Tik lieliskais devēja prieks. Saruna ar mācītāju Ivaru Cišu 2
Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes mācītājs Ivars Cišs savulaik ilgus gadus ir nostrādājis “Latvijas Avīzē”. Saruna ar viņu – par svētku gaidīšanu, par to, kā iegūt dvēseles mieru, “kas augstāks nekā visu cilvēku prāts un saprašana”.
– Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts – ar šo vēlējumu mums saistās Ziemassvētki. Taču šogad pasaules ģeopolitiskās situācijas dēļ cilvēkos ir vairāk bažu, nedrošības, nemiera – par bēgļu vilni, kas veļas pār Eiropu, par terorisma draudiem Eiropā. Ko tu iesaki, kā iegūt dvēseles mieru?
– Cilvēku migrācija nav nekas jauns, un, ja paskatāmies vēsturiski, tautu staigāšanas uzplūdi atkārtojas laiku pa laikam. Bībele ir pilna ar piemēriem, kur bada, kara vai politisku iemeslu dēļ ne vien atsevišķi cilvēki, bet veselas tautas tiek pārvietotas. Mēs šodien vairāk uztraucamies par tiem, kas iebrauc mūsu valstī. Bet pavisam nesen, pagājušā gadsimta 20. – 30. gados, notika liela baptistu izceļošana uz Brazīliju vai 19. gs. beigās latvieši ģimenēm un dzimtām pārcēlās uz Krieviju. Ekonomika un politika kaut kādā veidā virza un ietekmē arī migrācijas procesus. Vai man jābaidās no tā, ko nevaru ietekmēt?
Un vēl. Ja visu civilizācijas vēsturi salīdzinām ar 24 stundu ilgu diennakti, tad tikai 5 minūtes būs posms, kurā pasaulē nav bijis kara…
– Sabiedrībā ir pretrunīgi viedokļi par bēgļu uzņemšanu.
– Bībelē ir pavēle: tev svešinieks ir jāuzņem. Arī tīri cilvēciski ir jautājums: kā jūtas tas latvietis, kurš ekonomisku apsvērumu dēļ ir bēdzis uz citu zemi, un kā viņš gribētu, lai viņu tur uzņem? Un, ja tas būtu mans brālis, kas kaut kādu iemeslu dēļ būtu bēdzis no šīs zemes, tad – kā es gribētu, lai manu brāli svešumā uzņem? Mācītājs Arnolds Lūsis savās bēgļa atmiņās Otrā pasaules kara beigās raksta, ka uz viņiem, bēgļiem, šauts no gaisa un torpedēti bēgļu kuģi, un bombardētas pilsētas, bet vācu iestādes bēgļus mudinājušas: “Brauciet mājās!” Ja mēs aizslēdzam durvis tam, kuru vajā nāve, uzņemamies lielu atbildību.
– Taču lasām, kā tie, kuri pretendē uz patvēruma meklētāja statusu, mērķtiecīgi dodas uz Vāciju un Zviedriju, kur dāsnākie pabalsti. Mūsu cilvēki saka – lai bēglim pabalsti nav lielāki par to minimumu, ar ko izdzīvo šeit mazturīgs pensionārs, un lai bēglis nodrošina sevi ar darbu!
– Tā ir valsts funkcija – izlemt, cik liels ir pabalsts un ar kādiem nosacījumiem mēs bēgli pieņemam. Latvieši Vācijā pēc kara barakās dzīvoja. Pēc tam izceļoja pa visu pasauli. Bet par patvērumu un dzīvības uzturēšanu jārūpējas.
