Tiesībsargs Juris Jansons: “Šodien domājam tā, rīt domāsim citādi un pēc nedēļas vēl citādi. Tā nav laba krīzes vadība!” 33
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Tiesībsargs Juris Jansons martā (ja deputāti izvirzīs) kandidēs uz amatu trešoreiz. Pozitīva Saeimas lēmuma rezultātā vadīs Tiesībsarga biroju vēl piecus gadus. Intervijā atskatāmies uz desmit gadu ilgā laikposmā paveikto, un Jansons dalās pārdomās par aktuālāko – dzīvi ārkārtas stāvoklī, kāda turpināšoties visu 2021. gadu.
Vai nebijāt uz laiku pazudis no TV ekrāniem, jo tiesībsarga viedokli pārstāvēja amatpersona, par kuras eksistenci reti kurš zināja, tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne. Bijāt saslimis?
J. Jansons: Nē. Tas bija zināmā mērā apzināti, lai sabiedrība saprastu, ka tiesībsargs nav viens pats Jansons, kurš visu zina. Bija jāparāda, ka kolēģu kompetence ir atbilstoša augstākajam līmenim.
Vēl likās, ka gatavojat aizvietotāju, līdzīgi kā valsts kontroliere gribēja par amata pēcteci savas komandas cilvēku.
Iepriekšējos darbos vienmēr esmu domājis par iestādes darbības nepārtrauktību. Tāpēc svarīgi, ka gan sabiedrība, gan politiķi ievēro, ka tiesībsargam ir vietniece, ka iestāde var funkcionēt.
Man tiešām rūp, lai institūcija efektīvi turpina darbu, un drīz redzēsim, kurš būs jaunais tiesībsargs. Vai man piedāvās, nepiedāvās kandidēt, vēl nezinu, bet esmu runājis ar kolēģiem.
Viņi būšot priecīgi turpināt uzņemto kursu un vēl kādu laiku pastrādāt manā vadībā. Bet ir cilvēki ar asu prātu, gaišām galvām, kuri spētu sekmīgi pildīt šo amatu, paskatīties citas prioritātes un perspektīvas, kuras atšķiras no manējām.
Vai jums nevajadzēja doties politikā? Par jums balsotu seniori, invalīdi, pabalstu saņēmēji, par kuru dzīves apstākļu uzlabošanu esat cīnījies vairāk nekā kādi sociāldemokrāti!
Diezgan liels mīts, ka manis darītais iet sociāldemokrātiskā virzienā. Es skatos mūsdienīgāk un tiesībfilozofiskāk uz sociālās nevienlīdzības un nabadzības mazināšanu. Ik cilvēkam jādod iespēja uz attīstību un izaugsmi, lai viņam katra diena nepaiet, kārpoties no nabadzības un trūkuma atvara. Vecais stāsts – ja cilvēkam gribas ēst, nedod viņam zivi, iedod makšķeri.
Ja skatāmies uz minimālākajiem ienākumu līmeņiem, tie ir tādi, lai nesanāktu domāt, kā izķepuroties uz augšu, un ik dienu jāmeklē, kā apmierināt visniecīgākās vajadzības. Bet, jo mazāka ir nevienlīdzības plaisa, jo ilgtspējīgāka, uz attīstību orientētāka un progresīvāka ir valsts. Jo Latvijas iedzīvotāji ir pārtikušāki, jo mazāk jādomā par cīņu pret nabadzību.
Tad jādomā tikai par attīstību. Attīstība var būt lēnāka, dinamiskāka, bet pārtikusi sabiedrība daudz straujāk virzās uz priekšu nekā sabiedrība, kur jāgādā par daudziem trūkumcietējiem.
Citas attīstītās valstis nemitīgi investē cilvēkresursos un veselības aprūpes sistēmā. Jo – kas ir vajadzīgs darba devējam? Vesels, gudrs, laimīgs darba ņēmējs. Ka darbinieks vajadzības gadījumā saņem kvalitatīvu medicīnisko palīdzību un ātri atgriežas ierindā. Ja nav pienācīgi pieejama veselības aprūpe, veidosies smaga situācija ar sociālo budžetu.
Cilvēki, kuri nesaņem savlaicīgu medicīnisko aprūpi, nolemti ilglaicīgai darba nespējai un pat invaliditātei. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāeksistē, jādzīvo no pabalstiem.
Nomieriniet politiķus. Ja trešo reizi neapstiprinās amatā, neiesiet politikā?
To neplānoju. Nejūtos īsti nobriedis kā politiķis. Tur ir spēkā princips – rast kompromisus.
Kā neesat nobriedis kā politiķis, ja kandidējāt par prezidentu!
