Tik naidīgas propagandas pret Rietumiem nebija pat drūmākajos padomju laikos, atzīst žurnālists Kiseļovs 2
Tik naidīgas propagandas pret Rietumiem, kādu šobrīd izplata Krievija, nav bijis pat drūmākajos padomju laikos – pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, pirmdien intervijā Lietuvas televīzijai un portālam “Lrt.lt” sacījis pazīstamais Ukrainā strādājošais Krievijas žurnālists Jevgeņijs Kiseļovs.
Šajā sarunā viņš komentējis Krievijas opozīcijas politiķa Borisa Ņemcova slepkavību un sniedzis savu vērtējumu Maskavas attiecībām ar Rietumiem un Lietuvas ieguldījumam Ukrainas krīzes noregulējumā.
Kā izteicies žurnālists, Ņemcovs bija uzskatāms par “ļoti ietekmīgu cilvēku ar kolosālu potenciālu”.
Skaidrojot savus vārdus, viņš pieminējis tagadējo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, kura reitingi iepriekšējo prezidentu laikā bijuši visai zemi. “Tomēr es – un ne tikai es – allaž esmu teicis, ka ka Porošenko piemīt milzīgs potenciāls,” turpinājis Kiseļovs. “Un tad pēkšņi, pirms gada sākās revolucionāri notikumi Kijevā, kas gluži kā jūras vilnis aizskaloja no politikas laukuma desmitiem sakompromitējušos ierēdņu un politiķu, kuri bija saistīti ar iepriekšējo režīmu, un arī opozicionāri izrādījās tādi diezgan kožu saēsti, un burtiski dažu dienu laikā Porošenko kļuva absolūtais favorīts sacensībās par prezidenta amatu.”
“Es domāju – ja tagad sāktos kaut kādi revolucionāri notikumi Krievijā – un tam agri vai vēlu jānotiek -, tad arī Ņemcovs acumirklī (..) būtu tāpat izaudzis, pat ja Putins vēl aizvien atrastos politikas laukumā. Domāju, ka tieši tādēļ Putins no viņa baidījās. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vismaz politiskā ziņā Putins par Ņemcova slepkavību ir personiski atbildīgs,” norādījis žurnālists.
Īpašu uzmanību Kiseļovs pievērsis apstāklim, ka Putins tikko piešķīris Goda ordeni prokremliskajam Čečenijas līderim Ramzanam Kadirovam, turklāt attiecīgo dekrētu parakstījis tieši tajā dienā, kad saistībā ar Ņemcova slepkavības lietu tika aizturēti čečeni, no kuriem daži cieši saistīti ar Kadirova režīmu.
“Tas neapšaubāmi ir politisks žests. Tā ir neģēlīga Kremļa Bizantija, ko pilnīgi neiespējami iedomāties nevienā demokrātiskā Eiropas valstī, bet kas diemžēl pastāv Krievijā,” viņš spriedis.
“Kā to traktēt? Daži saka – tas esot signāls “pilsētai un pasaulei”, sak, “Ramzans vienmēr, lai kas arī notiktu, paliks manā paspārnē, Ramzans ir mans un es nevienam neļaušu viņu aiztikt”. Otra versija – “Paldies Tev, Ramzan, par padarīto”. Trešā – “Lai kas arī notiktu, viņš ne par ko nav atbildīgs”. Traktējiet, kā gribat. Man ir stingrs traktējums. Patiesībā man liekas, ka tas ir signāls gudrajiem: “Ramzans savu paveicis, nevienam neļaušu darīt viņam pāri un viss, ko viņš darījis, darīts pēc manas pavēles.”.
Žurnālists pievērsis uzmanību vēl kādam apstāklim, kas līdz šim nav īpaši akcentēts, proti, ar šo pašu dekrētu Putins apbalvojis bijušo izlūkdienesta līdzstrādnieku Andreju Lugovoju, kuru Lielbritānijas varasiestādes tur aizdomās par Kremļa kritiķa Aleksandra Ļitviņenko noslepkavošanu 2006.gadā Londonā.
“Tas, lūk, ir tāds dubultsignāls – “Kungi, es augstu vērtēju savus sabiedrotos, savu visnetīrāko uzdevumu izpildītājus, un es ne no viena nebaidos”. Un vēl tas ir signāls Rietumiem – “varat krist histērijā, kungi, bet es ieturēšu ļoti bargu politiku un man nospļauties uz Eiropas sabiedrisko domu”,” izteicies Kiseļovs.
