Kukuli ņem cilvēks, nevis tiesnesis. “LA” diskusija 20
Nesen eksprezidente Vaira Vīķe–Freiberga LTV sacīja, ka tieslietu sistēmā esot “ļoti lēns, par daudz lēns progress” un ka vislabākā dāvana Latvijas simtgadē būtu tieslietu sistēmas Augeja staļļu izslaucīšana. Tieslietu padome ir secinājusi, ka pirmās asociācijas ar tiesu sistēmu tiem iedzīvotājiem, kuriem ir nesena tiesu izmantošanas pieredze, ir drīzāk negatīvas nekā pozitīvas. Kas būtu tās svarīgākās lietas, ko vajadzētu nekavējoties izdarīt, lai vairotu sabiedrības uzticēšanos tiesām? Disusijā “LA” redakcijā savu viedokli par šo jautājumu pauda Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta vadītāja Veronika Krūmiņa un Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs Andris Strauts.
– Latvijā joprojām ir tiesneši, kuri ņem kukuļus. Kā var būt tā, ka tiesnešiem, kuri nepārtraukti saskaras ar sabiedrības ne to labāko daļu, nav bailes no soda, ka alkatība ņem virsroku pār tiesneša mundiera godu?
A. Strauts: – Tiesnesi nedrīkst nodalīt no pārējās sabiedrības. Nevis tiesnesis ņem kukuli, bet cilvēks to dara, jo ir apveltīts ar dažādām rakstura vājībām un viņam tas amats iedots kļūdas dēļ. Latgalē saka, ja Dievs kādu grib ļoti sodīt, viņš atņem prātu, un tiesnesis šajā ziņā nav izņēmums.
Runājot par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Ivetu Bērziņu, kura nesen nokļuva sabiedrības uzmanības centrā par kukuļa ņemšanu no uzņēmēja Gulami, negribu izslēgt, ka, iespējams, tai tiesnesei ņemt naudu no šī uzņēmēja spieda baiļu faktors. Viņa paņēma, bet atcerēsimies, ka tiesnesis Laukroze nepaņēma, un līdz šodienai nav zināms, kas viņu noslepkavoja. Bet tas nenozīmē, ka es attaisnoju tiesneses Bērziņas rīcību.
E. Levits: – Kukuļa ņemšana ir augstākais noziegums, ko tiesnesis var izdarīt. Par to būtu jāsaņem bargs sods. Ja tas nenotiek, tad prokuratūrai un tiesai vajadzētu sabiedrībai skaidrot, kāpēc tiesa piemēroja daudz maigāku sodu (naudas sodu. – M. L.), kā tas bija ar pieminēto nu jau bijušo tiesnesi.
V. Krūmiņa: – Tiesnešu sabiedrība nav atrauta no pārējās sabiedrības un ir mūsu spogulis. Tāpat kā deputāti, ministri un citi. Šis ir jautājums par tiesneša darba prestižu un spēju konkurēt ar savu atalgojumu. Jūs domājat, ka labākos juristus ir vienkārši pierunāt darbam tiesu sistēmā! Viņi nenāk, jo neapmierina atalgojums. Nenoliedzu, tiesās strādā daudz profesionālu, godīgu tiesnešu, bet viņu nav pietiekami. Ļoti slikti, ka tiesnešu vidū atrodas arī alkatīgas un mantkārīgas personas. Izraugoties tiesnešus, diemžēl šīs īpašības nav pamanāmas, tāpēc aktīvāk vajadzētu strādāt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam.
– Pēdējā laikā, kad tiesneši tiek pieķerti nelikumīgā rīcībā, tiek apšaubīts, vai tiesnešu ievēlēšana uz mūžu ir saprātīgs lēmums. Ko jūs par to domājat?
E. Levits: – Galvenais jautājums ir nevis tiesnešu ievēlēšana uz mūžu, bet gan pienācīga tiesnešu atlase un viņu darba pastāvīga uzraudzīšana. Tiesnesim vajadzētu būt drošam par savu darba vietu neatkarīgi no dažādiem apstākļiem. Ievēlēšana uz mūžu dod neatkarību lemt pēc būtības, nedomājot par savām personiskajām interesēm. Bet tam ir jābūt savienotam ar otru principu – kvalificētu un striktu uzraudzību pār tiesnešu profesionālo darbību, vispārējo izturēšanos un tiesnešu ētikas ievērošanu.
