko jēdzīgu – ja ne sabiedrībai, tad vismaz pašam noderīgu. Taču es iestājos Liepājas mūzikas skolā, ko, paldies Dievam, arī absolvēju. Tur īsi pirms gala eksāmeniem Jānis Lūsēns mani atrada, jo viņam izrādei “Māte un neitronbumba” bija vajadzīgs vijolnieks.
Un tagad es gribētu pakāpties soli atpakaļ. Kurš kuru pirms tam atrada: jūs vijoli vai vijole – jūs?
Te būs vainīgi skolotāji. Kāpēc es aizgāju uz Cēsīm turpināt mācīties mūziku? Tāpēc, ka Siguldā man bija brīnišķīgs vijoles pedagogs Romāns Villerušs. Savukārt Cēsīs man nelaimējās ar skolotāju, tāpēc biju palaidies tā, ka nācās šķirties.
Un tad Liepājā man atkal laimējās. Mana oficiālā skolotāja bija Irina Mitjagina, bet viņas vīrs, leģendārs Liepājas vijolnieks Ludvigs Bertovskis, slavenā čellista Ernesta Bertovska brālis, bija mans neoficiālais skolotājs.
Villerušs un Bertovskis, šie divi izcilie pedagogi, nolika mani uz vijoles ceļa.
Vēl ir jāpiemin arī Valdis Vikmanis, mūsu svētais tēvs. Nebijis viņa, nekas labs Liepājā mūzikas jomā tolaik nebūtu noticis.
Jā, par ilggadējo Liepājas mūzikas skolas direktoru klīst leģendas. Esot bijis apbrīnojams mūziķis, pedagogs un cilvēks.
Arī no manis viņam vislielākā pateicība. Ar viņa gādību man tika piedots absolūti viss, lai tikai es varētu spēlēt savu instrumentu. Un es to patiešām darīju, aizrāvos ar vijoles spēli un, visticamāk, būtu to turpinājis arī pēc skolas, taču īsi pirms mana izlaiduma Ludvigs Bertovskis nomira. Un Jānis Lūsēns mani uzaicināja pie sevis.
Tā beidzās mans klasiskās vijoles ceļš, un es pievērsos rokmūzikai.
Taču es to nenožēloju.
Nesen pavīdēja ziņa: četri siguldieši – Zigfrīds Muktupāvels, Gints Sola, Andris Alviķis un Kārlis Alviķis – apvienojušies mūzikas grupā “Gūtmans”. Kas īsti jūs esat – siguldietis vai liepājnieks?
Krimuldietis. (Smejas.) Krimulda ir Latvijas otra galvaspilsēta.
Kad iebraucat Siguldā, kas ir Gaujas viņā krastā? Krimulda. Jūs iebraucat Raganā, bet tur priekšā ir kas? Krimuldas pagasta padome. Ja iebraucat vietā, kas saucas Sunīši, pajautājiet vietējiem, kur viņi dzīvo! Atbilde būs: Krimuldā. Un kur tad ir Krimuldas baznīca?
Krimulda ir milzīga. Reizēm šķiet, ka tā beidzas kaut kur pie Liepājas. Un neviens šo fenomenu nevar izskaidrot. Es gan pats domāju, ka Krimulda ir tur, kur Krimuldas pils. Bet nemēģiniet to teikt kādam, kas dzīvo Sunīšos vai Raganā!
Un vēl es esmu Latvijas mēroga kosmopolīts.
Abi mani vecāki nāk no Latgales, esmu tīrasiņu latgalietis. Dzimis Krimuldā, audzis Siguldā, skolojies Siguldā un Cēsīs, kas taču ir visīstākā Vidzeme.
Trīs gadus nomācījos Liepājā, tātad klāt nāk arī Kurzeme.
Un tad vēl trīs gadus mēs ar Lūsēnu nodzīvojām Bauskā, līdz ar to manā kartē ir arī Zemgale.
Un katrā no četriem Latvijas novadiem esmu atklājis dažādus raksturus, īpašības, paradumus un atšķirības. Ļoti jauki, ka tā tas ir.
Uzreiz pēc skolas jūs sākāt muzicēt Jāņa ansamblī “Neptūns”, kas vēlāk pārtapa par grupu “Zodiaks”.
Faktiski tā bija viena un tā pati grupa, tikai laiku pa laikam mainījās dažas personālijas un sponsori, un tad arī nosaukums. Sākumā “Neptūns” tika noformēts kā Liepājas zvejnieku kolhoza “Boļševiks” ansamblis, tad kādu brīdi bijām “Sarkanā oktobra”, vēlāk kolhoza “Ļeņins” paspārnē.
