Tiesībsarga iebildumi nevietā 0
Tiesībsargs Juris Jansons ir ielāgojis, par ko visvairāk tika kritizēts viņa priekšgājējs – par pasivitāti. Jansonam to “nepiesiesi”. It īpaši pēdējā laikā, kad viņš gandrīz katru nedēļu nāk klajā ar kādu paziņojumu vai reakciju.
Piemēram, ievērību izpelnījās viņa ziņojums Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim par strādājošo tiesībām uz taisnīgu darba samaksu (tas ir, ka minimālā alga pēc nodokļu nomaksas nedrīkstētu būt zemāka par iztikas minimumu). Amatpersonām tas nozīmēja nepatīkamu skaidrošanos, bet tiesībsarga uzdevums jau nav nodrošināt politiķiem ērtas sarunu tēmas. Katrā ziņā iedzīvotāju dzīves līmenis ir tēma, kuru nedrīkst nobāzt dziļi pagultē.
Tomēr atsevišķi paziņojumi, kas nākuši no Tiesībsarga biroja, liek šaubīties, vai šajā iestādē kāds uztur saikni ar “reālo dzīvi” un saprot, ka ne jau vienmēr ierobežojumi ir kaut kas kaitīgs un diskriminējošs, bet reizēm ir noderīgi kā profilakses pasākumi sabiedrības veselībai.
Šoreiz runa ir par tā sauktajiem ātrajiem (vai SMS) kredītiem, kuru apjoms Latvijā ir piesaistījis plašsaziņas līdzekļu uzmanību un izsaucis lielu satraukumu. Lai to mazinātu, attiecīgie uzņēmumi paziņojuši, ka turpmāk kredīti netikšot izsniegti 18 un 19 gadus veciem jauniešiem.
Kā labi zināms, liela daļa no viņiem vēl paši naudu nepelna, tāpēc kredītu atmaksāt nākas vecākiem vai vecvecākiem. Protams, šis vairāk ir tāds sabiedrisko attiecību “ielāps”, nevis nopietns problēmas risinājums. Tāpat skaidrs, ka bezatbildīgas personas mēdz būt visās vecuma kategorijās. Atcerēsimies, ne tik sen tika daudz runāts par dažādām “zelta drudža” azartspēlēm televīzijās, kas ar viltu un pierunāšanu vilināja ārā latus no skatītājiem, un biežāk uz to uzķērās ne jau jaunieši, bet pensionāri. Tagad šīs spēles no televīzijas faktiski pazudušas.
Tomēr noteikt zemāko vecuma slieksni, no kura ir pieejams kāds pakalpojums, ir plaši pieņemta prakse, kamēr augstākais slieksnis jau izskatītos dīvaināk. Piemēru ir daudz, un nez kāpēc par pārējiem tiesībsargs līdz šim nav bijis uztraucies. Piemēram, politiskās tiesības. Likums nosaka, ka tiesības vēlēt ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu. Kad Nacionālā apvienība pirms laika vēlējās šo vecumu samazināt uz 16 gadiem, priekšlikums tika noraidīts un pat izsmiets, bet tiesībsargs diskusijā neiesaistījās. Varētu teikt, ka 18 gadu vecums liecina par pilngadību, taču arī šo vecumu sasniegusi persona par Saeimas deputātu kļūt nevarēs, jo parlamentā var ievēlēt tikai pilsoņus, kas vecāki par 21 gadu.
Vēl kliedzošāku “diskrimināciju” var saskatīt faktā, ka par Valsts prezidentu var kļūt tikai persona, kas sasniegusi 40 gadu vecumu. Tur nu gan vajadzīga pamatīga pacietība, taču tādi ir “spēles noteikumi”, kurus paredzējuši Satversmes tēvi, un tie ir atzīti par pamatotiem.
Automašīnas vadītāja tiesības var iegūt no 16 gadu vecuma, taču ne jau jebkuras. Lai varētu vadīt smago automašīnu vai autobusu, vienalga nāksies pagaidīt. Ik pa laikam atskan sapratīgs ierosinājums, ka arī iegādāties alkoholu jauniešiem vajadzētu ļaut tikai no 21 gada vecuma, ņemot vērā, ka šādi noteikumi ir daudzās valstīs, piemēram, ASV.
Tā kā šajā gadījumā varētu ieteikt J. Jansonam atslābt un vērst savu enerģiju kādā lietderīgākā virzienā.
