“Tikai aptuveni 15–20 metru attālumā lācis skatās uz mani!” Kā pasargāt sevi un īpašumu no agresīviem lāčiem? 7
Indulis Burka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar ne reizi vien dzirdēts par lāču izpostītām bišu dravām, taču nule žurnāls “Medības” uzzināja, ka Alūksnes pusē visdrīzāk lācis uzbrucis govij. Diemžēl mājlops pēc uzbrukuma bija jālikvidē.
Saimniecības īpašniece Iveta atklāja, ka pašu notikuma brīdi nav redzējusi, taču par to, ka uzbrucējs varētu būt bijis lācis, liecinājušas pamatīgas nagu atstātas pēdas uz dzīvnieka muguras.
“Mājlopi bija aplokā, un no rīta konstatējām notikušo,” telefonintervijā stāsta saimniece. “Govi nācās likvidēt, jo tai bija paralizēta mugurpuse. Visticamāk, saskādēts mugurkauls. Ja dzīvnieks būtu gājis bojā lāča uzbrukuma laikā, tie būtu ļoti lieli zaudējumi.
Mūsu pusē lāču “nedarbi” konstatēti vairākkārt. Lielākoties viņi izposta dravas.
Taču gadījumu ir vairāk, nekā ziņots oficiāli. Grūti pateikt, kas lācim padomā, un it īpaši uz rudens pusi. Konkrētais lācis noteikti ir vietējais. Es viņu esmu kādu laiku iepriekš pie meža grāvī redzējusi pati. Arī ogotāji ir redzējuši migas vietu. Es ļoti ceru, ka lācis nolems pārcelties tālāk no cilvēkiem. Negribētu, ka viņš atnāk vēlreiz.”
Par notikušo informēta gan Dabas aizsardzības pārvalde, gan Valsts meža dienests. Valsts meža dienesta Ziemeļaustrumu virsmežniecības medību inženieris Laimonis Kļaviņš arī zinot par notikušo. Speciālists teic, ka lāči Ziemeļlatvijā sen vairs nav retums un ar viņiem būs jāiemācās sadzīvot.
“Šogad virsmežniecības teritorijā jau ir reģistrēti trīs gadījumi, kad lācis nodarījis zaudējumus biteniekiem.
Divi gadījumi vienam saimniekam bija Pededzes pusē un viens Smiltenes. Taču pa kādam izjauktam stropam ir arī citviet, bet saimnieks nav oficiāli ziņojis. Uzbrukums liellopiem nebūt nav neparasts. Pavasara pusē Mārkalnē tika atrasta saplēsta jauna aļņa gotiņa. Pēc mežziņa vārdiem, tas arī esot bijis lāča darbs. Lācis tomēr ir plēsējs…
Vienīgais, ko varu ieteikt, – saimniekiem censties savu īpašumu sargāt, izmantojot atļautos paņēmienus, piemēram, elektriskos ganus vai žogus, un par notikušo ziņot gan Valsts meža dienestam, gan Dabas aizsardzības pārvaldei. Nekādā gadījumā nevajadzētu iet noskaidrot, kur lācis palicis.
Cilvēkam satikšanās ar lāci klātienē var beigties bēdīgi. Ar lāčiem mums jāsāk sadzīvot un ar viņiem jārēķinās.
Pats pirmo lāci Latvijas–Igaunijas pierobežā redzēju 1981. gadā. Kad stāstīju citiem, man lāgā negribēja ticēt. Šobrīd ziņas par redzētiem lāčiem, viņu pēdām saņemam bieži. Ir arī fiksētas lācenes ar lācēniem. Tas nozīmē, ka lāči jau kļuvuši par vietējiem un dzīvo mums kaimiņos. Runāt, ka lāči pie mums ienāk un aiziet, varēja pirms gadiem desmit, bet ne tagad,” skaidro L. Kļaviņš.
Vietējais laikraksts “Ziemeļlatvija” šonedēļ vēsta, ka jūlija beigās Strenču pusē lācis nobiedējis ogotājus. Laikraksts iztaujājis aculiecinieci – Rūtu Krūzi no Cēsīm, kura lielu lāci mežā redzējusi pavisam tuvu, aptuveni 20 metru attālumā. Tas noticis 28. jūlijā.
Strenčos dzīvo Rūtas vecmāmiņa, līdz ar to jaunietei tās puses meži ir zināmi. Viņa ar draugu aizbraukusi lasīt mellenes Ūdriņu pusē (tā ir meža ieskauta, apdzīvota vieta Gaujas tuvumā, netālu no autoceļa Smiltene–Strenči un tilta pār Gauju pie Strenčiem), vēsta laikraksts.
“Sāku lasīt mellenes. Tuvumā bija nogāzies koks ar lielu sakni. Paskatos vienreiz, otrreiz, – tikai aptuveni 15–20 metru attālumā pret manu pusi pagriežas lācis un skatās uz mani!
Brūns, milzīgs, ar ļoti lielu galvu. Ja lācis būtu sēdus pozīcijā, tad galva būtu pāri mašīnas jumtam. Man sirds sāka trīcēt, nesapratu, ko darīt. Piecēlos, klusām atkāpos atmuguriski, bet pēc tam sāku skriet un saucu draugu,” Rūtas stāstīto citē “Ziemeļlatvija”.
Mednieku kluba “Trikāta” valdes priekšsēdētājs Ilmārs Voitčonoks apstiprinājis, ka lāči tajā pusē ir, viņam esot zināmi vēl citi gadījumi no iepriekšējiem gadiem, kad ogotāji un sēņotāji mežos redzējuši lāci vai tā pēdas. Liels lācis pamanīts Trikātas pusē, bet pagājušajā gadā kāds ķepainis staigājis pa Valmieru netālu no uzņēmuma “Valmieras stikla šķiedra”.
Ogotājiem un sēņotājiem speciālisti dod padomu mežā uzvesties dzirdami skaļi, kaut vai runāt ar sevi, jo tad, visticamāk, dzīvnieks laicīgi sadzirdēs un dosies projām.
