– Kuras būtu tās vissvarīgākās lietas, ko vajadzētu izdarīt līdz valsts jubilejai, lai vairotu sabiedrības uzticēšanos tiesām? 20
E. Levits: – Pirmkārt, vajadzētu izdarīt procesuālus uzlabojumus likumos, lai paātrinātu un vienkāršotu tiesas procesus. Ja sīku noziegumu izmeklē līdzīgi kā smagu noziegumu, tad, ņemot vērā ierobežotos resursus, tas nav proporcionāli. Attiecībā pret sīkajiem noziegumiem vajadzētu vēl vairāk atvieglot procesu, lai galvenos resursus varētu veltīt smago noziegumu izmeklēšanai. Taču nedrīkst ieslīgt otrā galējībā – padarīt procesu pārāk vienkāršu, jo tas vairs neatbildīs tiesiskas valsts principiem.
Otrkārt, nereti tiesām pārmet, ka tās pieņem sabiedrībai nesaprotamus spriedumus. Esmu piesardzīgs pret šādu novērtējumu. Kopumā, Eiropas Savienība salīdzinājumā, Latvijas tiesu sistēma strādā pietiekami labi. Tas jāpatur prātā. Taču uzlabojumi iespējami un tie mērķtiecīgi jāveic. Cilvēku neapmierinātība bieži ir saprotama, jo vienmēr viena puse zaudē. Arī prese dažkārt mēdz radīt sensācijas, neiedziļinoties lietas būtībā. Ar to tiesām jādzīvo visās valstīs. Taču profesionāla spriedumu vērtēšana tomēr ir iespējama un vajadzīga. To varētu veikt juristi, tiesībzinātnieki, kas nav iesaistīti konkrētajās lietās. Latvijā praktiski iztrūkst svarīgas tiesībzinātnes apakšnozares – spriedumu recenzēšana. Valstīs, kur pastāv izvērstāka tiesību sistēma, spriedumu kritiska izvērtēšana ļoti palīdz tiesu sistēmai uzlabot savu spriedumu kvalitāti. Tai jābūt tādai, lai cilvēks bez juridiskajām zināšanām teiktu: jā, tas ir taisnīgs. Latvijā spriedumu zinātniska recenzēšana tikpat kā nenotiek. Šis jautājums droši vien jāapspriež ar Latvijas Universitāti.
G. Bērziņš: – Nav tā, ka par spriedumu izvērtēšanu netiek domāts. Šo jautājumu esam apsprieduši konferencēs, kur runāts ne tikai par vispārējās jurisdikcijas spriedumu izvērtēšanu, bet cita starpā arī par Satversmes tiesas spriedumiem. Bijuši dažādi viedokļi, tajā skaitā arī bijīgi. Bet, nenoliedzami, pie šī jautājuma ir jāstrādā.
Ja mēs atgriežamies pie darāmajiem darbiem, tad jāatzīst, ka nav viena atskaites punkta, kuru varētu šodien nospraust, lai pēc simtgades nospraustu nākamo. Process notiek nepārtraukti. Viens ļoti būtisks pavērsiens ir bijis 2013. gada sākumā, kad stājās spēkā grozījumi likumā par tiesu varu, kas paredz pirmreizējo tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanu, kas turpināsies ik pēc pieciem gadiem. Šogad tiks sākta gatavošanās nākamajam šīs novērtēšanas ciklam.
Procesā ir mazo tiesu apvienošana vienā vai divās tiesās attiecīgajā reģionā. Tas izlīdzinās lietu apjomus, lai tiesas nav pārslogotas, efektīvāk darbosies lietu sadales nejaušības princips, un lietas tiks ātrāk izskatītas.
Svarīga ir spriedumu skaidrošana sabiedrībai. Katrā tiesā ir jābūt runas vīram vai sievai, kam jāspēj sabiedrībai izskaidrot vienu vai otru ar spriedumu saistītu jautājumu. Iespējams, ir jāveido tiesu ziņu portāls, kur varētu būt skaidrojumi par sabiedrību interesējošajām skaļākajām lietām.
