“Es beidzot varu atļauties nebūt daudz cilvēkos, un man nav jāizliekas par to, kas neesmu.” Kā šobrīd klājas aktierim Jānim Paukštello 12
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Eh, kā gribētos uzdziedāt kopā ar Ēvaldu Valteru, kā gribētos tādu talantīgu bērnu bariņu kā klavieru skolotājam Cīrulītim, kā gribētos līdz asarām uzdziedāt par tēvu zemi stūru stūriem, un vēl, un vēl… Tas viss ticis aktierim Jānim Paukštello, kurš šodien, 26. martā, svin septiņdesmito dzimšanas dienu.
Pirms šīs sarunas Jānis Paukštello man teic, ka jūtoties tik brīvs kā vēl nekad savā mūžā. “Man pieder mans laiks, un es beidzot varu atļauties nebūt daudz cilvēkos, un man nav jāizliekas par to, kas neesmu.
Ir cilvēki, kam notikusi traģēdija, bet viņi spēlē. Un tā ir šausmīga spēle. Kādreiz teātrī man teica – tu esi publiska persona, tev jārunā…
Pēc kājas operācijas dzeltenajā presē viena meitene bija sarakstījusi par mani muļķības, aizskarošas. Aizsūtīju īsziņu – “tu nabaga Atslēdzniece, tev ir sīka dvēselīte. Rainis. Krauklītis”. Un sākās. Aizskaroši, muļķīgi raksti, ar mani pašu nemaz neparunājot.
Tad viņa atnāk uz teātri – Jāni… Es saku, nebūs. Kāpēc? Paskaties sev aiz muguras… Un viņa skatās! Redzēji? Nē… Bet, ja saprot, par ko runa, tad zina, ka tur ir… izkapts!”
Tā pļauj pa dzīvu cilvēku dvēselēm. Bet ko tu sev aizmugurē ieraudzīsi, ja nav iztēles, ja acu priekšā neataust Ēvalda Valtera neatzītais mākslinieks pusapplūdušā pagrabā, kurš Jāņa Paukštello nenopietnajam cilvēkam atstāj mantojumā trīs dzīves vērtības.
To pirmo viņš iečukst ausī, bet tā otrā – tava dvēsele. Tie tavi darbi. Bet kādi tie var būt, ja, nākot uz interviju, neinteresē nekāda “garīgā vertikāle”, tikai mākslinieka pods un guļamistaba. Tāds darbs…
Bet par aktiera profesiju Jānis Paukštello saka: “Esmu bijis pakļauts cilvēks. Bija jādara tas, ko liek režisors. Un mans pasaules uzskats ne katrreiz ar to sakritis. Bija jāpieņem režisora dzīves apliecinājums un redzējums, kaut reizēm tas bija kontrastā ar manis paša uzskatiem par dzīvi.
Aktiera profesija ir dikti verdziska. Esmu spēlējis apmēram simt lugās un kādās desmit esmu juties, ka lidoju, ka esmu saskaņā ar sevi, ar to, ko dod režisors vai tie, kas apkārt.”
Dziesmā par trim lietām zāļu skapītī ir atziņa, skaudra, ja ieklausās, ka dziesma ir gara, bet dzīve ir īsa…
Man ir cita sajūta. Man stāvējuši klāt vai visi septiņi debesu eņģeļi, par ko jābūt pateicīgam. Jo mans profesionālais mūžs ir izdevies kā nevienam. Aktiera karjera bijusi tāda, kādu daudzi varētu tikai vēlēties. Nekad savā mūžā neesmu sapņojis par skatuvi.
Tu iestājies Latvijas Universitātē, gatavojies kļūt par ekonomistu, un pēkšņi liktenis tev piespēlē citu dzīvi, citu ritmu, citu pasauli un pasaules uztveri.
