Sašķeltību un strīdus radām mēs paši. Saruna ar tiesībsargu Jansonu 27
Ar tiesībsargu Juri Jansonu sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.
V. Krustiņš: – Krievijas ārlietu ministrs paziņoja – Latvijā arī var ieviest krievu skolas. Latvijas ārlietu ministrs Rinkēviča kungs teica, ka tā gan nevarēs. Bet varbūt viņš pasteidzies, to apgalvojot? Varbūt kādas starptautiskās normas liks mums pavērt durvis plašāk?
J. Jansons: – Manuprāt, vēl plašāk atvērt durvis nav iespējams. Dibinot skolas, ir jāievēro Latvijas prasības skolu dibināšanā un skolēnu skološanā.
– Bet Lavrovs paziņoja, ka skolēnus mācīs pēc Krievijas standartiem, tātad arī vēsturi mācīs pēc Krievijas izpratnes.
– Pirms pāris nedēļām sniedzu interviju medijam “France 24”. Paradoksāli bija tas, ka viņu tulks bija Latvijā iznākošā izdevuma “Telegraf” galvenā redaktora vietnieks. Žurnālistu uzdotie jautājumi bija ļoti savdabīgi, un man bija jādomā, kas tos ietekmējis. Piemēram, par nepilsoņiem viņi runāja tāpat kā par apatrīdiem, kas pēc būtības ir kas cits – bezvalstnieki. Bieži vien ārvalstu masu mediji mūsu situāciju neizprot, informāciju pasniedz greizi un tendenciozi, radot iespaidu, ka šie 300 000 nepilsoņu ir pavisam apspiesti un beztiesiski.
– Neizliksimies, ka tas ir neizpratnes un terminu nesaprašanas jautājums! Tā ir apzināta faktu sagrozīšana! Vai jūs par to šaubāties?
– Šajā ziņā es jums pilnīgi piekrītu. Tās ir konkrētas manipulācijas, lai grautu mūsu valsts suverenitāti. Kāds gan vēl var būt mērķis, ja apzināti tiek konfrontētas dažādas sabiedrības grupas!?
Lasot dažas Latvijā iznākošās avīzes, jābrīnās, kā vispār iespējams kaut ko tādu publicēt!
– Bet ir! Piemēram, “Vesti” raksta, ka Cilvēktiesību centra vadītāja Anhelita Kamenska paziņojusi, ka viņai esot kauns par tiesībsargu, tātad par jums! Par ko viņai būtu jākaunas?
– Tas jājautā viņai. Es neredzu, ko tādu kā tiesībsargs esmu paveicis trīsarpus gadu laikā, par ko būtu jākaunas. Vienīgi 2011. gada sākumā atsevišķās jomās vajadzēja vairāk iedziļināties.
Iespējams, ka šī kaunēšanās saistīta ar Tiesībsarga biroja pausto kritiku pret bilingvālās izglītības sistēmu. Mani un Kamenskas kundzes viedokļi jautājumos par integrāciju radikāli atšķiras. Piemēram, nepiekrītu idejai par vienkāršotu naturalizācijas procedūru un tam, ka integrācijai jābūt abpusējai – latviešiem arī esot jāintegrējas. Tādi piedāvājumi neatbilst vēsturiskajai situācijai Latvijā. Tas ir Rietumu liberālais politiskais virziens.
Ja kāds saka, ka nepilsoņi ir bijušie LPRS pilsoņi, kuriem atņemta pilsonība, kuriem kaut kas solīts, kuri piemānīti, tad tā nav taisnība. Tie ir sagrozīti fakti, jo visiem bija PSRS pilsonība, tādas LPSR pilsonības nebija.
Iespējams, ka agresiju rada tas, ka runāju precīzi, saucu lietas īstajos vārdos, nebaidoties par to, ka mani noņems no amata vai nepārvēlēs, – tas mani uztrauc vismazāk.
– Vai Cilvēktiesību centrs ir nevalstiska organizācija?
– Tā statuss ir nevalstiska organizācija. Domāju, ka tajā ir vien trīs līdz pieci cilvēki, bet tā nekaunas uzdoties par plašas sabiedrības daļas interešu pārstāvi. Tā mēs varam teikt arī par “Providus” un citām līdzīgām organizācijām.