V. Krūmiņa: – Ļoti nopietni jādomā par tiesnešu atlasi, par to, kādi tiesneši ienāk tiesu sistēmā. Tur jānokļūst profesionālākajiem tiesnešiem ar vislabāko reputāciju. Bet patlaban tiesnešu atlasē valda lielāka vai mazāka nejaušība, sak, trāpīsim uz profesionālu, godprātīgu cilvēku vai ne. Nereti par tiesnešiem vēlas kļūt tiesnešu palīgi. Bet šādā gadījumā rodas pamatots jautājums: ja palīgs vienā tiesā ir nostrādājis deviņus gadus, neko citu nav redzējis un pretendē kļūt par tiesnesi tajā pašā tiesā, vai tas ir pieļaujams? Man šķiet, ka tiesneša ienākšana tiesu sistēmā jāveido, pakāpeniski attīstot viņa karjeru gan Tieslietu ministrijā, gan citās ministrijās, gan arī tiesās… Jā, tiesneša kandidāts nokārto kvalifikācijas eksāmenu, un tad nu mēs gaidām, kas notiks, vai viņš spēs vadīt tiesas procesu.
Sabiedrības uzticība lielā mērā veidojas no mazām lietām. Procesa dalībnieki atnāk uz tiesas sēdi un vēro, kā tiesnesis uzvedīsies, kā kanceleja un sekretāri organizē darbu ap tiesas procesu. Koleģiāli izskatot lietu, referējošais tiesnesis vada tiesas procesu, bet viņa kolēģi, kas sēž līdzās, nodarbojas ar kaut ko citu. Procesa dalībniekiem var rasties iespaids, ka lietā jau viss ir izlemts vai arī tiesnešus šis process neinteresē. Man ir lūgums advokātiem: nekautrējieties, sakiet skaļāk, kad tā notiek! Kad tiesnešu ētikas komisijai lūdzu to skaidrot, saņēmu pateicību no advokātiem, ka esmu šo jautājumu aktualizējusi.
Strādājot tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā, lasu diezgan daudz kolēģu spriedumu. Man jāatzīst, ka kolēģiem jāmācās rakstīt. Iespējams, ka tas gala rezultāts ir pareizs, bet tas, kas tur sarakstīts pa vidu uz septiņām astoņām lapām, reizēm ir gaužām nesakarīgs. Procesa dalībniekiem nav nekādas vēlēšanās iedziļināties daudzajos saīsinājumos, nepārtrauktā tiesību normu citēšanā, lai saprastu argumentāciju.
A. Strauts: – Pirmais, ko varam izdarīt, neieguldot līdzekļus, ir sakārtot likumus, jo tie visvairāk ietekmē tiesu sistēmu un tiesnešu darbu. Haoss, kas patlaban valda likumdošanā, ne tikai nogurdina, bet atņem arī laiku, kuru varētu ziedot pamatdarbu veikšanai. Tiesnesim ir nepārtraukti jāmācās un jāpilnveidojas. Visvairāk pārsteidz tas, ka mēs sākam kaut ko prātīgu darīt, bet pēkšņi nāk kaut kādi likuma grozījumi, mēs savu iesākto pārtraucam, tad vēl kaut kas pa ceļam sākas, un uz priekšu netiekam.
Par godu valsts simtgadei varētu vienreiz pabeigt iesāktās tiesu sistēmas reformas, tiesu apvienošanu. Latgale tagad izskatās kā tāda sociāli politiskā eksperimenta zona. Citos reģionos divus gadus rīko seminārus, konferences, taisa analīzes, bet, kad Latgales tiesas sāka reformēt, nekā tāda nebija.
Lielākā daļa tiesnešu nevēlas komunicēt ar sabiedrību. Bet sabiedrībā kopumā veidojas kaut kas līdzīgs – cilvēki vairs nevēlas savstarpēji komunicēt. Tehnoloģiju laikmets acīmredzot šo spēju atņem, un tas cilvēciskais kaut kur pazūd. Pie mums Latgalē radi satiekas bērēs un kapusvētkos, bet citos godos tas notiek aizvien retāk.