Neuzskatu prezidentu par izteikti politisku figūru Latvijā. Viņam ir rezervista funkcija gadījumā, ja politiķi kādu iemeslu dēļ nespēj pieņemt valstiskus lēmumus. Turklāt, manuprāt, prezidentam Latvijā jābūt politneitrālam.
Pakavēsimies pie jūsu desmit gadu prakses Tiesībsarga birojā. Vai varat raksturot, kāda veida sūdzības, iesniegumi ir palielinātā skaitā, kādi – sarūkošā? Vai cilvēki biežāk meklē ceļu pie jums?
Iesniegumu apjoms ir stabils – vidēji gadā saņemam ap 3000 pieteikumu. Būtiskāk, ka mainās iesniegumu kvalitāte. Cilvēki kļūst zinošāki. Nostrādājis mūsu institūcijas fenomens – vienmēr esam centušies reaģēt uz iesniegumiem, bet esam darbojušies arī proaktīvi – sabiedrības izglītošanā. Mums bijis interesants projekts – vēlēšanpratība – ar fokusu iesaistīt vecāko klašu audzēkņus.
Daudz uzmanības veltījām 2012. gada prasībai par Satversmes ievērošanu pantā, ka pamata un vidējā izglītība ir bezmaksas.
Tas bija milzīgs solis bērnu labākajās interesēs. Ne tik daudz atvieglojums vecāku maciņiem – te ir runa, ka Latvijā ikvienam bērnam ir tiesības uz brīvu talantu attīstību. Attīstība sākas ģimenē un tālākā gaitā – bērnudārzā, pamata un vidusskolā.
2012. gadā pētījām nabadzības situāciju valstī un pārliecinājām vecākus, skolas, izglītības pārvaldes iestādes, ka ir svarīgi, lai skolēni uz starta līnijas stātos vienkop. Lai nebūtu tā, ka vienam nav kedu, otram nav rakstāmpiederumu, trešajam nav grāmatu.
Visi esam ieinteresēti, lai Latvijā ikkatram ir pieejama kvalitatīva izglītība. Tas attiecas arī uz medicīnas pakalpojumiem.
Tas pats par sociālo drošību – lai tā būtu saprotama, prognozējama, orientēta uz mērķu sasniegšanu.
Viens no tiesībsarga uzdevumiem ir uzraudzīt labu pārvaldību valstī. Kas mainījies šajā ziņā?
Ar labu pārvaldību Latvija ir diezgan lielu izaicinājumu priekšā. Jāsaka, koronavīruss ieviesis korekcijas e-pārvaldē. Tas tiešā veidā saistīts ar pārvaldības uzlabojumiem, kad procesi notiek ātrāk, elektroniski un bez birokrātiskiem sarežģījumiem.
Tikām daudz vielas valsts administrācijas pārdomām piedāvāja un talkā nāca Satversmes tiesā (ST) izskatītās lietas.
Iztiesāšanā uzvarējām gan par zemāko pensiju palielināšanu, gan par iztikas minimuma celšanu un citās lietās, kur ministrijas runāja katra par sevi, nerespektējot tiesu, sak, mēs te atnācām parunāt par sociāli ekonomisko tēmu, esam pārliecināti par savu taisnību, un Jansons ar saviem juristiem lai iet mājās. Dzīvē notika citādi.
Tik fundamentāli un pamatīgi, kā ST iedziļinājās sociālajā tematikā, – tas Latvijā bija jaunums. Tas izgaismoja valsts pārvaldes sadrumstalotību, cik ļoti dažādas domas ir pat vienas ministrijas divu departamentu direktoriem un kā valsts skatās uz normatīvo aktu piemērošanu.
Ja valdība, parlaments atbildīgāk būtu ieklausījušies tiesībsarga teiktajā, to varēja novērst pirms vairākiem gadiem. Mums nebija citu līdzekļu, kā iedarboties uz valsti nabadzības un sociālās atstumtības lietā, – atlika doties uz Satversmes tiesu.
Četros spriedumos ST atzinums bija par labu mums.
Par tiesā izcīnītajiem spriedumiem jāpiebilst, ka pirms deviņiem desmit gadiem, kad kolēģiem teicu, ka sociāli ekonomisko tiesību jomā jādarbojas daudz aktīvāk, uz mani skatījās visai dīvaini. Reti kurš ombuds Eiropā nodarbojas ar sociālo un ekonomisko aizsardzību, bet mēs to darījām, domājot par valsts attīstību kopumā.
Daži ar Satversmes tiesas spriedumu neapmierināti deputāti aizrunājušies tiktāl, ka tiesa jālikvidē. Vai Tiesībsarga biroju neviens politiķis nav vēlējies slēgt?
