Egils Līcītis: Padomju gadus piedzīvojušiem čekas maisu sastāvs neradīja pārsteigumus. Bet daži mīti ir skaužami 0
Padomju gadus piedzīvojušiem čekas maisu atvēršana un esošais sastāvs neradīja sevišķus pārsteigumus.
Skaidrs, ka Valsts drošības komitejai bija jāuzzina un regulāri jāpārbauda buržuāzisko nacionālistu pēcteču noskaņojums, ne jau tūkstošus iebraucēju internacionālistu no padomjzemes plašumiem.
Redzams, ka čekas ideoloģiskās aptaustīšanas taustekļi aizvijās līdz kultūras un mākslas druvas kopējiem, studentijai, skolu jaunatnei, kolhozos, mazpilsētās, blīvi latviskās vietās dzīvojošiem. Līdz ar to sarakstos ir augsta tautiešu koncentrācija, liels vīriešu īpatsvars.
Starp latviešiem bij maz izaudzinātu “padomju ļaužu”, kas paši meklēja ceļu uz Stūra māju. To arī čekas virsnieki stāstījuši, ka idejiski pārliecinātie, ka aģenta darbs nāk par svētību padomju valstij, bija liels retums.
VDK pieprata pietiekami efektīvas metodes, lai spiestu sadarboties. Biedrenes bija grūtāk uzāķējamas par ziņu pienesējām, jo mazāk lietoja sīvo, retāk iekūlās nepatikšanās, kā obligātam karadienestam nepakļautās, nebija šantažējamas ar “aizsūtīsim tevi dienēt pie baltajiem lāčiem”.
Biedri spaidīgos apstākļos iekrita biežāk, turklāt jāmin faktors, ka daži jaunekļi sagājās ar sava dzimuma īpatņiem, piekopjot tolaik kriminālsodāmo divu vīriešu mīlestību, un kļuva par vieglu Stūra mājas laupījumu. Latvijas sabiedrībā 70.–80. gados tas bija nereti ar tudraugiem cilāts temats un sportiska interese – kurš mūsu vidū varētu būt stukačs. Saraksti atklāj, ka no maisa izvilktie lielā mērā bijuši sabiedriski cilvēki, nereti kompānijas dvēseles.
Bez šaubām, sevišķi uzpasējamo kārtā ietilpa LVU žurnālistikas nodaļā studējošie, nākamie sociālistiskās iekārtas ideoloģiskās frontes cīnītāji pirmajās rindās, un tā reiz 1986. gadā LKP Rīgas rajona avīzes “Darba Balss” darbinieks Līcītis tika uzlūgts uz pārrunām Drošības komitejā. Sagaidītāji uzņēma solīdi, gribēja noskaidrot, vai neesmu ar krītu pēc absolventu salidojuma uzvilcis uz Zasas vidusskolas sienas “Lai dzīvo brīva Latvija”! To laikam gan bij paveicis vietējais patriots, ne es, iebraucējs no Rīgas. Pārrunas nebija patīkamas, kā jau tad, kad vienā pusē ir eksāmenam nesagatavots jauneklis, bet pretī sēž darbā ar cilvēkiem rūdīti profesionāļi.
Jāatzīst, tolaik atrados ļoti spēcīgā kaitīgo ārzemju radiobalsu un pūstošo Rietumu kultūras ietekmē. Sirds meta prieka kūleņus, kad krievi hokejā dabūja pa pakaļu vai pārējās sporta disciplīnās PSRS nogāja greizi. Taču Maskavas vilcienu ar migrantiem neplānoju nolaist no sliedēm un sarkanbaltsarkano karogu uzvilkt priedē arī ne. Tā bija daudziem latviešiem raksturīgā pasīvā pretošanās totalitāram režīmam, sirds dziļumos nesamierināšanās ar okupāciju, apziņa – tik zemu jau nu nekrist, lai pienestu tuktuk VDK.
Neiztirzājot maisos “iezīmēto” pretenzijas par it kā nevilšu iekļaušanu sarakstos, cik kartītes īstas vai falšas, vai cik “sver” no Latvijas aizvestās kartotēkas, daži mīti par čeku liekas skaužami.
Pirmkārt, VDK, protams, deminutīvus nelietoja, jokus netaisīja, un savervēšana daudziem ir personiska traģēdija uz mūžu, taču jāšaubās, vai 80. gadu nogalē, pārāk neriskējot, sadarbībai jau nevarēja pateikt nē. Nezinu, kādus līdzekļus “nagu maucēji” lietoja pret tīklos iekritušiem, man toreiz piedāvāja “šad tad painformēt”, es pieklājīgi atsacīju un tiku cauri, “viegli pamasēts”. Vismaz tik Antiņš nebiju domāt, ka spēšu graut iestādi no iekšpuses, dezinformēšu un iekaitēšu VDK, kā tagad daži stāsta par saviem plāniem.
Otrs mīts, ka ziņotāji neko lāgā nav rakstījuši. Piedodiet, Lielā Auss nevainojami darbojās uz pilnu klapi – par mani, 22 gadus vecu, vīri pelēkos uzvalkos bija ievākuši pilnvērtīgu, jaudīgu materiālu, izklausījās, ka krātu vairāku gadu garumā no vairākiem avotiem.
Trešie prātnieki sūkstās, ka maisu publicēšanai nav sekojis zinātnisks skaidrojums, mēģina mazināt VDK lomu, jo čeku vadījuši komunisti. Tas nebūs gluži tiesa. Redaktors Voldemārs Krustiņš, kurš jau nu sistēmu pazina caurcaurēm, man teicis, ka LPSR drošības komiteju varējuši ietekmēt vien LKP CK 1. un no Maskavas atsūtītais 2. sekretārs. Par citiem VDK vīri maz likušies zinis, katrs cekas gariņš, pat nodaļas vadītāja līmenī bijājis čekistus – ne otrādi. Kad kādu sevišķi sulainisku, nepatīkamu personu Krustiņš gribējis izsviest no “Padomju Jaunatnes” redakcijas, otrā dienā sekojis zvans no orgāniem – šis vīrs nav jāaiztiek un jāņem atpakaļ darbā. Un neko pretī bilst.
Tie – daži atmiņu “foto” no senākiem laikiem aktuālā gaismā.