Ieliek to visu tev rokās, un tu brīnies – nevienam neesi prasījis, nevienam neesi lūdzies, bet tev dod…
Dod Paulu, dod Streiču, dod Braslu, dod lielos partnerus teātrī – Lilitu Bērziņu, Dzidru Ritenbergu, Ēvaldu Valteru… Tā bija vesela saime, kas mūs, teātrī krīzes brīdī četrpadsmit ienākušos, uztvēra sākumā varbūt ar neticību, bet ne jau kā ienaidniekus, ar acīm lolojot, gaidot.
Jo tā bija Dailes teātra 5. studija! Un beigās viņi mīlēja mūs. Visa leģendārā plejāde – Lasmane, Leimane, Ferda, Klētniece. Granddāmas pēcāk nāca pie manis mājās, vēl kasetē ierakstīts, kā viņas skaisti dziedāja.
Un Ēvalds Valters! Man ir laimējies ar manu teātra krusttēvu. Kad citi stāvēja rindā pie Harija Liepiņa un Eduarda Pāvula, man vaicāja – un tev? Man jau ir Valters…
Manu zēn! – viņš vienmēr teica, – tev vajadzētu rakstīt, kad bija izlasījis manu aprakstu par ceļojumu uz Baikālu.
Tikām runājuši par dzīvi, mierīgi, dziļi, filozofiski, atbilstoši Valtera dzīves uztverei. Nevis tā, kā reizēm režisori, kas daudz runā un pat kliedz, bet tas jau viņiem normāli.
Tādos brīžos Valters teica – tu no tā visa ņem tikai septiņpadsmit procentus! Visu mūžu esmu kautrējies no savas profesijas, kas man tik daudz devusi. Man vaicājuši – kāpēc tev dod lomas? Pat nezinu…
Tajā, šķiet, ir kā racionāli izskaidrojamas lietas, tā gana daudz laimīgu sakritību…
Zināt, kā dabūju Jāzepu? Bija paredzēts Gaudiņš un Vētra. Pirms tam konkurss, septiņi pretendenti lasīja ainu ar Dinu. Skatījās viss teātra kolektīvs.
Pirms “Īsas pamācības mīlēšanā”, kad Liniņš gāja uz savu kabinetu, cienījamās granddāmas Ferda, Klētniece, Leimane un Lasmane paņēma režisoru aiz elkoņa – Arnold, dod Jāzepu Jānim Paukštello! Klusums. Arnold, nu dod taču arī Jānim spēlēt! Labi, Liniņš beigās noteica, ja tauta vēlas, viņš būs trešajā sastāvā.
“Jāzeps un viņa brāļi” noturējās repertuārā gandrīz piecus gadus. Nospēlēja simtu četrdesmit četras izrādes, no kurām es biju astoņdesmit deviņās. Jāzeps ir mans mūža darbs.
Deviņus mēnešus biju iegrimis tajā lomā, skatuvi veidoja brīnišķīgs scenogrāfs Ilmārs Blumbergs. Atteicos no visa.
Sverdlovskā atteicos no sešu sēriju filmas, kurp aizbrauca Lelde Vikmane, bet es ne. Krievi teica – Jaņis, vi nas ņe poņaļi (Jāni, jūs mūs nesapratāt – tulk. no krievu val.), es atbildēju – vi ņe poņimajete meņa (jūs nesaprotat mani – tulk. no krievu val.).
Biju izbūries cauri visām lielajām grāmatām – Bībelei, tantrai, bhagavatgītai, vēl tagad mājās glabājas Raiņa muzeja dāvinātā 1936. gadā izdotā luga “Jāzeps un viņa brāļi” angļu valodā. Izrāde ļoti patika arī Roaldam Dobrovenskim, mums izveidojās sirsnīgas attiecības.
Kad viņš uzrakstīja grāmatu “Rainis un viņa brāļi”, es sapratu, ka tik atklāti var tikai šis rakstnieks, jo es Rainim biju izracies cauri līdz čūsku vārdiem, līdz nepabeigtajām lugām, līdz… Un es biju gatavs darīt visu, lai loma izdotos.