Liepājā es oficiāli skaitījos zvejnieku kolhoza darbinieks, tā ir rakstīts manā darba grāmatiņā. Neatceros sava amata nosaukumu, taču jebkurā gadījumā esmu pieredzes bagāts kolhoznieks.
Vai zvejnieks. Ar ilgu stāžu.
(Smejas.)
Jāņa jubilejas ieskaņas koncertos bija klausāmas dziesmas, ko viņš ir komponējis īpaši jums.
Jā, jā! Un tagad būs vēl arī jubilejas atskaņu koncerti.
Laiks līdz nākamajai jubilejai taču ir jāpiepilda! Bet ieskaņas koncertu es pieminu tālabad, ka jubilejas koncerta programmā sākotnēji nebija iekļauta dziesma, kas man ir īpaši mīļa. Taču Jānis apsolīja, ka tā noteikti būšot ieskaņas koncertā.
Kura tā ir?
“Tautas laiks”. Viena no tām, kas pieved pie kraujas malas, pie noslēpumainās vietas, kur laiks iekrīt mūžībā.
Arī man šī dziesma ir tuva, tāda kā mana vizītkarte.
Dažos jubilejas koncertos tā tomēr skanēja. Tur ik pa brīdim viss strauji mainījās. Īstenībā man šis projekts bija viens no pēdējo gadu smagākajiem pārbaudījumiem. Divas nedēļas pirms Jāņa Lūsēna sešdesmit gadu jubilejas pirmā koncerta pēkšņi noskaidrojās, ka Ingus Pētersons nevarēs piedalīties.
Un tad Jānis man pateica: piedod, bet tu esi vienīgais, kam varu lūgt to nodziedāt…
Un viss sagriezās tā, ka gandrīz pusi koncerta es nodziedāju viens. Tas bija šausmīgi.
Un tad vēl ik pa laikam notika variācijas. Kāds netiek uz vienu koncertu, kāds uz citu. Līdz ar to “Tautas laiks” tika dziedāts arī dažos Jāņa jubilejas koncertos. Un tas bija labi. Ļoti labi.
Pat ja Lūsēns nebūtu uzrakstījis neko citu kā tikai šo vienu dziesmu, ar to būtu gana, lai viņa vārds tiktu ierakstīts Latvijas mūzikas vēsturē un klausītāju sirdīs. Un arī jūsu vārds. Un balss.
Paldies! Nelieciet man sarkt!
Nu re! Bēdīgs jūs neizskatāties. Vismaz šobrīd. Un Dievs jums tik tiešām ir devis skaidras acis. Kā to patlaban redzat – tautu un tai atvēlēto laiku?
Sarežģīts jautājums. Kad ir Dziesmu svētki vai valsts svētku laiks, šķiet, ka mūsu tauta piedzīvo uzplaukumu. Savukārt ikdienā bieži vien šķiet, ka tautu ir piemeklējis dziļš panīkums.
Taču izvērtēt kopsakarības nav viegli.
Kāds tiesā aizbraukušos, cits – atbraukušos.
Bet kurš no mums spēj iedziļināties un izprast katra personiskos apstākļus un motīvus? Tas, kurš spēj, visticamāk, ieteiktu atcerēties klasisko mācību: lai pirmais met akmeni, kas pats ir bez vainas!
Un – netiesāsim, lai paši mēs netiktu tiesāti!
Jā! Neviens taču neesam kristālskaidri un cēli visās savās izpausmēs.
Un vēl esmu sapratis, ka nav vērts raizēties par globālām lietām, kas notiek neatkarīgi no mums. Reiz pie manis uz radio atnāca kāda vēsturniece no Cēsīm. Pirms raidījuma es viņai saku: Cēsīs gan tagad drūmi, darbdienu vakaros neviens cilvēks pa ielām vairs nestaigā.
Bet viņa man pretī: ziniet, savulaik Cēsīs bija reģistrēti tikai četrpadsmit iedzīvotāji.
Bet, redziet, Cēsis joprojām dzīvo!
Tāpēc es cenšos nesatraukties par lietām, ko nespēju ietekmēt. Katram ir jādomā par savu aicinājumu, mērķi un uzdevumu. Ja vari darīt kaut ko labu un ja no šīs laba darīšanas kādā brīdī rodas arī kāds kopīgs labums, tas ir brīnišķīgi! Ja ne, tad ne. Žēl, ka tā. Bet ko tu tur vari padarīt?
Vara un māksla – kā izjūtat šo sakarību?
Mākslīga vara. (Smejas. Tad mirkli pieklust.) Māksla jau pati par sevi ir vara. Nezinu, vai drīkst to tā atklāt, bet ir brīži, kad, stāvot uz skatuves, es pēkšņi jūtos kā Brigaderes Sprīdītis, kas spēlē burvju stabuli, bet Lutausis danco.