Šādas organizācijas dzīvo no naudas, ko tām samaksā par dažādu pētījumu veikšanu. Taču ir jautājums, cik objektīvs un korekts ir šo pētījumu saturs un kā tiek izmantoti to secinājumi. Dažkārt tie ir pētījumi pētījuma pēc un faktiski cilvēktiesības tiek izmantotas biznesa projektā. Labuma valstij un sabiedrībai nav.
– Jūs tagad kritizē arī “Saskaņas centra” deputāti, kuri paši jūs savulaik izvirzīja tiesībsarga amatam.
– Jā, zināmas aprindas tagad uztraucas par to, ka birojs pievērsies integrācijas jautājumiem. Kā tad tā: nekad agrāk tiesībsargs taču nav šos jautājumus aizticis! Ja nav aizticis, tas nenozīmē, ka nav arī jāaiztiek. Sākot strādāt ar romu jautājumu un nonākot līdz mazākumtautību tiesībām kā tādām, nācās secināt, ka tas, kas noteikts normatīvajos aktos, bieži vien nesakrīt ar praksi. Un tāpēc cieš bērni, jo sevišķi mazākumtautību bērni. Turklāt, ja politiķi izmanto mazākumtautību problēmas savās interesēs, situācija vēl vairāk saasinās.
Runājot par “Saskaņas centru”, tur ir trīs lielākie bļāvēji par esošās situācijas saglabāšanu krievu skolās – Pimenovs, Cilēvičs, kurš gan iebilst inteliģenti, un Krivcova. Sociālajā tīklā “Facebook” krievvalodīgo sarakstē bija pat teikts, ka es esot “nacists numur viens”.
Krivcova ir “SC” valdē, vada Nepilsoņu kongresu, kaut pati ir pilsone. Viņas pozīcija ir ļoti, ļoti tendencioza.
– Taču atsaukt jūs no amata – tādu prasību “SC” frakcijas nav izvirzījusi. Varbūt uzbrukums jums nav kopējā “SC”, bet tikai dažu radikāļu pozīcija.
– Domāju, ka pret mani vēršas daži radikāļi. Frakcija nav virzījusi parlamentā jautājumu par manis atsaukšanu.
“SC” acīmredzot ir gan labie, gan sliktie “policisti”. Pēdējie mēģina “iztaustīt”, vai zināmām aktivitātēm būtu atbalsts, un mudina krievu valodā rakstošo presi par Tiesībsarga biroju rakstīt puspatiesībās un nicīgi. Lielākoties šajos rakstos nerunā par problemātiku pēc būtības, bet gan apspriež, kas es tāds: manu kompetenci un izglītību.
Vai jūs varat iedomāties, ka šie Latvijas krievu politiķi kādā brīdī saviem atbalstītājiem teiktu: ja Latvija ir jūsu dzimtene, kļūstiet par pilsoņiem, mācieties latviešu valodu, jo tas ir pieklājīgi un valstiski, kā arī kultūras vērtība. Tā vietā cenšas sašķelt, radikalizēt un spēlēties pat ar bērnu interesēm, ja runa ir par izglītības jautājumiem. Par kādu attīstības ceļu tad ir šie politiķi?
– Valsts prezidents taču cenšas saliedēt. Kāpēc viņam tas neizdodas?
Lindermans krievu avīzēs prātojis: kā gan mēs varam latviešus un krievus tuvināt. Atbildi arī radis: atrodot trešo, ko sist kopā. Arī trešo Lindermans atradis: sitīsim homoseksuālistus kopā. Neviens viņu aiz mēles nepietur. Vai jūs tas nebaida?
– Mani dara bažīgu un uztrauc, ka iestādes, kam būtu jāvēršas pret šādu rīcību, ir pasīvas un vēlas darboties baltiem, pūkainiem cimdiem. Tā notiek ne tikai šajā gadījumā, bet arī citreiz, kad notiek etniska naida kurināšana un vēršanās pret konstitucionālām vērtībām. Nav saprotams arī, kāpēc nav reakcijas no politiķiem.
– Prasiet policijai un politiķiem, kāpēc viņi neko nedara! Lindermans to dara ģimenes un bērnu aizstāvēšanas aizsegā.
– Es mestu kritisku akmeni tiesiskās koalīcijas virzienā. Bijušajam premjeram rūpēja divi trīs politiskie virzieni – pievienošanās eirozonai, līdzsvarots budžets, kas tāpat nav līdzsvarots. Premjeram nebija nekādu uzdevumu un prasību saviem ministriem. Vienīgā prasība: nepārtērējiet budžetu, lai varam iestāties eirozonā. Tāpēc arī esam šādā situācijā, ka iekšpolitika – laba, veselīga atmosfēra sabiedrībā – politiķus nav interesējusi.
Ja aicina kādu piekaut, tas ir aicinājums uz vardarbību un tas ir sodāmi. Tāpat būtu jāpamana rīcība, kas vērsta pret valsts suverenitāti, un mēģinājumiem izraisīt nemierus sabiedrībā.
Jā, tas ir interesanti, cik augsts tad ir mūsu sāpju slieksnis, cik daudz mūs var bakstīt?
Nedrīkst būt tā, ka vārda brīvību izmanto sabiedrības kūdīšanai. Saeimā pat ir Sabiedrības saliedētības komisija, bet par kuru sabiedrību tad ir runa?
Jakovs Pliners, atsakoties no partijas nosaukuma “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, teica, ka nav vienotas Latvijas, ir divkopienu sabiedrība. Bet, kam “pateicoties”, tā ir? Manuprāt, politiķiem. Jo pārējie cilvēki tik lielu uzmanību kopienām nepievērš.
– Varbūt cilvēki vienkārši nepamana, ka viņi dzīvo tādā divkopienu sabiedrībā?
– Varbūt. Varbūt mēs esam tiktāl zaudējuši savu cilvēcisko suverenitāti. Bet, turpinot par saliedētību, kāpēc gan nevarēja iedot Labklājības ministriju “SC”, lai nebūtu runas, ka partija, par kuru balsojusi trešdaļa Latvijas tautas, gadiem ir atgrūsta no varas.
Labklājības joma tāpat ir tā nolaista… Pēdējos gados labklājības politika ir piesmējusi pensionārus un cilvēkus ar ļoti zemiem ienākumiem. Faktiski par viņiem ņirgājas. Valsts garantētais minimālais ienākums ir 35 lati! Kas tas tāds vispār ir? Mēs esam desmit gadus Eiropas Savienībā (ES). Mēs ne tikai neesam pietuvojušies ES vidējam labklājības līmenim, bet pat atkrituši atpakaļ. Esam visnabadzīgākā valsts ES. Puse no Latvijas valsts iedzīvotājiem ir nabagi. Tas liecina, ka politiķi ir daudz lielāki nejēgas, nekā izliekas.
Tā ir vājuma pazīme, ka nevēlas sadarboties ar “SC”.
– Bet viņiem nevarot uzticēties! Viņiem ir līgums ar Putina partiju.
– Viņi ir Latvijas pilsoņi, par kuriem balsojuši arī Latvijas pilsoņi. Nav jau jādod Iekšlietu vai Tieslietu ministrija.
– Kā vērtējat ieceri pieņemt preambulu Latvijas Satversmei? Nav gan skaidrs, kāpēc no projekta pazudis jēdziens “valstsnācija” un vai bez tā preambulai būs kāda jēga? Nu jau vairs pat īsti nerunā par preambulas pieņemšanu, bet tikai apspriešanu.
– Manuprāt, preambula vēl nav gatava apspriešanai kā konkrēts projekts Satversmes grozīšanai. Uz parlamentu to varētu virzīt tad, kad juristu aprindās un arī sabiedrībā būtu daudzmaz vienprātība. Manuprāt, 21. gadsimta demokrātijai vajadzētu būt tādai, ka katrs jautājums un problemātika sabiedrībā tiek izdiskutēta tik tālu, ka ir atrasts visiem pieņemams konsensuss – zelta vidusceļš. Jo sevišķi tas attiecas uz konstitucionāla ranga juridiski strīdīgiem jautājumiem. Lai nav tā, ka 51 procents izlemj un 49 procentiem tas gribot negribot ir jāpieņem. Tas neveicina saliedētību.
– Vai jums ir skaidrs, kādas problēmas šai preambulai bija jāatrisina?
– Nē. Jo kas šobrīd liedz mums dzīvot saliedētā, laimīgā sabiedrībā? Vai kāds likums traucē? Nē. Mēs paši radām emocionālu sašķeltību, strīdus, negācijas, konfrontācijas, kas rodas viedokļa uzspiešanas dēļ.
