Māris Antonevičs: Tas, kas šobrīd notiek ar skolēnu testēšanu, nu jau pavisam droši ir dēvējams par haosu 17
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par to, vai šonedēļ būs “laimēta” iespēja apmeklēt pulciņu vai ne, bērni un vecāki uzzina, vairākas dienas pēc kārtas drudžaini pārbaudot e-pastus – būs vai nebūs tā vēstule…
Covid-19 un tiesiskais nihilisms – šādi varētu saukt kāda tiesību zinātņu doktora disertāciju, lai gan, visticamāk, vienā disertācijā to ietilpināt nebūtu iespējams.
Sašaurinot tēmu, izpētes vērts būtu arī konkrēti pašreiz izvērstais skolēnu iknedēļas testēšanas process.
Atgādinājumam – augusta sākumā valdībā tika iesniegti un apstiprināti Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”.
Kā parasti viss sākās ar daudzsološām runām, ka valdība ir izdomājusi drošu veidu, kā atgriezties pie klātienes mācībām.
Tā pašlaik izvirzīta kā viena no galvenajām prioritātēm jeb, kā vairākās intervijās izteikusies izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece: “Skolas būs beidzamās, ko aizslēgt, un pirmās, ko atvērt.”
Tātad tiem skolēniem, kas nav vakcinējušies (iespējams, tikai tiem, kas vecāki par 12 gadiem) vai pārslimojuši, tika noteikta iknedēļas testēšana, kas varbūt neizskaudīšot vīrusa izplatību, bet ļaušot “monitorēt situāciju”.
Daudzi pat steidza piekrist, ka tas izskatoties prātīgs risinājums, kas sevi jau labi apliecinājis pavasarī, kad šādā veidā 9. un 12. klases skolēni varējuši kārtot eksāmenus. Arī vasaras nometņu laikā viss labi darbojies.
Kaut kur fonā palika vārgās iebildes, ka vienreiz notestēt eksāmenu licējus vai nometņu dalībniekus tomēr nav tas pats, kas ik nedēļu 200 tūkstošus bērnu un skolas personālu.
Vai kāds no idejas virzītājiem vispār bija aptvēris, ko tas reāli nozīmē un vai tam pietiks jaudas? Piemēram, apspriežot budžetu, politiķi taču vadās pēc konkrētiem aprēķiniem, nevis raksta visu pēc kārtas, kas ienācis prātā un skaisti izskatās.
Ja būtu atkāpes, nekavējoties būtu klāt atbildīgais finanšu ministrs un teiktu, ka tā neies cauri.
Taču šajā gadījumā atbildīgais veselības ministrs nevis darbojies kā realitāti pārzinošs “atvēsinātājs”, bet tieši pretēji – bijis viens no galvenajiem avantūras autoriem.
Tas, kas šobrīd notiek ar testēšanu, nu jau pavisam droši dēvējams par haosu. Pirmajā nedēļā to vēl varēja saukt par kontrolētu haosu, bet šobrīd vairs īsti kontroles nav, ir tikai mēģinājumi dzēst ugunsgrēku.
Dīvaini, bet izskatās, ka valdībai pat īsti nav instrumentu, kā likt pakalpojuma sniedzējam – šajā gadījumā laboratorijai – izpildīt uzņemtās saistības.
Sākotnējais jauno noteikumu skaidrojums (atrodams IZM interneta lapā), ka “tests būs derīgs citas interešu izglītības iestādes apmeklēšanai testa derīguma termiņā” un “testa rezultātus nosūta uz e-pastu” atsevišķos gadījumos ir darbojies, atsevišķos gadījumos ne, kļūstot par tādu kā iknedēļas loteriju, kur noteicošais nebūt nav tas, vai tests būs pozitīvs vai negatīvs, bet vai tas vispār būs.
Par to, vai šonedēļ būs “laimēta” iespēja apmeklēt pulciņu vai ne, bērni un vecāki uzzina, vairākas dienas pēc kārtas drudžaini pārbaudot e-pastus – būs vai nebūs tā vēstule…
Tie, kas nav saņēmuši, meklē palīdzību skolā, kam testu rezultāti (tikai pozitīvie) it kā tiekot piegādāti, un, pēc ierēdņu vārgām norādēm, tās varbūt varētu izdot kādu zīmi, kas to apliecinātu.
Tomēr tur tiek saņemts stingrs atteikums – skolai neesot tāda pienākuma, lai vēršoties Veselības ministrijā, Veselības inspekcijā vai vēl kaut kur tālāk.
Vienlīdzīgas iespējas, par kurām, dibinot savu partiju “Kustība Par” tik ļoti mīlēja runāt Daniels Pavļuts, šobrīd ir paslaucītas zem paklāja.
Varbūt vērts izmisušajiem vecākiem iedot viņa mobilā tālruņa numuru, lai izstāsta, kāpēc sistēma nedarbojas un vai arī iedzīvotāji pret valsti uzņemtās saistības var nepildīt, jo vienkārši šobrīd kaut kas nesanāk?
Šonedēļ Ministru kabinets steidzīgi sāka skatīt vēl vienus noteikumu grozījumus, kas varbūt uzlabošot situāciju – testi tagad būšot jāveic nevis reizi nedēļā, bet reizi divās.
Laboratorijas vairs nebūšot tik noslogotas un, iespējams, veiksies labāk. Ja nu ne, varbūt varēs testēt reizi trīs nedēļās vai reizi mēnesī.
Tikai kāds tam vairs sakars ar epidemioloģiski drošo vidi, kuras dēļ viss šis skolēnu testēšanas pasākums vispār izdomāts?
