Tik mazi, bet tik nozīmīgi! Nosaukts 2025. gada kukainis, putns un bezmugurkaulnieks 0
Katru gadu Latvijas dabas draugu biedrības – Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) un Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) – turpina tradīciju, izraugoties gada kukaini, putnu, kā arī bezmugurkaulnieku, lai pievērstu uzmanību kādai īpašai sugai. Arī 2025. gads nav izņēmums, tāpēc laiks noskaidrot 2025. gada nominantus.
2025. gada kukainis
Šogad LEB par 2025.gada kukaini ievēlējusi jāņtārpiņu, tādējādi vēršot uzmanību gan uz dabas fenomenu – bioluminiscenci, gan uz šo sugu šķietami arvien retāku sastopamību, liecina informācija LEB mājaslapā.
Biedrībā skaidro, ka jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm,- tie pieder Spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, lielākoties tropu iemītnieces.
Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas – jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) un mazais jāņtārpiņš (Phosphaenus hemipterus). Savu latvisko nosaukumu šie posmkāji ieguvuši mātīšu un kāpuru ārējā izskata dēļ, jo to ķermenis ir desmit līdz 25 milimetrus (mm) garš, izteikti posmots, mīksts un bez spārniem. Vienīgi jāņtārpiņa tēviņam ir spārni, tie spēj lidot, uzmeklējot zālē gaismas signālus raidošās mātītes.
Mazajam jāntārpiņam abu dzimumu indivīdi ir ārēji līdzīgi un nelido.
Biedrībā skaidro, ka jāņtārpiņi barojas tikai kāpura stadijā. Tie ir specializēti plēsēji, kas barojas ar konkrētu kukaiņu sugu kāpuriem, sauszemes gliemežiem un kailgliemežiem, kuri pēc svara var pārsniegt savu uzbrucēju pat 200 reizes. Kāpurs ar žokļiem pāršķel upura ķermeņa segas vairākās vietās un ievada ievainojumos gremošanas sulas un indīgās vielas, kas upuri paralizē. Upuris tiek pilnīgi vai daļēji sagremots.
LEB norāda, ka jāņtārpiņu kāpuru attīstība noris pāris gadus, pēc izkūņošanās vasaras sākumā tie vairs barību neuzņem, jo mutes orgāni viņiem ir reducējušies. Tādējādi pieaugušo indivīdu vienīgā funkcija ir vairošanās, ko viņi paveic dažās nedēļās jūnijā un jūlijā. Pēc 50 līdz 100 olu izdēšanas augsnē vai zemsedzē mātītes tāpat kā tēviņi iet bojā, kāpuri izšķiļas pēc trīs līdz četrām nedēļām. Atšķirībā no jāņtārpiņa, mazā jāņtārpiņa kāpuru galvenais barības objekts ir sliekas.
Speciālisti skaidro, ka bioluminiscenci nodrošina ķīmiskie procesi, kas notiek īpašos gaismu emitējošosorgānos, kas atrodas jāņtārpiņa vēdera dobuma apakšējā daļā. Gaisma rodas fermentam luciferāzei mijiedarbojoties ar īpašām vaboles olbaltumvielām luciferīniem. Arī jāņtārpiņu kāpuri rada gaismu, taču to luminiscencei ir cita nozīme kā pieaugušajām vabolēm. Proti, kāpuri ar to brīdina potenciālos uzbrucējus, jo satur kodīgas un indīgas vielas. Spīdēšanas process var būt gan nepārtraukts, gan impulsveida, ko kukainis panāk ritmiski kustinot vēderiņu.
Jāņtārpiņa mātīte spīd aptuveni divas stundas naktī un šī spīdēšana turpinās aptuveni desmit naktis. Tēviņi spēj pamanīt gaismas signālus pat 45 metru attālumā.
Jāņtārpiņi pārsvarā apdzīvo mitrus zālājus un pļavas mežmalās un pie ūdeņiem. Pēc dažu pētnieku uzskatiem, to skaitam ir tendence samazināties, akcentā LEB. Šo kukaiņu skaita samazināšanas tiek izskaidrota ar lauksaimniecībā izmantoto ķīmisko vielu ietekmi, kā arī ar tādu antropogēno faktoru kā gaismas piesārņojums, kurš negatīvi ietekmē to vairošanās procesu.
2025. gada bezmugurkaulnieks
Savukārt LEB par 2025. gada bezmugurkaulnieku ir izvēlējusies dižo mājas zirnekli Eratigena atrica (C. L. Koch, 1843), liecina informācija LEB mājaslapā.
Entomologi Voldemārs Spuņģis un Inese Cera skaidro, ka dižā mājas zirnekļa nosaukums jau liecina, ka zirneklis ir liels. Mātītes ķermenis sasniedz 1,6-1,8 centimetru (cm) garumu. Ja mēra kopā ar kājām, sanāk lielāks, līdz 7,5 cm. Kājas var būt līdz pat trim reizēm garākas par ķermeni. Turklāt dižais mājas zirneklis var iekost, bet tikai tad, kad tiek saspiests vai neuzmanīgi paņemts rokā. Koduma sekas – sāpes, uzpampums, kas pazūd dažu stundu laikā. Biežāk zirneklis aizmuks vai paslēpsies no draudiem.
