Uldis Šmits: Vārds “referendums” tagad ieguvis diezgan dīvainu pieskaņu 11
Viena no Krievijas agresivitātes blaknēm ir Eiropas demokrātijās ierastu jēdzienu un metožu diskreditācija.
Piemēram, vārds “referendums” tagad nevilšus ir ieguvis diezgan dīvainu pieskaņu. Bet der atcerēties, ka tas vispirms notika nevis Ukrainā, bet Latvijā, kad pilsoņu vairākumam aizpērn nācās noraidīt prasību par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Un burtiski jau nākamajā dienā pēc tautas nobalsošanas “Saskaņas centra” deputāti Jānis Tutins, Ivans Ribakovs un vēl daži izteicās, ka esot gatavi iniciēt atkal jaunus referendumus, tostarp par Saeimas atlaišanu. Pa tam lāgam Ždanoka ar kompāniju vāca parakstus referenduma ierosināšanai par pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņiem, kam būtu jāstājas spēkā 2014. gadā. Tomēr līdz tam netika, tāpēc eirodeputāte uzņēmās cita referenduma aprūpēšanu, novērotājas lomā mazliet piepalīdzot Maskavai noformēt Krimas pussalas anšlusu.
Izrādās, Putinu uz to pamudinājušas Kremļa speciālistu veiktās “socioloģiskās aptaujas”, par ko nesen stāstījis viņš pats, tiekoties ar Viskrievijas tautas frontes aktīvistiem. Tiesa, aptaujāšana esot izdarīta slepus, bet rezultāti bijuši “tuvu realitātei”, respektīvi, tādai realitātei, kādu ir izdevīgi iztēlot Kremlim. Pienākušas ziņas, ka mūsu pierobežu arī pakļauj “pētījumiem”. Jūs teiksiet, ka tas vairāk izskatās pēc absurda teātra un ka tam nav nekāda sakara ar mūsdienu starptautiskajām tiesībām vai starpvalstu attiecībās ierastajām normām, nemaz nerunājot par elementāru cieņu pret kaimiņvalsti. Jā, taču valodu referenduma ierosināšana Latvijā bija tāds pats absurds. Kaut gan saprotamu apstākļu dēļ tas noritēja bez “zaļo” viesu klātbūtnes. Iztiekot ar pašcieņas bruņinieka Lindermana iemiesoto aprindu aktivizēšanu, Ždanokas iedarbināšanu un “SC” vadītāju atbalsta nodrošināšanu. Toties mēģinājumi savā veidā “federalizēt” Latviju – varbūt ne gluži pēc Ukrainas scenārija – arvien bijuši mūsu politikā klātesoši un izrietējuši no zināmajiem uzstādījumiem par “cilvēka tiesībām”. Jo, pārfrāzējot Mārtiņu Rītiņu, kas var būt demokrātiskāks par šo. Tomēr zīmīgi, ka “PCTVL” šogad pārdēvējās par “Latvijas krievu savienību”, lai gan agrāk šī partija labprāt uzdevās par visu mazākumtautību lielo aizstāvi. Zīmīgi ir arī Eiropas Padomes un EDSO secinājumi par cilvēktiesību situācijas kraso pasliktināšanos Krimas pussalā, ko Krievija sagrāba, lielā mērā aizbildinoties tieši ar gādību par tautiešu un vispār cilvēku tiesībām. Bet ne jau kurš katrs cilvēks ir tautietis, savukārt tautietis, kā noprotams, ir cilvēks, kas nešaubīgi tic, ka Krievija ir apveltīta ar tiesībām piesavināties citu valstu teritorijas… Tāpēc Ukrainā “tautieši” pasludina “tautas republikas”. Nosaukums liek atcerēties 1940. gadā Latvijā uz pāris nedēļām radīto “tautas Saeimu” vai Staļina ieviestās t. s. tautas republikas pēckara Eiropā. Tagad Putins piedāvā līdzīgu izrādi mūsdienu versijā, un dažas ainas var vērot arī Rīgā. Tur zināmajā piketā lozungos figurēja “Krimas tauta” (ar to domājot ne jau Krimas tatārus), kurai, tāpat kā skotiem, ir tiesības uz “pašnoteikšanos”. Latvijas mērogos pēc šīs loģikas tādas varētu gluži labi attiecināt, teiksim, uz “Zilupes novada tautu”. Lai gan tiklab Krimā, kā Doņeckā un citviet, protams, ir runa par vienu un to pašu sevišķo tautu, kuras valodai tiek paģērētas sevišķas garantijas “no Sevastopoles līdz Rīgai”. Sevastopolē jau ir. Rīgā nebūs. Ja vien Latvijas valdošie politiķi nekļūs par šī impērisko ambīciju teātra otrā plāna aktieriem.