Un tad es domāju: visi šie cilvēki, kas manī klausās, kāpēc viņi ir atnākuši? Kas viņus šurp atvedis? Kas viņus te notur?
Un arī pats es eju klausīties citu koncertus un daru to pašu.
Ja ar vārdu “vara” saprotam mākslas varu, tas ir brīnišķīgi. Tā ir liela bauda.
Protams, ir cilvēki, kas arī šo varu izmanto nelietīgi. Gluži tāpat kā ikvienu citu. Bet arī tas ir individuāli. Viens pamana, cits nepamana. Kāds spēj atšķirt, kāds nespēj.
Jūs rosināt cilvēkus domāt un runāt par kultūras procesiem, norisēm, notikumiem. Kas jums pašam šķiet svarīgs mākslas darbā? Kas nosaka jūsu izvēli?
Mans pamatdarbs Latvijas Radio liek man daudz skatīties, klausīties un lasīt. Bieži vien arī to, ko no laba prāta es nebūtu izvēlējies.
Esmu konservatīvs.
Ja man ir jādomā par procesiem, visstrīdīgākais, manuprāt, ir vārds “laikmetīgais”.
Kas aiz tā slēpjas? Es to nespēju atšifrēt. Visbiežāk ar to apzīmē visu nesaprotamo un netradicionālo. Deformēts – tātad laikmetīgs. Ja mūzika ir atonāla, to dēvē par laikmetīgo.
Bet arī mūsdienu mūzika var būt melodiska. Tā ir dažāda, kā tas ir bijis visos laikos. Un, kad laikmetīgās mākslas izstādē starp pretendentiem uz vecmeistara Purvīša balvu ir redzami Imanta Lancmaņa darbi, vai tos var saukt par laikmetīgiem? Nē, viņš nodarbojas ar klasisku glezniecību. Tāpēc vārdu “laikmetīgais” man vispār negribas lietot.
Ja es eju uz koncertu, gribu pēc tā iziet stiprāks, nekā biju atnākot.
Ja es izeju vājāks, šis koncerts nav bijis domāts man. Protams, ir dažādi cilvēki, dažādas gaumes un dažādas vajadzības.
Reiz tiešajā ēterā es palūdzu Džemmai Skulmei izskaidrot, kur slēpjas Marka Rotko fenomens. Kas tur tāds ir? Es nekad neesmu guvis no tā māksliniecisku baudījumu. Bet Džemma Skulme bija absolūtā sajūsmā par Rotko, un viņa man to izskaidroja. Tagad es saprotu teoriju, tomēr Rotko darbi mani joprojām neuzrunā. Laimīgā kārtā nekāds ļaunums ar to nevienam netiek nodarīts. Katrs atrod savu.
Līdzīgi ir arī ar koncertiem. Reizēm cilvēki kaut kur dodas, pat nenoskaidrojuši, kas tas ir un kam tas domāts.
Piemēram, tu aizved kādu bērnu uz Nacionālā orķestra ciklu “LeNeSOns”, un pēkšņi zālē sēž kundze, saposusies kā uz klasisku simfoniskā orķestra koncertu, un ir ļoti neapmierināta, ka uz skatuves darbojas lelles un skaidro publikai, kas ir taure un kas ir vijole. Viņa diemžēl nav sapratusi, ka šis cikls ir domāts bērniem. Nav trāpījusi īstajā vietā.
Pirms izlemt, iet vai neiet uz koncertu, man ir divi jautājumi: kas skanēs un kas muzicēs. Jo var būt arī tā, ka izcili mūziķi spēlē repertuāru, kas nav mans. Tad es tam labāk netērēju laiku.
Vai māksla apkalpo vai kalpo?
Abējādi. Protams, var jautāt, vai tā, kas apkalpo, ir māksla. Ja es bērēs spēlēju vijoli, es sniedzu pakalpojumu. Vismaz grāmatvedības atskaitēs tā tiek rakstīts. (Smejas.)
Cits saka: kas tur – šlāgers! Bet kāzās diez vai iederētos Čaikovska pirmais klavierkoncerts. Visam savs laiks un vieta. Arī mēs paši taču uz ielas esam citādi nekā mājās.
Ko jums kā publiskai personai nozīmē mājas?
Tas ir mans cietoksnis. Ārpus starmešiem un prožektoriem. Kā Imants Kokars teica: brāli, tikai bez gaismām! (Smejas.) Tas pat nav mans princips, es to vienkārši tā izjūtu.
Man traucē tas, ka ir pazudusi robeža starp privāto un publisko dzīvi. Zinu daudzus, kam patīk nemitīgi sevi eksponēt, bet man tas nešķiet labi. Man tas nepatīk. Es nejūtos ērti.
Reiz teicāt, ka jums ir grūti novilkt robežu starp to, kur muzicēšana ir darbs, kur – vaļasprieks, kur tā ir atpūta, kur – izklaide.