LEB par gada bezmugurkaulnieku dižo mājas zirnekli Eratigena atrica izvēlējusies, lai pievērstu uzmanību mājās dzīvojošajiem bezmugurkaulniekiem un to nozīmi vides uzturēšanā, kā arī, lai sniegtu vairāk informācijas par nezināmajiem zirnekļiem cilvēka mājokļos.
Zirneklis dzīvo mājā, jo viņam tur patīk, jo ir pietiekami silts, nemainīgs klimats, pieejama barība. Zirneklis barojas ar mājās dzīvojošajiem kukaiņiem, piemēram, kodēm, mušām, odiem, vabolēm. To noķeršanai izmanto piltuvjtīklu, kas izveidots kādā stūrī, spraugā. Tīkls liecina par to, ka zirneklis dzīvo vai dzīvojis attiecīgajā vietā. Tīkls ap ieeju ir vairāk plakans ar haotiski izvietotiem, nelipīgiem tīmekļa pavedieniem, tālākajā tīkla daļā redzama caurulīte, kurā paslēpies pats zirneklis. Tīkls izskatās pēc piltuves. No kā arī radies dižā mājas zirnekļa dzimtas nosaukumus – piltuvjzirnekļi Agelenidae. Atšķirībā no riteņzirnekļiem, piltuvjzirnekļi savu tīklu pirms jauna tīkla veidošanas neapēd, skaidro pētnieki.
Dižo mājas zirnekli var noteikt ne tikai pēc lielā ķermeņa izmēra, bet arī pēc citām specifiskām pazīmēm. To ķermeni veido galvkrūtis un vēders. Galvkrūtis virspusē ir dzeltenīgi pelēkā krāsā ar līnijām uz tām, apakšā krūšu vairogs būs ar gaišāku joslu tā vidū un trim punktiem katrā pusē, tuvāk savienojuma vietai ar gūžām. Galvkrūšu priekšā atrodas divās līnijās izvietotas astoņas acis, kas vairāk kalpo gaismas un tumsas uztveršanai. Pie galvkrūtīm piestiprinātas astoņas ejkājas. Vēders pelēki brūnā krāsā. Vēdera virspusē divas gareniskas, dzeltenīgu punktu līnijas un gaiša sirds zīme. Kājas, kopskaitā astoņas, ir dzeltenīgi pelēkas, vienkrāsainas.
Dižais mājas zirneklis pamatā sastopams mājās, biežāk vannas istabās, garāžās, pagrabos, bēniņos, kur ir pietiekami silts, bet zirneklis netiek bieži traucēts. Savvaļā siltāka klimata zonās atrodams alās, sausos mežos. Zirneklis ir aktīvs diennakts tumšajā laikā, bet, ja tiek iztraucēts dienas laikā, tad arī var pārvietoties, lai sameklētu jaunu slēptuvi. Mātītes tīklā var pavadīt visu savu mūžu, savukārt tēviņi ir ceļotāji, un palielināta aktivitāte novērojama no jūnija līdz augustam, dažreiz arī vēlāk. Šajā laikā tēviņi meklē mātītes, lai pārotos. Pēc pārošanās tēviņi aiziet bojā vai tiek apēsti. Vēlāk augusta beigās vai septembrī no oliņām izšķiļas jaunie zirnekļi, kas izšķilšanās vietā var pavadīt vēl mēnesi, vēlāk izklīst. Sugas aprakstos tiek minēts, ka dižais mājas zirneklis dzīvo divus līdz trīs gadus, bet ir dokumentēts gadījums, kad nodzīvojis sešus gadus. Lai gan zirnekļi daudziem izraisa nepatīkamas sajūtas, tie ir nozīmīgi kukaiņu skaita regulatori.
Dižais mājas zirneklis ir labs pētījumu objekts. Kādā pētījumā atklāts, ka mātītes labāk izvada no organisma smagos metālus nekā tēviņi, turklāt smagie metāli uzkrājas ne tikai paša zirnekļa organismā, bet arī tā veidotajā tīklā. Citā pētījumā atklāts, ka veiksmīgāka jauno zirnekļu attīstība un augšana pēc izšķilšanās notiek pie stabilas vides temperatūras (22 – 25 0C) un gaismas/tumsas apstākļiem. Pētījumi notiek joprojām.
Pētnieki skaidro, ka kopā ar dižo mājas zirnekli, mājās var dzīvot arī citas zirnekļu sugas. Otra suga no piltuvjtīkla zirnekļu dzimtas, kas arī apdzīvo cilvēka mājokļus, ir Tegenaria domestica. Lai atšķirtu vienu sugu no otras, jāpaskatās uz kājām. Ja strīpainas, tad tas ir Tegenaria domestica, ja vienkrāsainas- tad dižais mājas zirneklis. Vēl mājās var atrast garkājzirnekli Pholcus phalangoides, neīsto atraitni Steatoda grossa, abi ir izmērā mazāki par piltuvjzirnekļiem. Rudenī mājā var ieceļot arī riteņzirnekļi, segzirnekļi, ieklīst kāds vilkzirneklis vai lēcējzirneklis. Ja mājās ir malkas apkure, arī malkas pagalēs var paslēpties vēl citu dzimtu zirnekļi.