Tik publiski un radikāli, tik agresīvā veidā kā gadījumā ar Satversmes tiesu par Tiesībsargu politiķi nav izteikušies. Bet, jo aktīvāk darbojamies mēs, jo kvalitatīvāk, atbildīgāk jādarbojas lēmumu pieņēmējiem, politikas veidotājiem.
Latvijas sabiedrība ir stipri izglītota savu tiesību jautājumos. Var nezināt, ko un kā konkrēti risināt, bet zinās, kur un pie kā vērsties. Pamēģinās vienā adresē, ja neradīs iecerēto risinājumu, ies uz citu vietu un tad nāks pie mums.
Ombuda institūtam jābūt neatkarīgam no jebkādām politiskām ietekmēm un interesēm – to desmit gadu laikā (un arī iepriekš) tiesībsargs pierādījis ar uzviju.
Vai jūs apmierina attālinātā darba forma, kādā ilgstoši strādā parlaments, valdība? Presei un arī vēlētājiem deputāti paliek nepieejamāki.
No demokrātijas viedokļa darbs, kāds pašreiz notiek parlamentā, īsti neapmierina. Sabiedrības līdzdalība ir ļoti ierobežota. Saeimas un tās komisiju darbošanās bieži rada sirreālu sajūtu. Nopietns politisks, juridisks un cita veida profesionāls darbs nav iespējams, ja nenotiek parlamentā klātienē.
Viņnedēļ bija Tiesībsarga biroja 2019. gada ziņojums Saeimā. Debatēja viens deputāts. Šķiet, nav īsti labi dokumentu izskatīt ar gada novēlošanos. Un aizpērn bija pavisam citi izaicinājumi nekā 2020. gadā, kas jau kopš pavasara liek Saeimai un valdībai nepazaudēt līdz tam sasniegto cilvēka tiesību dimensiju.
Kad sākās epidemioloģiskie ierobežojumi, īpaši kopš noteica izņēmuma stāvokli un ārkārtas situāciju, varēja prognozēt, ka sekos dažādi konstitucionālo brīvību ierobežojoši pasākumi.
Kad liegtas tiesības uz darbu, uz sociālo nodrošinājumu, tad sākotnēji dīkstāves pabalsti un citi atbalsta mehānismi bija tik formāli un niecīgi, ka bieži nesasniedza izvirzīto mērķi.
Jā, bet ārkārtas situācija ir nebijusi, likumos bieži vien neaprakstīta. Līdz pat komandantstundai.
Tā ir specializētos likumos aprakstīta. Bet saprotama cilvēku neapmierinātība, piemēram, ar masku nēsāšanu. Tā rada estētiska un citu veidu diskomforta sajūtu. Te ir indivīda tiesības pret sabiedrības veselības drošību.
Visiem jābūt solidāriem un jāsaprot – ja mediķi apgalvo, ka tas pasargā no vīrusa izplatības, darām to. Ja esam gudra, inteliģenta valsts, ievērojam speciālistu rekomendācijas un valdības noteikumus.
Latvijai ir liels izaicinājums jau pašlaik domāt, ko darām, ja vasarā viss iet pēc iesāktā scenārija. Mediķu skaits nepalielinās. Tas ir nepietiekams. Par samaksas paaugstināšanu medicīnas darbiniekiem cīnījāmies mēs, un par to bija Pasaules veselības organizācijas ieteikumi, bet politiķu iesīkstējusī pretestība ilgu laiku ņēma virsroku.
Teica – mediķiem nemaksāsim vairāk, viņi paši piepelnās. Bet mēs runājam par godīgiem, likumpaklausīgiem pilsoņiem, speciālistiem dažādās jomās. Viņiem gan materiālā nozīmē, gan darba iespējās jābūt konkurētspējīgiem ne tikai Latvijas, bet Eiropas līmenī! Mums jāspēj fokusēt valsts ilgtspēju tik pievilcīgu, lai ārsti, medmāsas nevis brauc prom, bet atgriežas.
Lai zinātnieki nedodas veikt pētījumus ārzemēs, bet pēta šeit. Lai cilvēki zināšanas un prasmes izlieto tēvijā un jūtas komfortabli.
Komentējiet, lūdzu, ar vakcinēšanos saistītās lietas. Vācijas ārlietu ministrs nesen vedināja atvērt kinoteātrus, restorānus – tikai vakcinētajiem. Tiesību sargi to nosodīja kā diskrimināciju pret pārējiem sabiedrības locekļiem. Arī Latvijā spriež, vai brīvība lidot, ceļot nebūs tikai vakcinētām personām. Dažās zemēs plāno ieviest kovidpases, vakcinācijas sertifikātus.
