13
Kad no padomes tika atsaukts Dimants, tika runāts par politisku izrēķināšanos un spiedienu. Vai jums arī to nācies izjust?
Tas bija vissliktākais notikums visā šīs padomes sastāva darbības laikā. Ne tik daudz tieši Dimanta dēļ, bet kopumā tā sēde, kas norisinājās Saeimas Sarkanajā zālē, kur mūs pratināja un kur mēs tiešām visi bijām nostādīti zemāk par zāli. No tā brīža faktiski arī sākās šī sajūta, ka politiskais spiediens tomēr parādās un pieaug.
Ko tad no jums mēģina izspiest?
Nu, teiksim, lai padome būtu pakļāvīga, pieņemot savus lēmumus.
Pastāstiet, kāpēc tomēr tik grūti iet cīņā pret Kremļa propagandu?
Manuprāt, tas ir jautājums, kur bieži vien netiek novērtēts padarītais. Saprotu, ka no malas var izskatīties, ka nekas taču nav padarīts. No otras puses, es ļoti skaidri atceros, kā Eiropā mūs nesaprata un negribēja saprast, kad stāstījām, kā pie mums te zeļ krievu propaganda, un kad mudinājām, ka pret to vajadzētu rīkoties Eiropas līmenī. Bet vēlāk, kad sākās jau konkrētu Krievijas kanālu slēgšana Latvijā un arī Lietuvā, Eiropas Komisija mūs jau ļoti nopietni uzklausīja. Pamazām esam nonākuši tik tālu, ka Eiropā par to tiešām runā kā par lielu problēmu. Tagad šajā cīņā mēs neesam tomēr vairs vieni un mums ir kļuvušas arī brīvākas rokas pretdarbībai. Protams, ir grūtības, jo jāievēro visdažādākās procedūras, bet Eiropa mūs patiešām ir sākusi saprast.
Ko vēl varētu darīt šajā jomā?
Būti labi, ja mums būtu pieejami vēl kādi instrumenti, kas ļautu cīnīties pret propagandu, kura bieži vien pastāv viedokļu daudzveidības aizsegā. Par naida runu un kara propagandu – tur viss ir skaidrs, bet cīņā pret vēstījumiem, kuros tiek atražotas zināmās tēzes par neizdevušos valsti un citi brīnumi, mēs tiešām pašlaik esam bezspēcīgi. Šajā ziņā propagandai ir visbrīvākās rokas pie mums.
Par skolotājiem nupat pieņemti lojalitātes grozījumi. Vai tādi vēl akūtāk nav nepieciešami mediju jomā? Piemēram, kabeļoperatori, kuri ir tik naski uz Krievijas TV kanālu izplatīšanu, nevērtējot tā satura iespaidu uz sabiedrību?
Uzskatu, ka tas būtu ļoti vietā. Ar kabeļoperatoriem mums bijušas ļoti daudz dažādu diskusiju. Un jāsecina, ka šajā nozarē tomēr tā komercija gūst lielu pārsvaru. Pašos Latvijas medijos kvalitatīvs saturs vēl tomēr tiek uzskatīts par pašcieņas jautājumu, toties kabeļoperatoriem drīzāk ir arguments, ka ierobežojumu gadījumā var piereģistrēties kaut kur ārpus Latvijas, lai šos ierobežojumus varētu pārkāpt.
Pat lojāls cilvēks, kurš ļoti labprāt gribētu, lai kabeļtelevīzijā pēc iespējas vairāk būtu pieejami kanāli latviešu valodā un Eiropas kanāli, nonākot šajā komerciālajā vidē, rīkojas atbilstoši tirgus likumiem. Tomēr jāsaprot, un tas arī izriet no dažādiem Eiropas dokumentiem, ka masu mediji ir ne tikai ekonomikas, bet tā ir galvenokārt kultūras daļa. Ka nevar izturēties pret medijiem kā tikai vienkāršiem tirgus dalībniekiem. Mēs to esam daudzkārt atkārtojuši, bet to nevēlas dzirdēt kabeļoperators, kuram rūp tikai peļņa un kura vidējais skatītājs ir Pļavniekos dzīvojošs krievu valodā runājošs pensionārs.
Vai šis jautājums nebūtu risināms ar nodokļu palīdzību, piemēram, ieviešot savdabīgu propagandas nodevu, kas komersantam kaitīgas propogandas izplatīšanu padarītu ekonomiski neizdevīgāku?
Ideja par nodokļiem ir vismaz piecus gadus sena, un es atbalstītu tādu pieeju. Bet kabeļoperatori bļauj, ka viņu bizness iet bojā. Lietuvieši, starp citu, kaut ko līdzīgu ieviesa, bet Eiropas Komisija viņiem aizliedza piemērot šādu pieeju.