Esmu amatieris. Man robežas nav jāvelk. Diemžēl vai par laimi. Neesmu mazvērtības kompleksu plosīts, spēju pats sevi gana precīzi novērtēt. Bet es ļoti labi zinu, ko nozīmē būt profesionālam mūziķim. Es esmu amatieris. Visās izpausmēs.
Daudzi jūs sauc par žurnālistu. Es gribētu teikt – sarunu rosinātājs un raisītājs.
Cik jauki! Man arī šāds apzīmējums patīk labāk!
Kā kļuvāt par sarunu raisītāju?
Tie ceļi ir neizdibināmi! Kad savulaik strādāju “Mikrofona ierakstos”, darba aprakstā bija iekļauts punkts, ka vienu stundu dienā man radio SWH ir jāvada raidījums. Tā tas sākās.
Bet kāpēc mani paaicināja uz Latvijas Radio, nudien nezinu.
Piezvanīja un apjautājās, vai es nevēlētos pamēģināt. Pamēģināju. Un tā vēl joprojām mēģinu.
Tagad tas ir mans pamatdarbs. Vispār tā ir laba un patīkama apziņa – ka tev ir pamatdarbs. Un, ja vēl tas sakrīt ar tavām interesēm, ko gan vairāk var vēlēties!
Ideāls variants – darīt to, kas sagādā prieku, un turklāt vēl saņemt par to regulāru atalgojumu.
(Smejas.) Jā, man patīk gan mans darbs, gan arī tas, ka nodokļi nomaksāti, pensijas fonds krājas un sirds ir mierīga.
Daudzus gadus esmu pārticis tikai no honorāriem, kas ir ļoti neregulārs ienākumu avots. Nervu sistēma šādu slodzi ilgi nevar izturēt. Darbs radio tagad man ir kā mugurkauls. Tad ir daudz vieglāk darīt arī visu ko citu.
Bija arī televīzija kā papildu piedāvājums, piecus gadus tur nostrādāju. Patika, jo sfēra tā pati, kas radiofonā. Bet televīzijā ir grūtāk, jo visu laiku zemapziņā doma par kamerām un to, ka mugura jātur taisni.
Tas traucē koncentrēties svarīgākām lietām. Tādēļ radio man ir patīkamāks un mīļāks.
Vai jums ir brīvais laiks?
Jā, protams! Bez tā nevar.
Es neticu tiem, kas apgalvo, ka viņiem nav brīvā laika.
Ar ļoti retiem izņēmumiem. Raimonds Petrauskis, piemēram. Viņš tiešām savā mūžā brīvo laiku, šķiet, vispār nav saticis. Vismaz man nav gadījies redzēt viņu neko nedarām. Bet es tādā režīmā sajuktu prātā.
Ko jūs brīvajā laikā darāt kopā ar Paulu? Es domāju nevis Raimondu, bet jūsu dēla Ingemāra meitiņu.
Tas ir aiz tās sienas! Tas ir tajā cietoksnī. (Smejas.)
Saprotu un respektēju! Bet vai jums šis laiks šķiet vērtīgs un piepildīts?
Nu bet protams!
Viss, kas ir cietoksnī, ir tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam.
Ir savas bēdas un savi prieki, kļūdas un labas lietas. Bet tas viss ir mans. Un tikai mans.
Cik svarīgs jums ir klusums?
Kopš man nemitīgi kaut kas džinkst ausīs, klusums ir kļuvis īpaši svarīgs. Un arī ļoti patīkams. Sevišķi mežā.
Ko jūs gribētu novēlēt Ziemsvētkos? Sev, man, tiem, kas klausās jūsu balsī un lasa mūsu žurnālu.
Priecīgus Ziemsvētkus! Katru gadu mēs dziedam “Klusu nakti”, un tas joprojām ir skaisti. Un joprojām mums acīs sariešas asaras.
Katru gadu mēs cits citam novēlam priecīgus Ziemsvētkus, un šie vienkāršie, neskaitāmas reizes atkārtotie vārdi ietver tik bezgala daudz ko: es novēlu, lai tev mājās viss būtu labi, lai tev apkārt būtu tavi mīļie cilvēki. Un lai tev viņi vispār tādi būtu. Un lai tu vari būt kopā ar viņiem, un lai šī kopā būšana sniedz sirdij prieku un gaišumu.
Katrs šajos vārdos var ietvert sev svarīgāko un labāko.
Tāpēc vēlreiz visiem un no visas sirds: priecīgus Ziemsvētkus!
Zigfrīds Muktupāvels
Mūziķis un sarunu raisītājs
Dzimis 1965. gada 11. aprīlī Krimuldā.
2009. gada 17. novembrī iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.