Situācija ir sarežģīta. Jāņem vērā, ka Eiropa un pasaule ar tādu draņķi nebija saskārusies ilgu laiku. Visaugstākās raudzes ekspertiem cilvēktiesībās tikai diskusijās iespējams vērtēt vienu vai otru situāciju.
Vācijas ministrs, būdams politiķis, saprot – ekonomika stājas un bremzējas, pasliktinās iedzīvotāju psihoemocionālā labklājība. Cilvēks ir sociāla būtne, kam vajag socializēties!
Cilvēciskais kontakts ir svarīgs! Ja šādas iespējas nav, tiek atņemta brīvības kvalitāte. Esmu brīvs, bet nav kur iet! Ar draugiem paēst vakariņas restorānā nedrīkst. Pat mājās nav brīv nevienu aicināt!
Lai vakcinētos, pirmkārt, jābūt brīvai personas gribai. Piespiest nevar. Bet krīzes situācijā valdība var noteikt ierobežojošus mehānismus, teiksim, ielaist valstī tikai vakcinētus un testētus atlidojušos un pār sauszemes robežu ieceļojušos.
Te ir šaurā, trauslā robeža starp pārvietošanās brīvību, indivīda tiesībām un vēlmēm un sabiedrības drošību. Ja tiek pārkāptas tiesības uz dzīvību (ko arī nodrošina valsts), tad jāpieņem līdzsvaroti lēmumi. Tas šobrīd, miera (nevis kara) apstākļos, ir sarežģītākais.
Papildus vēl jāprot lēmumus izskaidrot sabiedrībai. Cilvēki ir tikai emocionālas būtnes, kas ietekmējas no dažādiem viedokļiem, arī tiem, kas satur maldinošu informāciju. Lai teiktu, ka Latvijā šobrīd visi lēmumi ir ļoti pārdomāti… Daudzus vērtēju kā sasteigtus. Teiksim, par skolā iešanu. Ļaus mācīties klātienē, liegs? Vajadzēs mazajiem valkāt maskas, nevajadzēs?
Kad viens ministrs saka – lai bērni iet skolā, otrs iebilst – nē, nevar, nespēsim nodrošināt epidemioloģiskos noteikumus! Vecāki bija rēķinājušies, ka mācības notiks klātienē, bet tika turēti neziņā ar valdības paziņojumiem.
Šodien domājam tā, rīt domāsim citādi un pēc nedēļas vēl citādi. Tā nav laba krīzes vadība. Labāk no sākuma iet uz smagākiem nosacījumiem, kur valsts piedalās ar mācību līdzekļu nodrošināšanu, strādājot attālināti.
Valdībai jādod konkrēti signāli. Nav runa par februāri, “kad tas beigsies”. Rēķināsim, ka būsim defolta stāvoklī līdz gada beigām. Tā ir mana iekšējā pārliecība.
Vai saņemat sūdzības par ierobežojumiem tirdzniecībā, kuru dēļ pircēji nevar iegādāties kādas nepieciešamās saimniecības preces, drēbes?
Sūdzību nav pārmēru daudz, bet pārspīlējumi tur ir. Loģikas aizliegumiem maz.
Vai tā ir labas pārvaldības prakse, ja dibina Vakcinācijas biroju, kura vadošais personāls saņem premjera līmeņa algas? Piemēram, deputātam Judinam tā likās grūti izskaidrojama sistēma.
Arī man nav atbildes, jo nav saprotams, kā tas iekļaujas vienotā atalgojuma sistēmā. Kā birojā, kurš atrodas Veselības ministrijas pārraudzībā, ir algas kā valsts augstākajām amatpersonām? Jābūt kaut cik ievērotam samērīgumam. Mediķiem nemaksājam, bet potēšanas popularizētājiem maksā, manuprāt, stipri pārspīlēti.
Vai Veselības ministrijā nav pietiekamas kapacitātes pašiem organizēt vakcinācijas pasteidzināšanu? Kaut kas bišķiņ meistarībā sagājis greizi, valdība sapinusies. Lasu intervētu uzņēmēju domas – kāpēc valdība pārtraukusi konsultēties ar partneriem no uzņēmēju aprindām?
Akadēmiķis Kalviņš pauž neizpratni – kāpēc notiekošajos procesos neiesaista zinātniekus? Jāmēģina tikt vaļā no domāšanas, sak, apskatīsimies šodienas statistiku, pieņemsim nākamo lēmumu.
Nē, ja nav plāna B, tad tas jāgatavo. Valdībai bija gandrīz gads, lai izdarītu secinājumus no iepriekš gūtās pieredzes. Lielā mērā tā nav noticis.