LEB aicina ikvienu pievienot savus dižā mājas zirnekļa novērojumus un fotoattēlus portālā “dabasdati.lv” vai arī sūtīt informāciju un uzdot jautājumus uz biedrības e-pasta adresi “[email protected]”.
2025. gada putns
Pievēršoties putnu ligzdošanas un migrācijas paradumu izpētei, LOB par 2025.gada putnu izvēlējusies mājas strazdu (Sturnus vulgaris), aģentūru LETA informēja LOB ārējas komunikācijas speciāliste Kitija Balcare.
Mājas strazds ir Eiropā un Latvijā ierasta un izplatīta putnu suga, kurai Latvijā ir stabila populācija. Mājas strazdu, kas ligzdo lauku ainavā un piepilsētās, kā arī mežos, parkos un kapsētās, var atpazīt pēc apspalvojuma – tas ir melns ar metālisku, zaļganvioletu spīdumu un sīkiem, gaišiem raibumiņiem. Pēcriesta tērpā raibumu ir vairāk. Mājas strazdam ir nosmailoti spārni, īsa, taisnstūrveida aste un brūngansārtas kājas. Putna smailais, pagarais knābis vasarā ir dzeltenīgi bāls, bet ziemā – tumši pelēks.
Mājas strazds ir gājputns, turklāt sugai ir raksturīga starpmigrācija – pēc mazuļu izvešanas putni aizlido aptuveni pusceļu uz ziemošanas vietām, lai tur barotos un pēcāk turpinātu migrāciju jau tikai rudenī. Rudenī un ziemā mājas strazdi pulcējas lielos, trokšņainos baros, lai aizsargātos no plēsējiem un lai veiksmīgāk atrastu barību uz laukiem, dārzos un citviet. Atgriežoties no gājputnu gaitām, mājas strazds ir uzskatāms par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem.
Jaunākie pētījumi Latvijā ir paradījuši, ka ne visi mājas strazdi mūsdienās veic starpmigrāciju, šī fenomena izzināšanu patlaban veic Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes (LU MDZF) Bioloģijas institūta pētnieki.
Paceļoties un lidojumā mājas strazdam ir raksturīgs īss izsauciens “čūrrr”, bet uztraukumā pie ligzdas tā sauciens ir aizsmacis, stiepts “stiik”, turklāt mājas strazds līdzās tā dziesmai raksturīgajiem svilpieniem un klusiem klikšķiem prot arī lieliski atdarināt citu putnu balsis, piemēram, ķīvītes, mājas zvirbuļa un vārnas, kā arī imitēt dažādus trokšņus, piemēram, auto signalizāciju vai motorzāģi.
Mājas strazds ligzdo koku dobumos un arī cilvēka veidotos putnu būros. LOB šogad piedāvās izglītojošu lekciju un padomus būru izgatavošanā un izlikšanā.
“Mājas strazdu ligzdu pārbaudes būros dod neatsveramu informāciju par strazdu ligzdošanas fenoloģiju un sekmēm, īpaši, ja šos datus ievāc gadu no gada vienā un tajā pašā vietā,” uzsver LOB 2025.gada putna akcijas koordinators ornitologs Oskars Keišs. Šogad, pievēršoties mājas strazda ligzdošanai, LOB ir iecerējusi aktīvi iesaistīt skolas – ar pareizi konstruētu būru izgatavošanu un datu ievākšanu par to, kas šajos būros ligzdo.
Mājas strazds ir pirmais putns, ar kuru jau 1899.gadā Dānijā aizsākās putnu gredzenošana, lai noskaidrotu mājas strazda gaitas ziemā. Kopš 2020.gada LU MDZF Bioloģijas institūtā ornitologa Keiša vadībā notiek mājas strazdu ligzdošanas un migrāciju padziļināta izpēte, ko finansē Latvijas Zinātnes padome. Šīs izpētes laikā mājas strazdi tiek aprīkoti ar ģeolokatoriem un gredzenoti ar krāsainiem gredzeniem. Ja izdodas novērot putnu ar krāsainu gredzenu, ikviens ir aicināts ziņot pētniekam, rakstot uz e-pastu “[email protected]”.
Drīzumā LOB izziņos arī tematisku 2025.gada putna zīmējumu konkursu, kurā būs aicināti piedalīties jebkurš neatkarīgi no vecuma un pieredzes mākslā un putnu vērošanā.
Gada putna akciju LOB rīko jau 30.reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti: grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūraskrauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011), jūras ērglis (2012), kākaulis (2013), pupuķis (2014), dzeltenais tārtiņš (2015), dižraibais dzenis (2016), dzeltenā cielava (2017), pļavu tilbīte (2018), mežirbe (2019), zivju dzenītis (2020), laukirbe (2021), svīre (2022), lakstīgala (2023), mazais zīriņš (2024).
