“Tik sāpīgi sniegpulkstenīši”. Zanes Daugules dzeja 0
Zane Daugule (1973), dzimusi un augusi Jēkabpilī. Strādājusi Misiņa bibliotēkā un Rīgas Centrālās bibliotēkas mākslas un mūzikas filiālbibliotēkā “Tilts”, kā arī Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Dzeju sākusi rakstīt, jau mācoties vidusskolā, darbojusies radošajā nometnē “Aicinājums 15”.
Turpinājusi rakstīt, arī studējot Daugavpils Universitātē un vēlāk Latvijas Universitātē. Iznācis dzejoļu krājums “Izdomā šovakar būt” (2005), dzeja publicēta arī kopkrājumos. Pati komponē un dzied, iesaistījusies dziesminieku kustībā. “Manas dzīves nozīmīgākā daļa pagājusi Jēkabpilī, kur guvu pirmo saskari ar mūziku, mācījos mūzikas skolā un uzrakstīju pirmos dzejoļus. Par šo posmu es pateicos saviem vecākiem Brigitai un Ivaram Dauguļiem. Bērnībai sekoja pieaugušā cilvēka dzīve, par kuru, pirmkārt, pateicos Dievam, jo ar Viņa gādību pa grambaino ceļu esmu nonākusi līdz šodienai, un vērtīgākais 43 gadu vecumā man ir mana ģimene, meita, manas dziesmas un dzeja, un man tuvie cilvēki. Mana sapņu profesija ir bibliotekārs, tajā aizvadīta arī lielākā daļa mana profesionālā mūža. Es gribētu iemācīties iet pa plānu un trauslu ledu, nesaslapinot kājas un nesavainojot tās pret ledus šķembām,” viņa saka.
– Dzeju ar mūziku sakausējot, top dziesma. Vai lasāt arī dzeju neatkarīgi no mūzikas, un kāda veida dzeja saista?
Z. Daugule: – Es negribētu nodalīt dzeju sev tuvākā un tālākā, jo zinu, ka ikviens autors ir ielicis savu darbu, saņemot impulsus no Visuma, un tos pārradījis dzejolī. Galvenais – kā autora ieliktais darbs rezonē ar manu tā brīža emocionālo stāvokli, jo, šķiet, dzeju uztveram vairāk ar emocijām, ja vien tās analizēšana nav nepieciešama kādam zinātniskam pētījumam, kad dzejas uztverē jau darbojas citi kritēriji. Katrā ziņā es nevērtēju dzeju pēc tā, vai no konkrētā dzejas materiāla varētu tapt dziesma, jo tās tapšana nav prognozējama. Melodija atnāk pati no sevis, dzejolis var būt tikai kā šādas melodijas materializēšanas veids. Mana dzīve ir iekārtojusies tā, ka dzeju es lasu daudz, atklājot arvien jaunas nianses mazzināmu autoru darbos. Vistuvākie man ir tie autori, kuri ir sasnieguši augstāko pilotāžu vārda mākslā, spējot savdabīgi izteikt to, ko cits vēl nekad nav teicis. Mani šībrīža dzejas favorīti ir Knuts Skujenieks, Ruta Štelmahere un, lai atkal un atkal neteiktu, ka Māris Salējs, teikšu – Daina Sirmā.
– Kuri cilvēki jūs aizvirzīja uz dziesmas ceļu?
– 2003. gadā mani dzīve aizveda pie Austras Pumpures. Divas nedēļas ikdienā esot kopā ar šo neatkārtojamo cilvēku, kādu vakaru viņa man teica: “Tev ir tik skaista balss. Ko tu ar to dzeju? Dzejnieku ir tik daudz, nesaplūsti ar pelēko masu, dziedi labāk! Raksti dziesmas!” Nu, toreiz nodomāju – protu tikai piecus ģitāras akordus, kādas gan dziesmas varu uzrakstīt. Šobrīd es neprotu vairāk akordu, tomēr priecājos, ka ap 20 dziesmu šajos 14 gados esmu radījusi. Drīzāk – palīdzējusi tām rasties. Jo uzskatu, ka autors, lai kādā jomā darbotos, ir vien starpnieks Dieva dotajam.