Vienīgi, kad režisors bija iecerējis, ka vienā ainā man jāiziet uz skatuves kailam, tad gan pateicu, ka to es nedarīšu, kaut vai nošaujiet…
Savai profesijai esmu pateicīgs par to, ka man uz skatuves nekad nav nācies arī skūpstīties. Esmu izsprucis ar bučām uz vaiga vai pieres.
Jums ticis arī Raiņa “Zelta zirgs”.
Skaists darbs, kurā Dievs cilvēku pārbauda ar varu, sudrabu un zeltu. Par Antiņu mēs ar Helmutu Kalniņu dabūjām prēmiju. Teātra kritiķe Silvija Radzobe mani cēla vai debesīs, bet pašam joprojām šķiet, ka Helmuts bija piemērotāks un labāks šai lomai.
Kad pateica, ka viņš būs dublants, kļuva vieglāk, citādi es vienīgais Antiņš, vecākais vēsturē. Man tajā laikā jau bija trīsdesmit deviņi gadi. Par prēmijas piecsimt rubļiem ar Helmutu bufetē iedzērām šampanieti.
Tas bija 1991. gadā. Eju mājās – naktī no 12. uz 13. janvāri –, vēl neesmu licies gulēt, četros no rīta zvana Streičs: Jāni, Lietuvā līst asinis, karš. 21. janvāra vakarā piecpadsmit minūtes pirms izrādes beigām Kantāne aizkulisēs kliedz – Bastejkalnā šauj.
Piezvana mana sieva Akvelīna, asarās, Gvido Zvaigzne jau nošauts, Slapiņš ievainots. Kantāne izmisusi, jābeidz izrāde, es saku – palikušas tikai piecpadsmit minūtes, nospēlēsim līdz galam. Man lugā ir teksts – aijā, mana Saulcerīte… Un Esmeralda Ermale raud padusē.
Un vēl trešo reizi Raini man uzdāvināja ar lugu “Krauklītis”, ko tiku spēlējis televīzijā, kur man bija lieliska partnere Līga Liepiņa.
Četrdesmit pieci gadi uz vienas, Dailes teātra, skatuves, fantastiski…
Un ir tā, ka katra neveiksme vai zaudējums, kad kaut kas traucējis nospēlēt lomu labi, ir tava pieredze. Un par katru veiksmi tev jāpateicas visiem tiem darbiem, kas nav izdevušies. Jo visa pieredze summējas tajā lielajā – pēkšņi… Panāk vaļā, un – ir!
No teātra es aizgāju 2016. gadā, ļoti skaistā laikā – biju nospēlējis brīnišķīgu lomu “Granātu aprocē” pie Gruzdova un piedalījies sirsnīgā Ziemassvētku koncertā.
Uz skatuves it kā sniga balts sniegs, bet no tām reālajām zāģu skaidām uz grīdas man, otrās grupas invalīdam, bija neiedomājami grūti piecelties un arī atgulties.
Kolēģe Olga Dreģe centās nemanāmi piepalīdzēt. Ja manas lomas var nospēlēt jaunāki aktieri, kāpēc mocīt sevi un citus? Bija vēl viens būtisks apstāklis, kuru tuvāk negribu komentēt, un es sacīju – ja tā, eju no teātra prom.
Uz skatuves tajā Ziemassvētku koncertā Artūrs Skrastiņš dzied – tu būsi vēl, tu dziedāsi, o, dziedāsi… Bet es jau zinu, ka vairs neesmu šajā teātrī. Vēl trīs izrādes, un manis te vairs nebūs.
Ja jūs varētu ieiet Dailes zālē noskatīties izrādi, kurā uz skatuves spēlē Jānis Paukštello… Kura tā būtu?
Pēdējā pirms avārijas (1998. gadā Paukštello izraisītā avārijā no savainojumiem gāja bojā otras automašīnas vadītājs. – Aut. piez.). Fransuā Vebēra “Viesības idiotiem”.
Tā bija pēdējā izrāde, kad es varēju dejot un pāri visai skatuvei griezt piruetes… Izrāde gāja izpārdotās zālēs.
