Laba adāmmašīna un dzija 0
Iesācējai ir grūti orientēties adāmmašīnu piedāvājumā, tāpēc Līga paļāvusies uz kursu vadītājas ieteikumu pirkt Japānā ražotu modeli. To par pusotru tūkstoti latu (tad vēl nebija eiro) iegādājusies specializētā veikalā Rīgā. – Izvēlējos adāmmašīnu ar divām adatnīcām jeb fantūrām, jo tad pieejams plašāks rakstu klāsts, kā arī raudzījos, lai tā pildītu iespējami vairāk funkciju. Daudzas lietotās adāmierīces jau ir morāli un fiziski novecojušas, – savu izvēli pamato Līga un uzsver, ka tikpat liela nozīme ir dzijas kvalitātei.
– Viens no maniem pirmajiem adījumiem bija zeķes vīram. Nopirku dziju, kas speciāli paredzētas zeķu adīšanai. Vīrs manu adījumu joprojām valkā, tāpēc lieku reizi varēju pārliecināties, ka dzijai nedrīkst taupīt naudu.
Aitu vilnas dziju Līga iegādājas Igaunijā no kādas ģimenes, kas nodarbojas ar vilnas pārstrādi. Igauņu ražojums esot ļoti kvalitatīvs, turklāt pavediens ir smalks. Adot ar mašīnu, tam ir liela nozīme, jo no rupja pavediena adījums sanākot tik blīvs kā kartupeļu maiss. Kazlēnu mohēru, kašmiru, merino aitu vilnas dziju iegādājoties kādā preču vairumtirdzniecības bāzē Rīgā, bet pēc krāsotiem linu diegiem braucot uz Pluņģi Lietuvā.
Līga drīz vien sapratusi – ja grib nopietni strādāt, vajadzīga darbnīca, kur var koncentrēties darbam, un ar tēva lielu atbalstu iekārtojusi nelielu darbnīcu Saldus centrā.
– Pirmie pāris gadi bija ļoti grūti. Cilvēki par mani neko nezināja, arī adītprasme vēl nebija tik augstā līmenī kā šodien. Uztaisīju savu adījumu katalogu un braukāju pa Latvijas veikaliem, piedāvājot noadītās šalles, cimdus un džemperus, – atceras Līga.
Viņas uzņēmība un neatlaidība nesusi augļus. Tagad saldenieces adījumus var iegādāties vairākos suvenīru veikalos Saldū, Liepājā un Ventspilī, kā arī interneta vietnēs www.meistardarbs.lv, www.facebook.com, www.eatsy.com. Cik uzadot, tik arī nopērkot. Daudz darbu sūta uz ārzemēm, piemēram, Ķīnu un Ameriku, kur interesējoties lielākoties par tuneļšallēm ar latvju rakstiem.
Līga atklāj, ka pēc tuneļšallēm pieprasījums nemazinoties. Viņa daudz pētījusi Latvijas novadu cimdu rakstus, arī latvju zīmes, lai par tām būtu lielāka izpratne. Adītāja palepojas, ka speciālisti ir atzinīgi novērtējuši šo zīmju salikumu viņas adītajās šallēs.
Saldeniece neslēpj: lai rastu ierosmi jauniem darbiem un līdz šim neizmantotām mašīnadīšanas tehnikām un rakstiem, caurlūkojot Krievijā izdotus žurnālus rokdarbniecēm. Tur ļoti aizraujoties ar mašīnadīšanu.