– Kā izskaidrojat, ka (gana) daudzi labi dzejnieki nāk no Jēkabpils? Vai jums šī pilsēta šķiet poētiska?
– Man Jēkabpils ir pilsēta, kura katru mīļu brīdi izmet izplatījumā iedvesmas dzirkstis, ja tā var teikt. Tev tikai jāprot tās salasīt. Es negribētu vispārināt un teikt, ka tikai labi dzejnieki nāk no Jēkabpils, bet arī – mūziķi! Un jā, pilsēta man šķiet poētiska kaut vai ar nemitīgo kustību, ar dzīvo Daugavas dzīslu, pulsu. Upe – tas vispār ir neaizstājami no poētikas viedokļa! Un ko gan cilvēks citu var darīt, dzīvojot šīs dzīslas krastos, kā vien radīt – vai tā būtu dzeja vai mūzika, vai māksla!
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Zanes Daugules dzejas pirmpublicējumu.
***
Tik sāpīgi sniegpulkstenīši
Pārdur ne tikai sniegu.
Kamēr vēl atlicis nedaudz,
Es dziedu. Tikai dziedu.
***
un mēs iesim tam cauri
neprasot,
nepieprasot,
lai kāds mums patur durvis,
kad, apkrāvušies manuskriptiem,
pāriesim
no vienas esības otrā.
jo mums jāiet tām cauri –
virpuļdurvīm,
pa kurām iziet
spēj vien tas,
kurš paspēj
ieiet un iziet.
***
nekas jau nav noticis. tikai
trūkusī stīga trāpīja. tieši
vietā, kur pienenēm jāplaukst.
tieši vietā, kur vizbuļiem dīgt.
nekas jau nav noticis. tikai
trūkusī stīga nokrita.
iekrita āliņģī.
snieg.
dziļi un skaisti snieg.
***
ar visu savu pirkstu trauslo
spēku
man tevī jāieķeras
kailā Zeme
lai savā neprātīgā
virpuļdejā
no tevis nenokrītu
neizkrītu
neizslīdu
ar visu savu pirkstu trauslo
spēku
man tevī jānoturas
vien Elpot.
***
Tad, kad tu man atkal pieskarsies,
miljoniem tauriņu
gaisjumā pacelsies.
Es savu slieksni tev dāvāšu,
durvis būs jāver tev pašam.
Aiz tām durvīm
tev smaržos pēc mājām,
mīlestības, miera un laimes.
Es savu slieksni tev atdošu,
durvis būs jāmeklē pašam.
***
nē, nāve,
tu paņemt vari
vien to,
kas pacelties spārnos neprot.
mēs, kas lidot protam
pat tavās skavās,
pārredzam zemi
***
Un var jau lūkoties uz to spīdīgo mēnesi tālumā
Un var jau domāt, ka arī zvaigznes ir mūsu,
Bet tepat blakus, sirdspuksta attālumā, altāra svece plīvo
Un notur pavarda uguni. Pavarda uguni. Dzīvo.
***
es vēlreiz vaicāšu Dievam,
cik spēka ir rasas lāsē,
kad tā pār dvēseli rit
un nenopil rītausmas vaigam.
es vēlreiz vaicāšu Dievam.
un Tad.
***
Cik manis pieņemta
pasaule mana
lietavās lejup līst,
Tik manis pieņemta
pasaule tava
sasalušajās peļķēs plīst.
Viss vienuviet saslēdzies,
norimies,
kluss.
Nebaidies, mīļais,
mierīga ziema būs.
***
var jau būt – mākoņi
mani gaida
BET koši sarkana
magone
dreb
manos trauslajos
pirkstos
gaidot kad rītausmas
lāsītēm
norasos ikdienība
***
ja pateikt tev nepaspēšu
citugad arī būs rudens.
tu dzirdēsi sārtās lapas
un mākoņos
mūziku maigu
ja pateikt tev nepaspēšu
