Tiesībsargs pamanījis, ka interneta vidē no naida runas cieš arī latvieši 0
Ziņojot parlamentam par 2011. gadā paveiktajiem darbiem, tiesībsargs Juris Jansons atzina, ka arī latviešiem pašiem savā zemē nākas piedzīvot etniskā naida kurinātus uzbrukumus internetā.
Pērn tiesībsargs Drošības policijai sniedzis 13 eksperta atzinumus par rasu un etnisko naidu saturošiem izteicieniem internetā, interneta portālos un konstatējis, ka šo izteikumu rezultātā tiek radīta naidīga, neiecietīga vide pret krievu, arābu, romu tautības pārstāvjiem, kā arī pret latviešiem. Naidīgu izteicienu mazināšanai tiesībsargs piedāvā vairākus priekšlikumus, piemēram, ļaut reģistrēties interneta komentāru telpā, tikai norādot savu identitāti. Publicēt notiesājošos spriedumus par kriminālpārkāpumiem interneta vidē, tādējādi informējot sabiedrību, diskusiju dalībniekus, lai novērstu to, ka interneta diskusijas tiek uztvertas kā anonīma vide, kaut komentētāji ir identificējami un sodi tiek piemēroti. Izglītot policijas darbiniekus reģionos un atsevišķiem tematiem neatļaut komentēšanas iespēju vispār. “Pozitīvi ir tas, ka tiesībsargs ir pamanījis, ka Latvijā tiek aizskartas arī valsts pamatnācijas – latviešu – intereses. Tiek atzīts, ka naida runa Latvijā tiek vērsta pret Latvijas valsts nāciju. Tātad paldies par to, ka arī latviešiem Latvijā ir cilvēktiesības, un šī nostāja ir jauna salīdzinājumā ar to, ko mēs pieredzējām vel pirms vairākiem gadiem. Tomēr gribu mudināt tiesībsargu ne tikai pamanīt šo faktu, ka latviešiem ir cilvēktiesības, bet arī pie tā strādāt,” tiesībsarga ziņojumu vērtēja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA).
Viens no centrālajiem jautājumiem, kas nodarbina ne tikai tiesībsargu, bet arī lielu daļu sabiedrības, ir vecāku izdevumi par bērnu skološanu kontekstā ar Satversmes 112. pantā garantētajām tiesībām bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību.
Šo jautājumu Tiesībsarga birojs pēta jau kopš 2008. gada un iesaka šādus risinājumus: Izglītības likumā precizēt terminus “mācību līdzekļi” un “maksa par izglītības ieguvi”; izstrādāt plānu periodam, lai pilnībā no valsts budžeta līdzekļiem tiktu finansēta obligātās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iegūšana pašvaldības dibinātās izglītības iestādēs, vienlaikus nepasliktinot izglītības kvalitāti; pārejas periodā nekavējoties nodrošināt iespēju ģimenēm saņemt pašvaldības sociālo palīdzību vai valsts palīdzību, ja atbilstoši to ienākumiem un materiālajam stāvoklim tai nav iespēju nodrošināt bērna izglītību. Ar īpašu ziņojumu par bezmaksas izglītību tiesībsargs jau iepazīstinājis Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju.
Runājot par labklājības jautājumiem, tiesībsargs atgādināja, ka valsts joprojām izpildījusi Satversmes 109. pantā noteikto pienākumu garantēt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, jo valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, kam piesaistīts vecuma pensijas minimālais apmērs, ir palicis nemainīgs kopš 2006. gada. “Minētais lielums nav pamatots ne ar ekonomiskajiem rādītājiem, ne aprēķiniem par personas vajadzību nodrošināšanu ar nepieciešamajiem līdzekļiem. Tāpat esmu aicinājis Ministru kabinetu vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanā ņemt vērā Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas, piemēram, minimālā sociālā nodrošinājuma līmeņa noteikšanai izvēlēties kādu no starptautiski atzītām metodēm,” teica J. Jansons.
Tiesībsargs arī norādīja, ka lielais bērnu skaits sociālās aprūpes centros norāda uz to, ka valsts nav pietiekami veikusi nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu ikvienam bērnam tiesības uzaugt ģimenē. No darbinieku trūkuma cieš gan bērnu, gan pieaugušo sociālās aprūpes centri, nespējot nodrošināt pienācīgu aprūpi.
Runājot par bērnu tiesībām, tiesībsargs vērsa deputātu uzmanību arī uz to, ka bērnu līdz trīs gadu vecumam ievietošana aprūpes iestādēs jeb tā saucamajos bērnunamos ir uzskatāma par bērnu tiesību pārkāpumu. Tādēļ apsveicami esot Labklājības ministrijas gatavotie grozījumi, ka bērnu ievietošana institūcijā ir pagaidu risinājums uz laiku līdz sešiem mēnešiem un pašvaldībām ir pienākums aktīvi meklēt ārpusģimenes aprūpes iespējas.
Deputāti tiesībsarga ziņojumu klausījās bez īpašas intereses, jo viņa aprakstītās problēmas tautas kalpiem jau esot zināmas. Un arī atruna to nerisināšanai ir gatava – naudas visam nepietiek. “Taisnību jau tiesībsargs saka – situācija aprūpes jomā ir kritiska. Sākoties krīzei, sociālās aprūpes centriem paredzētais budžets tika samazināts par vairāk nekā trīs miljoniem latu un darbinieku skaits “noīsināts” par 488,5 štata vienībām. Par kādu kvalitāti pie šāda samazinājuma mēs varam runāt. Piemēram, lielajos sociālajos centros uz 50 cilvēkiem, galvenokārt 1. un 2. grupas invalīdiem, naktīs ir tikai viens darbinieks. Arī par bērnunamiem viņam ir taisnība, bet audžuģimeņu pabalsts šobrīd ir divreiz mazāks, nekā tam vajadzētu būt,” man pastāstīja Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (ZZS). Viņas vadītā komisija gan izmantošot tiesībsarga atziņas, lai kārtējo reizi atgādinātu Finanšu ministrijai un Budžeta komisijai par aprūpes centru problēmām.
Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Jānis Reirs pēc tiesībsarga runas pat šķita nedaudz aizkaitināts.
“Manuprāt, cilvēktiesību ievērošana ir balstīta uz to, lai valstī nesāktos nekontrolētas situācijas. Pēc tiesībsarga runas saprotu, ka labie piemēri ir Grieķija un Spānija, kas nekur nesamazināja izdevumus, bet valsts piecus gadus dzīvo nestabilitātē, bezdarbs ir pie 25% un nav skaidras nākotnes.
Latvijā ir stabilitāte un augšupeja, bet visu uzreiz mēs nevaram atrisināt. Vai pareizāk būtu atņemt medicīnai, skolotāju algām, lai iedotu aprūpes centriem?”
Tomēr tiesībsargs paliek pie uzskata, ka budžets ir jāpakārto cilvēktiesībām, nevis cilvēktiesības – budžetam. Deputātus, kuri tam nepiekrīt, viņš aicina iejusties invalīda ādā, kam jāgaida bezgalīgā rindā pēc protēzes, vai trūcīgu vecāku vietā, kuriem jāpalaiž skolā bērni.
