Tik garas ir mūsu rokas… Saruna ar NEPLP priekšsēdētāju Aiju Cālīti Dulevsku 13
Saruna ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāju AIJU CĀLĪTI-DULEVSKU notiek dienā, kad viņa sociālajos tīkos paziņojusi par lēmumu vairs nekandidēt uz darbu padomē. Beidzoties piecu gadu cēlienam NEPLP, viņa teic, ka labprāt atgrieztos mediju kritikā. Ar A. Cālīti-Dulevsku sarunājas Māris Antonevičs un Guntis Ščerbinskis.
Nupat biji ierakstījusi tviterī: “Jāatzīst, arvien biežāk gribas būt vienkārši TV vērotājai, radio dzirdētājai…” Kāpēc tāda nopūta?
Runa ir par to, ka mēs kā padomes locekļi faktiski nevaram izteikt savus spriedumus par pārraidēs redzēto un dzirdēto. Jo sevišķi, ja mums kaut kas nav paticis un par to esam izteikušies, kā reakcija uz to momentā seko pārmetumi par spiedienu uz medijiem. Tātad, esot padomē, tu nevari vienkārši skatīties televīziju un pateikt, kas patīk vai nepatīk konkrētā pārraidē. Galu galā man taču drīkst būt arī sava gaume, kas pamatojas arī zināmā pieredzē. Taču es to nevaru atļauties, jo tie spiedzieni par spiedienu jau atskan ļoti ātri gan tviterī, gan pēc tam arī citos medijos.
Tas nozīmē, ka Latvijā nevar uzraudzīt televīziju no saturiskā viedokļa?
Saturu mēs nedrīkstam vērtēt. Mēs drīkstam tikai veidot sabiedrisko pasūtījumu. Reizi gadā mēs varam izteikt savu viedokli, taču arī ne par konkrētiem raidījumiem vai to vadītājiem, bet tikai vispārīgi secināt – ir vai nav sabiedriskais pasūtījums pildīts. Mūsu kā regulatora tiesības ietekmēt kaut ko saturiskā ziņā ir mazākas nekā, piemēram, jums, žurnālistiem. Sabiedriskā labuma tests notiek arī pašā Latvijas Televīzijā (LTV).
Izklausās ačgārni – paši veido saturu un paši arī to vērtē. Bet maksā sabiedrība.
Tas ir ačgārni. Bet finansiālu iemeslu dēļ to veic pati televīzija. Jāņem vērā, ka tur tas tiek vērtēts, ņemot vērā savus priekšstatus, kā tam vajadzētu būt un kas ir laba žurnālistika. Tiesa, no nākamā gada šo sabiedriskā labuma testu jau varētu veikt NEPLP. Tas būtu loģiski, jo tad šis tests iegūtu jēgu.
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteikts, ka valsts budžeta dotācija sabiedriskajam medijam nedrīkst būt mazāka kā iepriekšējā gadā. Iznāk, ka ir noteikti garantētie ienākumi neatkarīgi no saražotā satura kvalitātes. Laba dzīve!
Piekrītu, ka tam būtu jābūt piesaistītam kvalitātei. Tomēr viens no iemesliem, kāpēc tas tā noteikts: lai nebūtu iespējama medija politiskā raustīšana. Tā teikt, mums kaut kas nepatīk un mēs jums kaut ko atņemam, vai jūs mums patīkat, mēs jums iedodam. Šāda prakse ļautu mediju visu laiku raustīt. Tāpēc, manuprāt, šāda finanšu stabilitāte sabiedriskajam medijam ir vajadzīga. Diskutēt var par veidu, kā to nodrošināt.
Komercmediju pārstāvji, vērtējot valsts budžeta dotāciju sabiedriskajam medijam kopumā vai atsevišķiem tā projektiem, mēdz sacīt, ka par to naudu var sasniegt daudz labāku rezultātu. Kā jūs domājat?
Vispirms, lai uztaisa kaut ko labāku, tad arī var lemt, vai tam dot naudu. Manuprāt, sabiedriskajam medijam bieži vien nepamatoti tiek pārmesta nepietiekama auditorijas sasniegšana. Sabiedriskajam medijam auditorijas lielums nav izšķirošs, tam svarīgi ir sasniegt to auditorijas daļu, ko nesasniedz citi.
Vai pēc padomē aizvadītajiem pieciem gadiem varat teikt, ka jums ir pilnīga skaidrība, kas notiek Latvijas mediju vidē? Piemēram, kas ir tie spēki, kam tik ļoti vajag sabiedriskā medija kanālu krievu valodā.
Es tiešām to nezinu. Personiski domāju, ka mākslīgi radīt vienu atsevišķu TV kanālu krievu valodā nav prātīgi. TV skatītāju paradumu pētījumi rāda, ka liela daļa auditorijas pārraides izvēlas pēc satura, nevis valodas kritērijiem. Piemēram, televīziju krievu valodā skatās aptuveni 20 procenti latviešu, taču nevar teikt, ka viņiem būtu ilgas pēc krievu valodas, viņi vienkārši meklē kādu noteiktu saturu – seriālus, šovus u. tml. Tāpēc es neredzu pamatu atsevišķa krievu TV kanāla veidošanai.
