Šaubas par tiesībsarga politisko neitralitāti. Saruna ar Cilvēktiesību centra direktori 50
Ar Latvijas Cilvēktiesību centra (kas nav valsts iestāde bet nevalstiska organizācija) direktori Anhelitu Kamensku sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis. Turpinājām intervijā ar tiesībsargu Juri Jansonu aizsākto tēmu.
V. Krustiņš: – Mums bija radies iespaids, ka Cilvēktiesību centrs un Tiesībsarga birojs strādā vienā virzienā. Taču nesen jūs paziņojāt, ka jums esot pat kauns par Latvijas tiesībsargu. Kādēļ tā?
– Tiesībsargs aizsūtījis vēstuli Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai (EDSO), kurā kritizē atsevišķas nevalstiskās organizācijas, kuras, viņaprāt, izplata nepamatotu informāciju par nepilsoņu stāvokli Latvijā. Taču, manuprāt, šī iniciatīva nenāk no viņa. EDSO rudenī rīkoja ikgadējo cilvēktiesību dimensijas sanāksmi. Tajā piedalījās Saeimas deputāte Vineta Poriņa un virkne Latvijas organizāciju – Cilvēktiesību komiteja. Tur bija arī “Nepilsoņu kongresa” veidotāja Elizabete Krivcova, bet nezinu, kādu organizāciju viņa īsti pārstāvēja. Viņi no savas puses raksturoja nepilsoņu stāvokli Latvijā. Pēc tam V. Poriņa publiski izklāstīja savu nostāju par sanāksmes norisi un tajā pausto informāciju. Man radās sajūta, ka tiesībsargs ietekmējies no šā viedokļa. Viņa vēstule man šķita bērnišķīga un nevietā. Iespējams, tādēļ ka Tiesībsarga birojs ilgstoši nav bijis starptautiskajā apritē. Parasti ar šādiem paziņojumiem nodarbojas Ārlietu ministrija, vēstnieki vai politiķi.
Par nepilsoņu stāvokli starptautiskajās organizācijās regulāri runā jau 20 gadu. Tādēļ fakts, ka tiesībsargs reaģē tikai tagad, man pastiprina iespaidu, ka viņš ir ietekmējies no kādiem politiķiem.
V. Krustiņš: – Ar pašreizējo tiesībsargu Jansona kungu jums radušās domstarpības arī par viņa vadītās iestādes pētījumu mazākumtautību skolās. Sakiet skaidri un gaiši – kas īsti jūs tajā neapmierina?
– Es pati savulaik esmu bijusi saistīta un cieši sekojusi mazākumtautību izglītības reformas jautājumiem. Atceramies, kas notika 2004. gadā, kad mēs piedzīvojām lielākos protestus pēc neatkarības atgūšanas. Kopš tā laika mazākumtautību jauniešu valsts valodas zināšanas ir jūtami uzlabojušās. Arī eksāmenu rezultāti kopumā ir labi. Tādēļ nav īsti skaidrs, kādēļ šāds pētījums vispār bija vajadzīgs un kāds ir tā mērķis. Vai ir bijuši kādi signāli, ka mazākumtautību skolās kaut kas nav kārtībā? Mēs sekojam tiesībsarga darbībai, un viņš gada laikā nebija izvirzījis bilingvālās izglītības monitoringu mazākumtautību skolās kā prioritāti, bet novembra beigās negaidīti parādījās informācija par šo pētījumu.
– Negaidīti jūsu centram. Tiesībsargam tas bija plānots.
– Šādiem pētījumiem jābūt ļoti nopietniem un rūpīgiem, un tiem, kas darbojas cilvēktiesību jomā, ir īpaša atbildība. Tajos jāpiedalās sociologiem un izglītības speciālistiem. Visu cieņu juristiem, bet ar viņiem vien šoreiz ir par maz. Uzstādītie jautājumi, manuprāt, ir neprofesionāli un nedod atbildi uz jautājumu par bilingvālās izglītības ietekmi uz izglītības kvalitāti. No dažiem jautājumiem rodas iespaids, ka paši autori īsti nesaprot, kas ir bilingvālā izglītība. Pārsteidzoši bija arī izdarītie secinājumi. Nesaprotu, kā uz iegūto datu pamata varēja izdarīt secinājumu, ka skolām jāpāriet uz izglītību tikai valsts valodā. Diemžēl pilnu pētījuma tekstu mēs tā arī neesam redzējuši, kaut arī jau vairākkārt esam to lūguši.
