80 gultas, tikai viens bērnu psihiatrs. “Ainažiem” rod tikai īslaicīgu risinājumu 7
Tiesībsargs Juris Jansons ir nosūtījis ziņojumu par konstatētajiem pārkāpumiem bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži” valsts augstākajām amatpersonām – Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei un valdības vadītājam Mārim Kučinskim, arī ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram. Šim jautājumam pievērsās arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, taču ne deputāti, ne arī uzaicinātās personas no Veselības ministrijas un tās pārstāvētajām institūcijām nespēja pateikt, kā uzlabot situāciju pieminētajā ārstniecības iestādē un kopumā bērnu psihiatrijā, kur tāpat kā daudzās citās medicīnas jomās trūkst ārstu.
“Ainažu psihoneiroloģiskās slimnīcas problēmas izgaismo ilgstoši nerisinātās problēmas veselības aprūpē, un vispirms tas ir mediķu algu jautājums,” norādīja Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāra vietniece Daina Mūrmane-Umbraško. Šajā slimnīcā, kur ir 80 pacientu gultas un lielākoties visas piepildītas ar slimniekiem, strādā tikai viens bērnu psihiatrs. Turklāt divas dienas nedēļā pa divām stundām, bet lielākoties viņš ir nodarbināts savā privātpraksē. Valsts sekretāra vietniece pastāstīja, ka no valsts budžeta bērnu psihiatram ārstam par viena slimnieka ārstēšanu maksājot 15 eiro, kas ir absolūti nepietiekami, lai ārsts varētu pelnīt sev iztiku tikai ar darbu valsts slimnīcā. Pagaidām nav vēl zināms, kāda būs psihiatra darba samaksa pēc algas pielikuma, sākot no šā gada, kad mediķu algām papildus ir piešķirti 85 miljoni eiro.
VM pēc skaļajiem tiesībsarga paziņojumiem par spīdzināšanu un vardarbību Ainažu slimnīcā situāciju speciālistu jomā uzlabojusi, piesaistot slimnīcai Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) ārstus. Psihiatrs Aigars Kišuro, kurš ir viens no tiem, kas nosūtīts palīgā mediķiem, sacīja, ka tagad psihiatrs slimnīcā ir pieejams katru dienu. Taču RPNC psihiatriskās palīdzības dienesta vadītāja Iveta Ķiece norādīja, ka tas esot īslaicīgs risinājums un ka arī viņas darbavietā bērnu psihiatri esot ierobežotā skaitā. Katru gadu valsts apmaksā trīs vietas rezidentūrā bērnu psihiatriem, bet aizpildīta tiek tikai viena vieta, pastāstīja D. Mūrmane-Umbraško. Lai piesaistītu rezidentus strādāt ārpus Rīgas, viņiem tiek nodrošinātas lielākas finansiālās iespējas nekā tiem, kas nevēlas strādāt reģionos, tomēr Ainažos līdz šim nav izdevies atrast vairāk par vienu psihiatru. No 16 bērnu psihiatriem 10 strādā Rīgā. Arī Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca nav tikusi pie bērnu psihiatra, kaut gan no pašvaldības puses piedāvāti visādi labumi. Ko darīt, lai ārstus turp atvilinātu? Maksāt krietni vairāk nekā līdz šim. Slimnīcas “Ģintermuiža” valdes priekšsēdētājs Uldis Čāčus pastāstīja, ka psihiatrs par vienu darba slodzi nopelna apmēram 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas un tas ir krietni mazāk nekā Tiesībsarga biroja amatpersonas un Saeimas deputāti, kuri kritiski izsakās, ka Ainažu slimnīcā nav ārstu.
Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis apspriežamajam ziņojumam virsrakstā lika “Tiesībsargs pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (līdzība ar slavenās amerikāņu filmas “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” nosaukumu; Dailes teātrī iestudēta arī izrāde ar šādu nosaukumu; sižets ir balstīts uz romānu, kur galvenais varonis nokļūst psihiatriskajā slimnīcā), savukārt Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis, lasot šo ziņojumu, juties, it kā lasītu diezgan baisas filmas scenāriju. Diemžēl tā nav filma, bet reālā dzīve, kuru uz papīra bija atainojuši Tiesībsarga biroja darbinieki, pētot uz vietas Ainažos, kādi apstākļi un ārstniecība tiek nodrošināta pacientiem, sākot no četru gadu un beidzot ar 18 gadu vecumu, secināja Brigmanis.
Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvele, raksturojot situāciju, informēja, ka slimnīcā ir ļoti izplatīta vardarbība – gan starp bērniem un pusaudžiem, gan arī no darbinieku puses. Ziņojumā norādīts, ka amatpersonu un darbinieku rīcībā ir saskatāmas iespējamas noziedzīga nodarījuma pazīmes, par kurām Krimināllikumā paredzēta atbildība līdz pat brīvības atņemšanai. Tiesībsargs, uzskaitot vardarbības piemērus, raksta: “A visas dienas garumā iekausta mazākos. B dara pāri mazākajiem bērniem. Sper ar kāju. Nozīmēta dakteres Balodes terapija. A nežēlīgi spārda ar kājām zēnu. O savainojis seju, stāsta, ka to izdarījusi medicīnas māsiņa. K ar dūrēm uzbrūk C un uzsit uz kreisā vaiga zilumu. K agresīvs, apdraud citu bērnu dzīvību utt.” Tiesībsarga biroja darbinieki secinājuši, ka ne iestādes vadītāja, ne arī tajā strādājošais personāls nereaģē uz bērnu savstarpējās vardarbības gadījumiem, neveic darbības, lai to novērstu, kā arī neinformē bērnu likumiskos pārstāvjus.
Konstatēta arī bērnu prettiesiska fiksācija. To drīkst piemērot tikai tiem pacientiem, kuri psihiatriskajā ārstniecības iestādē atrodas bez piekrišanas vai ārstniecība noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis kriminālprocesā. To drīkst darīt tikai ar ārsta rīkojumu, nekādā gadījumā citu pacientu klātbūtnē un tas ir jāieraksta konkrētā slimnieka medicīniskajā kartē. Turklāt to drīkst darīt ne ilgāk kā vienu stundu, pēc tam pacientu atbrīvo un vērtē viņa uzvedību, vai nepieciešams to darīt atkārtoti. Grāvele teica, ka šie noteikumi nav ievēroti, ka četrvietīgā palātā divi pacienti varējuši noraudzīties, kā pārējos divus fiksē pie gultas, turklāt fiksācija bijusi ilgstoša – vairākas dienas un nedēļas ar vairākiem pārtraukumiem. Ainažu slimnīcā tā esot pieņemta prakse, kā savaldīt bērnus. Kāda meitene stāstījusi, ka viņas palātā ir bijušas piesietas pie gultas divas meitenes par to, ka neklausīja personālu. Bērni stāstījuši, ka mazos bērnus sien pie gultām, jo māsiņa nevarot tikt ar viņiem galā. Īpaši bieži sienot vienu mazu puisīti, jo viņš gribot skriet, spēlēties.
Atklājušies arī privātuma ierobežošanas fakti. Meitenes stāstījušas, ka māsiņas uz vannas istabu vedot mazgāt slimākos bērnus, kuri paši dušā nevarot nomazgāties. Pēc tam palātā kailus apģērbjot, pārējiem noskatoties. Bērniem neļaujot palātās turēt nekādas personīgās mantas, neļauj tikties divatā ar vecākiem, lietot savu telefonu utt.
“Fakti paliek fakti, un ir pamats lielākam satraukumam,” secināja komisijas deputāte Lolita Čigāne un piebilda, ka visus šos faktus nevar norakstīt tikai uz naudas nepietiekamību, tur ir acīmredzamas iestādes vadības problēmas. Kā un cik ilgā laikā tās atrisinās, tas nevienam nav zināms.