Ja iepriekš varētu zināt, kuri dzīvē būs liktenīgie pagriezieni…
Tautas kinoaktieru studijā, kur astoņsimt cilvēki pretendēja uz divdesmit vienu vietu, pēkšņi esmu es, tobrīd universitātes students. Matemātikas pasniedzējs vaicā – Jāni, risini integrāļus vai esi jau kaut kur citur? Un es aptvēru, ka negribu dzīvē risināt integrāļus.
Un tad, iedomājieties, puisis no laukiem astoņpadsmit gadu vecumā, kurš pirms pusgada nolicis eksāmenu universitātē, pirmoreiz Latvijas televīzijā – Mersedes Salnājas “Baltajā bērzā” četrdesmit piecas minūtes bez pārtraukuma!
Tagad jau visu līmē kopā, bet toreiz mēs ar Brigitu Heisleri divatā gandrīz stundu. Pēc šī uzveduma visi saprata, ka Paukštello var būt aktieris…
Mans tēvs, parasts lauku cilvēks, tikko aizgājis pensijā, mamma apkopēja sēž mājās pie televizora, skatās un nesaprot, kas ar viņu dēlu noticis…
Esmu jaunākais. Vecākie bija nākuši pasaulē ik pa diviem gadiem – 1938., 1940. un 1942. gadā, bet es pēc deviņiem gadiem 1951. gadā. Tēvam tad jau bija piecdesmit pieci, mana mamma divdesmit gadus jaunāka. Māsa stāstīja, tēvs ar mammu esot sastrīdējušies, tad salabuši un aizgājuši uz dārzu. Un tur kartupeļos laikam atraduši mani.
Kad pametu universitāti un tūlīt nonācu armijā, Dailes teātra režisors Kārlis Auškāps man sūtīja grāmatas kaudzēm, lasīju, kamēr citi dzēra.
Atgriezies strādāju “Rīgas balzamā”, te pie manis kursabiedri no Kinoaktieru studijas – Jāni, liec eksāmenus Konservatorijā uz aktieriem! Melnu muti strādāju un mācījos.
Tikai pēc tam varēju atdoties dzīvei, varēju savai sievai pateikt – es ātrāk nevarēju. Un mēs ar Akvelīnu Līvmani apprecējāmies. Viņa bija mana Asnate (partnere izrādē “Jāzeps un viņa brāļi”), labākā Asnate…
Daudziem šķiet, ka arī filmā “Mans draugs nenopietns cilvēks” mana Arvīda sievu spēlē Akvelīna, bet tā nav. Filmā Arvīda jaunā sieva Inta tikai runā Akvelīnas balsī. Tik liela nozīme ir balsij.
Teātrī un kino jums bijis ļoti daudz lomu, bet neesat redzēts nevienā latviešu seriālā…
Latviešu seriāliem atsaku principā. Kolēģi man teikuši, naudu taču vajag, dzīvot vajag… Bet man ir dziesma, man ir Pauls, man ir Ziedoņa, Vācieša dzeja, man ir Peters un Knuts Skujenieks.
Koncerti un dzeja man nenozīmē tikai naudu. Tā ir arī mana brīvība dot cilvēkiem no sevis to, ko spēju un vēlos es pats.
Kad eju pa Valdemāra ielu, divpadsmit trīspadsmit gadus veci puišeļi, mani ieraugot, piešauj roku pie deniņiem. Tas ir žests, kādā Arvīds (galvenais varonis filmā “Mans draugs nenopietns cilvēks”), slaukot ielu, pie goda plāksnes sveicināja garām braucošo priekšnieku.
Trīsdesmitgadīgi čaļi un vīri brieduma gados man teikuši – tā filma ir par mani, tu nospēlēji mani, ar mani ir tāpat. Un es nevaru viņus nodot…
Ko toreiz, uzņemot filmu “Mans draugs nenopietns cilvēks”, režisors vēlējās uzsvērt?
Kad filmējos savā pirmajā filmā “Pilsētas atslēgas”, režisors Krenbergs katru vakaru sapulcināja jaunos aktierus, runāja par nākamo filmēšanās dienu, zemtekstiem, bet ar Streiču bija pilnīgi citādi. Ko mēs tur daudz runāsim? Tekstu apmēram zini? Iesim uz laukuma!