Turklāt man šķiet nepieņemami, ka tiesībsargs paziņojis Valsts valodas inspekcijai par skolotājiem, kuri nepārvalda latviešu valodu pietiekamā līmenī. Viņš ir aizmirsis, ka Valsts valodas likuma uzraudzība nav viņa kompetencē. Mani nopietni satrauc arī tas, kādas sekas šis monitorings atstājis uz mazākumtautību skolām un uz mazākumtautību kopienām kopumā.
Visbeidzot, ņemot vērā, ka jautājumu par pāriešanu uz izglītību valsts valodā pavisam nesen aktualizējuši ne vien nacionālradikāļi “Visu Latvijai”, bet tas parādījies arī “Vienotības” kongresa rezolūcijā un jaunās koalīcijas līgumā, tad tas man rada pamatotas šaubas par tiesībsarga politisko neitralitāti un neatkarību. Nepietiek, ka tiesībsarga neatkarība ir nostiprināta likumdošanā, ir tāds jēdziens “efektīva neatkarība” – vai tevi uztver kā neatkarīgu. Ar šo pētījumu tiesībsargs ne vien mānās, bet ievērojamas sabiedrības daļas – mazākumtautību – acīs ir zaudējis savu neatkarību, jo faktiski “piespēlējis” materiālu nacionālradikāļiem.
– Tātad jūs nedomājat, ka valsts skolās būtu jāpāriet uz izglītību valsts valodā?
– No izglītības kvalitātes viedokļa es šobrīd neredzu tam pamatojuma. Latviešu valodas zināšanas mazākumtautību vidū ir ļoti pieaugušas. Tas ir neapstrīdami. Turklāt šādus jautājumus nedrīkstētu pieņemt bez pašu mazākumtautību līdzdalības.
Esmu sekojusi valodas politikai daudzās valstīs. Pēdējos 20 gados Eiropā ir tikai dažas valodas, kas nopietni nostiprinājušas savu statusu – latviešu, igauņu, velsiešu un kataloniešu, vēl basku. Situācija ir dramatiski mainījusies, un šobrīd galīgi nav vietā melnbalti secinājumi, it kā mēs joprojām dzīvotu pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās.
Manuprāt, pašreizējā proporcija, kad 60% priekšmetu tiek pasniegti latviešu valodā un 40% – mazākumtautību valodā, par spīti visām savām nepilnībām nodrošina trauslo līdzsvaru starp mazākumtautību tiesībām uzturēt savu identitāti ar dzimto valodu un tiesībām uz integrāciju. Šis ir viens no Latvijas veiksmes stāstiem, un nevajag to nogalināt! Jums vajadzētu paklausīties, kā to vērtē starptautiskajā apritē. Latvijas ieviesto bilingvālās izglītības modeli sev par piemēru ņēmušas vairākas postpadomju valstis.
– Jūs pārmetāt, ka tiesībsargs Jansons ar šo pētījumu izdarījis politisku pakalpojumu kādiem politiskajiem spēkiem. Bet vai tagad ar savu pozīciju pret latviešu valodas nostiprināšanu valsts skolās jūs pati neizdarāt līdzīgu pakalpojumu – tikai citiem politiskajiem spēkiem?
– Es neesmu pret latviešu valodas nostiprināšanu! Gluži otrādi – ar savu personisko darbību esmu daudz darījusi, lai stiprinātu valsts valodu un veicinātu tās apguvi. Piemēram, 90. gados organizēju latviešu valodas apmācību 2000 ieslodzītajiem ar visām atestācijām. Kad 1998. gadā Izglītības un zinātnes ministrijā valdīja haoss, es vadīju konferenci par priekšmetu mācīšanu latviešu valodā mazākumtautību skolās. Tāpat vadīju pirmo apaļā galda diskusiju par naturalizācijas eksāmena prasībām. Kā neatkarīga eksperte sniedzu ieteikumus Latviešu valodas apguves valsts programmas izstrādāšanā.
Taču mūsu darbības atskaites punkts ir starptautiskie standarti. Latvija ir uzņēmusies starptautiskās saistības, un tādā gadījumā tās ir jāievēro. Ja neesam gatavi, tad nevajadzēja tās uzņemties.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT