Tiesībsargs iesaka piebremzēt veselības apdrošināšanas koncepciju 0
Veselības ministrija ir nolēmusi drīzumā nodot apspriešanai valdībā veselības obligātās apdrošināšanas koncepciju. Tā jau ir piektā, kopš valsts atguvusi neatkarību, bet neviena līdz šim nav pieņemta. Kāds būs jaunā medicīnas finansēšanas modeļa liktenis, cik izdevīgs tas būs sabiedrībai?
Šo jautājumu šonedēļ gada konferencē uzdeva tiesībsargs Juris Jansons un pēc diezgan plašās diskusijas, kurā piedalījās kompetentas personas, secināja, ka šī dokumenta virzību uz valdību tomēr vajadzētu piebremzēt, kamēr tas nav pilnveidots, iesaistot visas ieinteresētās puses.
Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Daina Mūrmane-Umbraško, kura ir viena no galvenajām koncepcijas autorēm, stāstīja, ka Nacionālās trīspusējās padomes sēdē valdības pārstāvji viņai deva tikai piecas minūtes laika iecerētā dokumenta projekta izklāstam, kamēr, piemēram, par eiro ieviešanu tika diskutēts pusotru stundu. Valdības aprindās šī koncepcija interesē tikai tādēļ, ka tā būs vērsta pret ēnu ekonomiku, jo tie, kas nemaksās iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), saņems tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību, pārējā ārstēšana būs no savas kabatas. Taču Satversmes 111. pantā ir rakstīts, ka “valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu”. Medicīnas aprūpes profesionāļi skaidro, ka neatliekamā palīdzība nav minimums, ka valsts joprojām nav noteikusi, kas tad ir šis minimums, ko valsts ir spējīga apmaksāt.
240 un 600 latu – kāpēc tik daudz?
Tiesībsarga birojs, izvērtējot koncepcijas projektu, ir konstatējis, ka tajā nav atrodams pamatojums obligāto veselības iemaksu apjomam (20 lati mēnesī un 240 lati gadā), kas tiks noteikts personām, kuras nemaksā IIN, kā arī 600 latu lielajam maksājumam tām personām, kuras iepriekš nav veikušas obligātās veselības iemaksas. Sandra Garsvāne, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juriskonsulte, salīdzinājumam minēja Lietuvas piemēru, kur minimālais veselības apdrošināšanas maksājums ir 72 liti jeb 14,62 lati mēnesī, kas veido 864 litus jeb 176 latus gadā. Bet tām personām, kuras nav veikušas šo maksājumu, apdrošināšana stājas spēkā, kad tiek samaksātas trīs minimālās mēnešalgas – 2400 litu jeb 490 latu. Tas ir mazāk, nekā paredzēts Latvijā.
D. Mūrmane-Umbraško skaidroja, ka matemātika esot gaužām vienkārša – no valsts budžeta vidēji viena iedzīvotāja veselības aprūpei tiekot novirzīti 240 lati, kas tad arī ņemti par pamatu šim aprēķinam, bet 600 lati esot trīs minimālās mēnešalgas.
Turpat izskanēja viedoklis, ka tos 600 latus daudz izdevīgāk iemaksāt privātai apdrošināšanas kompānijai, lai iegādātos polisi un varētu saņemt gandrīz visus nepieciešamos medicīnas pakalpojumus.
Tika apšaubīts arī ministrijas optimistiskais skats uz to, ka cilvēki maksās tos 240 latus. “Ministrija cer, ka tādā veidā pieaugs naudas apjoms medicīnai, taču tie ir tikai pieņēmumi. Ir diezgan naivi cerēt, ka personas, kas nebūs maksājušas nodokli, tūdaļ dosies uz Nacionālo veselības dienestu, lai samaksātu tos 20 latus mēnesī. 70% no veselības aprūpes izdevumiem tiek novirzīti tiem cilvēkiem, kas nav nodokļu maksātāju skaitā, – bērniem, vecākā gadagājuma ļaudīm un citiem,” sacīja Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis.
Var palikt bez veselības aprūpes
Tiesībsarga biroja juristi ir konstatējuši, ka koncepcijas projektā nav iekļautas vairākas mazaizsargātās iedzīvotāju grupas, kuru ārstēšana būtu jāsedz no valsts budžeta. Piemēram, trešās grupas invalīdi, ilgstoši bezdarbnieki, personas, kas saņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas centros, patvēruma meklētāji, māmiņas, kas audzina bērnus vecumā no četriem gadiem.
Solvita Olsena, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docente, uzskata, ka Veselības ministrijas uzdevums nav cīņa pret nodokļu nemaksātājiem, ar to jānodarbojas Finanšu ministrijai. Ingrīdas Circenes vadītajai ministrijai ir jācīnās pret hronisko politisko bezatbildību, kad cilvēki, kas maksā nodokļus, nevar saņemt šīm samaksātajām naudas summām atbilstošu veselības aprūpi, ka regulāri puse no ārstēšanās izdevumiem ir jāsedz no sava naudas maka.
S. Olsena: “Eiropas valstīs medicīnai tiek atvēlēti vairāk nekā 6% no IKP, Latvijā – nedaudz virs trim procentiem. Kamēr Latvija nesasniegs Eiropas līmeni, nav pamata uzskatīt, ka valstī tiek nodrošināta cilvēkiem pieejama veselības aprūpe. Dakotas indiāņu gudrība vēsta – ja atklājas, ka jāj uz beigta zirga, tad jākāpj nost.
Medicīnai piešķirtie 3,09% no IKP ir beigts zirgs. Valdība piedāvā pātagu. Daži domā, ka beigts zirgs ir dzīvs, vēl citi – kā šo zirgu atdzīvināt, ir arī tādi, kas uzskata, ka, apvienojot vairākus beigtus zirgus, zirgs sāks skriet. Nevar nodrošināt kvalitatīvu veselības aprūpi ar šiem nieka procentiem. Piedāvātais dokuments nav cieņpilna rīcība pret cilvēku.”
Fakti Jaunā medicīnas finansēšanas modeļa mērķis ir iegūt nozarei vairāk naudas, lai uz pusi varētu samazināt pacientu līdzmaksājumus, palielināt valsts apmaksāto medikamentu budžetu, samazinātu gultas dienas maksu pacientiem par ārstēšanos stacionārā no Ls 9,50 līdz 5 un palielināt atalgojumu mediķiem. |
IETEIKUMI
Juris Jansons, tiesībsargs: “Speciālistu sacītais ir signāls politiķiem, kas būtu jāņem vērā. Dokumenta virzību uz valdību pagaidām vajadzētu piebremzēt, lai gada laikā izstrādātu labu, sabiedrībai saprotamu medicīnas finansēšanas modeli.”
Ģirts Briģis, RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs: “Kādēļ citās Eiropas valstīs veselība ir viena no valsts politikas prioritātēm, bet Latvijā nav? Valdībai vajadzētu ļoti rūpīgi izvērtēt šīs koncepcijas lietderību, ņemot vērā faktu, ka visas Skandināvijas valstis, kā arī Dienvideiropas valstis ir atteikušās no medicīnas pakalpojumu sasaistes ar personas nodokļa maksājumiem. Šāda sasaiste ir raksturīga krīzes situācijās. Nosauktajās valstīs medicīnas budžets veidojas no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem.”
Liene Šulce-Rēvele, Pacientu ombuda valdes priekšsēdētāja: “Lai arī naudas ir par maz, tomēr līdzekļi daudzviet tiek tērēti nelietderīgi. Tāpēc ir jāizvērtē valsts budžeta izlietojuma efektivitāte, caurskatāmība, lai cilvēki saprastu, par ko viņi maksā. Patlaban viņiem ir ļoti daudz neskaidrību.”
Daiga Behmane, Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas valdes locekle: “Veselības ministrijai trūkst nepieciešamās kompetences šāda tik nozīmīga dokumenta sagatavošanai. Tādēļ būtu lietderīgi izveidot starpministriju darba grupu, kura izvērtētu šī dokumenta ekonomisko lietderību, kā arī to, vai, ieviešot šo koncepciju, cilvēkiem būs labāka pieejamība medicīnai.”