Arī scenārija autors ļāva Streičam darīt visu, ko vēlas. Piemēram, tās ainas vietā, kur mans Arvīds halturē, rokot kapus, sākotnējā scenārijā viņš lādēja arbūzus no vagoniem. Tā filma vispār veidojās ļoti viegli. Tā tapa kā brīnums.
Pirmoreiz filmējos kopā ar Lilitu Bērziņu. Fantastiska aktrise, kā viņa jūt tevi, kā palīdz! Iedrošināja: Jāni, jūs esat talantīgs cilvēks, nu kāpēc tā uztraucaties?
Reiz Dailē izrādē “Incidents”, kur biju dauzoņas, man netipiskā lomā, nejauši stiprāk pagrūdu ļodzīgu krēslu, un grandaktrisei pekas pret sauli. Nobijos, kas nu būs…
Bet viņa tikai nosaka – Jāni, ir divu veidu aktieri – ir mākslinieki un ir spēka un ekstāzes aktieri. Būtu labi, ja jūs nebūtu tikai spēka un ekstāzes aktieris…
Kaut kā vienmēr esmu kautrējies no savas profesijas, bijis grūti pašam sevi redzēt ekrānā. Pēc vienas nofilmētas sapulces ainas Streičs aicina – paskaties, kā tu strādā, kaut kas tur mazliet nepareizi, bet es – nerādi, es tev pilnībā uzticos.
Arī pirmizrādēs jūtos kā transā. Un sev jautāju – vai tas esmu es? Kad televīzijā rādīja “Poēmu par pienu”, ierāvos viens pats mājās, iedzēru divsimt gramu šņabja un tad varēju noskatīties. Tekstā bija ieviesušās kļūdas, ne daudz, bet par tām man bija kauns.
Kad satiku Ziedoni, es viņam atvainojos. Bet viņš mierina, Jāni, neuztraucies, nākamvasar kopā strādāsim pie “Tik un tā”. No kritiena tu atkal celies augšā un mīli šo pasauli… Kā Rainim.
No Ziedoņa man ir saglabājusies kaudzīte ar viņa dzejoļiem rokrakstā. Ziedonis man iemācīja atšifrēt tautasdziesmas. Un es sapratu, kas tā ir par pasauli, kas par bagātību.
Kur ir tas fenomens, ka, par spīti padomju laika atribūtiem, arī vietumis zināmai didaktikai, filma “Mans draugs – nenopietns cilvēks” ir tik saistoša joprojām?
Jo tajā, tāpat kā visās Streiča filmās, ir ārkārtīgi liela labestība pret dzīvi un cilvēkiem. Jo Streičs pats, liels mākslinieks, ir pilns labestības, tāpēc viņa filmas ir tādas, un varbūt arī tāpēc viņš man dod lomas savās filmās, jo arī es neesmu nekāds nīdējs.
Un, kaut arī dzīve caur cilvēku tik saprotamiem netikumiem visu laiku mazliet dara pāri Cīrulīšiem “Ziemassvētku jampadracī”, galu galā uzvar labais – notiek brīnums un talants tiek novērtēts.
Jo vai tad arī Varis Brasla nav pati labestība? Kas par bērnu filmām! Parasti runā par pieciem Cīrulīšu bērniem un piemirst brīnumbērnu, uz kura koncertu brīvbiļete manam klavieru skolotājam Cīrulītim bija negaidīta dāvana…
Mēs, kas toreiz strādājām pie “Ziemassvētku jampadrača”, vienreiz sanācām kopā. Ierodas arī jauns, slaids, tumšmatains puisis un saka – es biju tas brīnumbērns, kuram, ar mazo Mildiņu dejojot, klavieru vāks saspieda īkšķi un kuram nospēlēt turku maršu palīdzēja jūsu Cīrulītis. No filmas brīnumbērna dzīvē izaudzis diriģents Kaspars Ādamsons.
Ar bērniem jums filmās vispār veicies…
Tie bijuši vai katrā filmā! “Ziemassvētku jampadracī” Cīrulīšiem – pieci, “Svešajās kaislībās” manam Ezeriņam trīs atvases, “Nenopietnajā cilvēkā” Arvīdam un Intai – divi, “Aizaugušā grāvī viegli krist” – septiņi. Aizkadrā mazie man liptin lipuši.
Varbūt tāpēc, ka runāju ar viņiem kā ar kolēģiem, tikai brīžiem palaidnīgākiem. Kad mēs ar Elīnu aizbraucām uz Roterdamu, kur es dziedāju latviešu diasporai, publikā kādi četri desmiti mazo, skraida apkārt, bet – ne skaņas!
Ekrānā esat lielījies, ka zināt arī, kā raganas valdāmas…
(Iesmejas.) Pirms “Vilkaču mantinieces” Cilinskis (filmas režisors) man pienāk klāt un tā taktiski – Jāni… bet vai tev nekas nebūtu pretim, ja es tev iedotu spēlēt tādu neaptēstu…? Vēl jau šim Dieva dotajam saimniekdēlam Gustam, ko ved precināt ar Vilkaču mantinieci, līdzīgu pajoliņu tiku nospēlējis arī “Zobena ēnā”.
Man tīri labi gāja pie sirds filmēšanās arī Oliņa lomā “Mērnieku laikos”, kur bija lieliska saspēle ar Indru Burkovsku. Man patīk arī tie pamuļķīši. Kaut kas tajā ir. Dailes teātrī “Vāverītē” arī tika tāds varonis ar zaķa lūpu un vilka rīkli.
Runājot par raksturiem, “Rūdolfa mantojumā” liktenīga loma ir jūsu spēlētajam mācītājam, kuru iestumj uz plosta ezerā.
Maza ironija par luterāņu dieva kalpu. Kaut gan “Cilvēka bērnā” Streičs pasmaida arī par paša spēlēto katoļu mācītāju – grāvī un bez brillēm palikušam, nākas vien puikam piekrist, ka zirgs ir gudrāks par viņa mašīnu.
Mēs ar Streiču abi esam katoļi. Streičs man stāstījis, ka Artmane brīnījusies, tas Paukštello ir traks, krītot baznīcā uz ceļiem. Bet pie grēksūdzes – tikai tā.
Mans tēvs, arī katolis, mirstot sacīja, ka gribētu piecelties pēc divdesmit gadiem un paskatīties, kā šī padomju sistēma ir sabrukusi. Nestājies partijā!
Aivars Siliņš un Artmane man piedāvāja, saku nē, bet viņi uzstājīgi vairākas reizes. Tad pateicu, ka esmu katolis. Un viss. Klusums un miers.
Nav ko slēpt, esmu laulājies Vanagu baznīcā 1974. gadā, toreiz tas bija grēks… Bet tā nu iznācis, ka esmu arī grēcīgs katolis, man nedrīkstētu būt cita sieva…
Jūs jau kādreiz esat teicis, ka jums ir divas dzīves. Ar un bez bērniem…
Dāvim, viņam tagad deviņpadsmit, ir veselības problēmas. Manam vecākajam, Jancim, ir divdesmit viens gads, mācās programmētājos Latvijas Universitātē.
Kad viņam bija pieci gadi, atceros, sēžu mājās, lasu mazajam priekšā grāmatu, fonā skan televizors. Iet pārraide no “Lielā Kristapa” ceremonijas. Pa ausu galam saklausu savu vārdu… Prasu, Janci, kas tur bija? Nu, tev kaut ko iedeva, bet – lasi tālāk pasaku!
