Tiesībsargs Jansons: Minimālā alga nolemj iedzīvotājus vergu eksistencei 32
Minimālajai algai būtu jāsedz iedzīvotāju pamata ekonomiskās vajadzības, taču Latvijā tā nolemj iedzīvotājus vergu eksistencei. Tā jūs nesen teicāt Latvijas Radio.
Par to runāju jau vairākus gadus – kopš Latvija sāka Eiropas Savienības Sociālās hartas ratifikācijas procesu. Tas ir svarīgs dokuments, mēs uzstājām, ka jāratificē viss, arī tiesības uz taisnīgu atalgojumu. Pretestība bija liela. Teica: kad varēsim, tad ratificēsim. Iebildu: mēs jau desmit gadus esam Eiropas Savienībā. Es neprasu ieviest administratīvus instrumentus, kas visā tautsaimniecībā spētu ietekmēt atalgojumu, taču minimālajai algai ir jābūt tādai, lai tā nodrošinātu cilvēka cienīgu eksistenci. Runa ir nevis par pabalstu, bet par pilnas slodzes darba algu. Tai ir jāsedz komunālie maksājumi, izdevumi par veselību, uzturu, kultūras dzīvi – arī tās ir mūsu pamattiesības. Atbildes vēstulē, Dombrovska parakstītā, bija teikts: nevaram ratificēt šo pantu, jo tad minimālā alga jāpaaugstina līdz 360 latiem. Tolaik tā bija 220 latu. Un tad viss tika pavērsts pret mani: Jansons pieprasa palielināt minimālo algu!
Bet jūs taču runājāt nevis par konkrētu ciparu, bet par ideju un jēgu!
Tieši tā! Es neteicu, cik vajag, es teicu, kā vajadzētu būt. Cik – to rēķiniet paši. Brēca nelabā balsī, ka tad iestāšoties defolts un valsts sabrukšot. Absurds! Ja cilvēki saņems vairāk, viņi arī tērēs vairāk, turklāt tepat Latvijā.
Tas ir attieksmes jautājums. Iznāk, ka lēmēji paši saprot – minimālā alga nenodrošina cilvēka pamata vajadzības.
Par attieksmi liecina arī nodokļu politika – iedzīvotāju ienākuma nodoklis, neapliekamais minimums, nodokļu atvieglojumi utt. Latvijā tas viss ir absolūti nedraudzīgs tā sauktajam mazajam cilvēkam.
Nodokļus pacēla krīzes dēļ. Tagad man stāsta, ka krīze esot beigusies. Vai patiešām?
Krīze ir beigusies Dombrovskim personiski. Taču ne mums. Bet lēmumi, ko pieņēma viņa laikā, joprojām mūs visus negatīvi ietekmē.
Jums nav bail saiet ragos ar politiķiem un tiem, ko viņi lobē?
Ir divas ziņas, abas labas: tuvojas pašvaldību vēlēšanas un ir mainījusies attieksme pret mūsu biroju. Politiķi sāk saprast, ka mums ir kopīgi mērķi, mēs strādājam sabiedrības un valsts interesēs. Ģimene, veselība, izglītība, darbs – tas ir attīstības vektors. Protams, ir arī tādi, kas nostājas pozā: jūs ar savām cilvēktiesībām pagaidiet, kamēr mēs sakārtosim nopietnākas lietas. Tad es jautāju: bet kas tad ir tās nopietnākās lietas?
Nē, es nebaidos saiet ragos. Itin bieži komisijās vai daba grupās esmu jautājis: vai esat gatavs visas tās muļķības, ko sarunājāt te aiz slēgtām durvīm, pateikt žurnālistiem, kas stāv ārpusē? Jo es iziešu ārā un pateikšu, turklāt es to varēšu pierādīt, jo sēdes tiek protokolētas. Man nav citu instrumentu. Tāpēc domāsim par risinājumu kopā! Ja problēma ir likumā, mums ir tiesības vērsties pie attiecīgā akta izdevēja – Parlamenta, valdības. Ja neesat ar mieru, ejam uz Satversmes tiesu! Tas, protams, ir ilgs process, un tiesāšanās ir galējs līdzeklis. Jebkura tiesāšanās. Ja tiesāšanās ir vienīgā iespēja risināt lietas, mēs nedzīvojam tiesiskā valstī. Lielākā problēma ir nevis likumos, bet to piemērošanā. Mums ir unikāla Satversme, tajā ir ietverti visi galvenie cilvēktiesību aspekti. Un kas tad ir cilvēktiesības? Ikviena cilvēka tiesības uz laimi.
Ja vēlies uzzināt, kam jānotiek, lai varētu sakārtot veselības un izglītības jomu, ko tiesībsargs domā par smalko robežu starp toleranci un visatļautību, vārda brīvību un mūsu valsts suverenitātes apdraudējumu, starp pienākumu palīdzēt nelaimē nonākušiem un tiesībām uz drošību, kā arī to, vai Juris Jansons ir izjutis pats savu tiesību aizskārumu un kas veido viņa personisko laimi, lasi jaunāko “Mājas Viesi” vai seko saitei uz mūsu elektronisko versiju, uzklikšķinot šeit!