Viņaprāt, pēc visa tā Rietumu līderi nepavisam vairs nedrīkstētu izlikties, ka nekas nav noticis, -“noslaucīties un iet tālāk”, taču šķiet, ka Rietumiem trūkst politiskās gribas.
“Man liekas, Rietumi ir vāji, Rietumi baidās no Putina, un par to Rietumiem var nākties visai drīz un visai dārgi samaksāt. Mazgāties ļoti rūgtās asarās,” brīdinājis žurnālists.
Jautāts, vai Ņemcova slepkavība varētu atmodināt Krievijas opozīciju un pilsonisko sabiedrību vispār, Kiseļovs atbildējis, ka tas jau lielā mērā ir noticis un, lai ko runātu skeptiķi, iebiedētajā Krievijā 50-70 tūkstoši demonstrantu, kas izgāja Maskavas ielās, pieminot Ņemcovu, ir liels skaitlis.
Tomēr vienlaikus Kiseļovs izteicis šaubas, vai šobrīd tas kaut ko mainīs. “Jautājums ir par to, ka bez Rietumu palīdzības, bez Rietumu morālā un politiskā atbalsta Krievijas opozīcija patlaban viena pati neko neiespēj. Lai Krievijas opozicionārs varētu mierīgi piedalīties opozīcijas darbībā, viņam vismaz jābūt pārliecinātam, ka gadījumā, ja uz viņu sāks izdarīt spiedienu, viņš varēs iesēsties lidmašīnā un aizlidot, palūdzot politisko patvērumu jebkurā Eiropas valstī. Bet, ciktāl saprotu, šis jautājums vēl aizvien nav atrisināts,” viņš piebildis, aicinot ASV un citas valstis pārdomāt, vai šai konkrētajā ziņā neatgriezties pie tādas politikas, kāda tika īstenota aukstā kara laikā.
“Būtībā aukstais karš jau ir sācies. Paraugieties, kādi propagandas rullīši tiek publicēti internetā, paraugieties uz Krievijas valsts propagandas histērisko toni. Aukstā kara laikā nekā tāda nebija. Nekad, pat tajos brīžos, kad attiecības starp Padomju Savienību un Rietumiem bija visasākās, Maskava nebaidīja Rietumus ar kodolieročiem. Gluži otrādi, mēs allaž bijām “par mieru”, un toreizējās Padomju Savienības līderi sacīja: “Mēs svinīgi apņemamies nekad pirmie nelietot kodolieročus”,” atgādinājis žurnālists.
“Proti, šobrīd aukstais karš iegūst daudz asākas un ciniskākas formas nekā pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā,” viņš secinājis.
Pēc žurnālista teiktā, tolaik Rietumi atvēlēja miljoniem vai pat desmitiem miljoniem dolāru, lai jebkuram padomju režīma pretiniekam vajadzības gadījumā nodrošinātu tūlītēju un efektīvu psiholoģisko un ne tikai psiholoģisko palīdzību – vīzu un materiālu atbalstu gadījumā, ja nāktos steidzami pamest Padomju Savienību, kamēr tagadējie Rietumu līderi, šķiet, labprāt turētos pie “ierastā biznesa”.
Jautāts, kā šādā situācijā būtu jāizturas postpadomju valstīm, Kiseļovs atzinis, ka, viņaprāt, “mazā Lietuva ietur vīrišķīgu un pašcieņas pilnu stāju”. “Nenoguris atkārtoju, ka Lietuva, kas ir daudz mazāka par daudzām Eiropas valstīm, jau gadiem ilgi attiecībā pret Ukrainu ietur vienu no aktīvākajām līnijām,” viņš uzsvēris, sevišķi atzinīgi vērtējot prezidentes Daļas Grībauskaites “drosmīgos bezkompromisa izteikumus”.
Žurnālists pieminējis arī kādreizējo Lietuvas ārlietu ministru un bijušo vēstnieku Ukrainā Petru Vaitekūnu, piebilzdams, ka Rietumu diplomātu vidū ir pamaz tādu cilvēku, kas būtu tik aktīvi atbalstījuši Ukrainu gan agrāk, gan tagad, Krievijas agresijas apstākļos.