Iedeva “Lielo Kristapu” par otrā plāna lomu Unas Celmas “Augstuma robežā”. Manuprāt, filma nebija veiksmīga, lai neteiktu vairāk. Satiekot Valentīnu Freimani, vaicāju, par ko balva. Par savu lomu esot to pelnījis, un par darbu kino vispār…
Bet vienu mans dēls jau ir izdarījis. Pēc kājas operācijas es kā auns par ātru biju apsolījis Dailē kāpt uz skatuves. Dakteris, kurš manu kāju izglāba, teica – tu esi traks, kāja dzīs pusotru gadu! Daži, kas nezināja un nesaprata patieso situāciju, teica – kāp uz skatuves ar kruķiem. Un ir arī tā, ka ved. Nu citus ved, bet es tā negribu.
Taču programmā jau ierakstīts – Jānis Paukštello. Tad piedāvāju – nodziedās mans dēls. Netic. Bet Jancis tad mācījās pie Erenštreita Rīgas Doma kora skolā, viņam ir absolūtā dzirde, tagad dzied korī “Kamēr…”. Galu galā Dzelzītis, mans teātra krustdēls, nosaka, lai tas puika nāk.
Un tā 2015. gada Ziemassvētku Dailes koncertā es videoierakstā ar “Cielaviņu” eju cauri Sporta pilij kā savulaik “Mikrofona” koncertā, bet Jancis – cauri teātra zālei. Un visa publika raud. Septiņas reizes mans dēls nodziedāja uz Dailes skatuves.
Pēc tam daudzi jautāja, vai tagad uzstāsimies divatā.
Saku, Jāni, tauta domā, ka mēs ar tevi nu dziedāsim kopā. Bet kā man patika tā atbilde: tēti, vai tad jau nepietiek?
Ja nebūtu kovida un notiktu mans septiņdesmit gadu jubilejas koncerts, kā bija iecerēts, varbūt mēs ar dēlu arī kaut ko kopā nodziedātu.
Es ar lielu baudu eju klausīties “Kamēr…” koncertus, fantastisks koris, lieliski jaunieši. Kad dažs briesmīgi kritizē jaunos, man šķiet, mēs jau nebijām citādāki, tikai mums bija mazāk izvēļu.
Tolaik mums bija vieglāk – četras augstskolas, un viss, bet viņiem visa pasaule vaļā, strādā, kur gribi. Ārzemēs labāk dzīvot, vairāk pelna… Liela izšķiršanās. Viņiem būs grūtāk nekā mums.
Jūs neizvairījāties pieminēt avāriju. Kas toreiz notika, un ko nozīmē ar ko tādu sadzīvot?
To nevar. Tā vasara bija piesātināta ar koncertiem. Kārlim (tolaik Dailes teātra galvenais režisors Kārlis Auškāps) lūdzu, lai neliek mani rudenī nevienā lugā. Ielika. Ar lielu lomu. Īstenībā biju dikti piekusis. Zvans, priekšā koncerts, jāsēžas mašīnā – ap četriem pēcpusdienā.
Iepriekšējā vakarā biju dzēris. Bet tajā dienā – nemaz. Ceļš slidens, naktī sasnidzis, netīrīts, viens ārprāts… Bet tas viss ir mazs mierinājums. Tas nav nekas.
Pēc traģēdijas es sapratu, ka fiziskās sāpes nav nekas pret tām neizdzēšamām sirdī un apziņā.
Streičs ir mans radītājs, bet Pauls savā ziņā glābējs. Pēc avārijas nejauši satiku maestro pie Vernisāžas. Viņš savā manierē nosacīja: es zinu, tev ir grūti, es padomāšu… Vairāk neko neteica. Un salika mūs pārī ar Hari (Hariju Spanovski). Ar Paulu kopā koncertējām kādus sešus gadus.
Kur ir tas noslēpums, ka, vienos klausoties, smeldz, bet citi pat iesildītājos neder…
Tu nekad nedrīksti dziedāt autopilotā. Dziedot nevar domāt, kā brauksi uz copi. Kā mēdzām teikt mēs ar Hari – ja dziedi, tad ar visu mugurkaulu. Koncertos nomainījām divus kreklus slapjus no sviedriem. Man kopš avārijas ir tā – kad pēc koncerta novelku smalko skatuves kurpi, sāp.
Atceros vienu koncertu Saldū. Līdz skatuvei iepriekš biju izpētījis katru pakāpienu, katru soli, katru slieksnīti. Tūlīt pēc koncerta pa mazajām kāpnītēm atpakaļ un prom. Bet publika aplaudē un aplaudē, rīkotāji sauc, domāju, tūlīt pārtrauks, bet, nē, aplaudē vēl.
Taču man, lai atkal tiktu uz skatuves, jāapskrien apkārt riņķī, tad vēl augšā pa četrpadsmit pakāpieniem, ui, rozīt mana nātru dārzā, es vai četrrāpus, piedodiet, es jūs mīlu, bet otrreiz nedziedāšu, lai pārējie…
Tagad esmu dārgs mākslinieks, četras skrūves un divas platīna plātnes mugurkaulā.
Zinu, ka Sējas novadā ir vieta, kurai šobrīd pieder jūsu sirds, laiks un spēki.
Mūsu ģimenei ir zemes gabals. Viena pūrvieta. Piepirkām klāt, lai ir arī koki. Bet tā ir arī mana sāpe. Jo māju es laikam neuzcelšu. Varbūt kādreiz Jānis, ja vēlēsies. Mēs esam balti, un mājas saucas “Balti”. Esmu dzimis pie Gaujas, un no mūsu “Baltiem” piecsimt metru attālumā plūst Gauja.
Jānim esmu teicis, kad nomiršu, negribu tajā kopmītnē gulēt, lai izbirdina Gaujā. Kad puika jautā, kur tad puķi aiznesīšot, saku, braucot ar brūti pār Murjāņu tiltu, iemetīsi upē… Nē, nē, ar veselību viss kā parasti, bet dzīve paliek dzīve, visādi gadās.
Kuru no jūsu dziedātām dziesmām jūs vēlētos savā dzimšanas dienā?
Man ļoti patīk arī Ziemeļnieka romance par saulīti to, ko sildīšu dvašā. Bet “Cielaviņu” esmu dziedājis seštūkstoš reižu. Paulam piemīt kāda providence.
Nu kurš labāk par Lapčenoku var nodziedāt viņa dziesmas? Kad Igo dzied noskūpstītas lapas no rīta šai rudenī, neviens spēcīgāk nevar. Un kad Muktiņš (Zigfrīds Muktupāvels) dzied īsti savas dziesmas. Neatkārtojami.
Atminos, kā vienā raidījumā par seniem notikumiem Pauls stāstīja – es te dzirdēju, pa Dailes teātri viens staigā, bubinādams kādas dziesmas, tad nu vēlos, lai padzied daudziem cilvēkiem, ne tikai sev zem deguna.
Viendien viņš man sacīja: es tev esmu uzrakstījis divas dziesmas – “Cielaviņu” un “Smaidas”. Man nodrebēja rokas. Paskatījos, pamēģināju – “Smaidas” tā kā mazliet par augstu.
Nu labi, tā Pauls, tad “Smaidas” es atdošu tam duetam, ko vēlos savest kopā, tev paliek tā “Cielaviņa”. Ja Pauls raksta, viņš raksta tev! Un nevienam citam tā dziesma tā neskanēs.
Jānis Paukštello
Latviešu teātra un kino aktieris
Dzimis 1951. gada 26. martā Jaunpiebalgā
Dailes teātrī no 1972. līdz 2017. g.
Kopā ar Ivaru Kalniņu, Andri Bērziņu un Vari Vētru dibinājis Dailes teātra aktieru vokālo ansambli “Mūžīgais unisons” (1978)
Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts (izrāde “Mūžības skartie”; 1989)
Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” par labāko otrā plāna lomu filmā “Augstuma robeža” (2005. g.)
2011. g. izdota Līgas Blauas grāmata “Jānis Paukštello. Tintē, bet balts”
Bijis precējies ar aktrisi Akvelīnu Līvmani (šķīries 1998. g.)
Ar otro sievu Elīnu Paukštello ģimenē divi dēli. Jānis Jēkabs (dz. 2000. g.) un Raimonds Dāvids (dz. 2001. g.)
