Atis Klimovičs: Tiesības uz savu valsti 12
Vēlmi dzīvot savā neatkarīgā valstī, kā redzams no vairāku nāciju beidzamajās desmitgadēs pieredzētā, ne visiem ir pa spēkam īstenot dzīvē. Tieksmei pēc patstāvības ir būtiska, taču bieži vien nebūt ne izšķirošā nozīme. Kā lai neatceras čečenu nācijas vēlēšanos dzīvot neatkarīgā Čečenijas Ičkērijas republikā. 1994. gada septembris, Groznijā spilgti trīs dienu garumā tiek atzīmēta neatkarības pasludināšanas 3. gadadiena. Kāds čečenu inženieris vaicā, vai tas ļaušot pasaulei atzīt jauno Čečenijas valsti. Naivi, protams. Tas no vienas, no čečenu nācijas lielākās daļas puses. Taču arī noziedzīgi bailīgi un bezzobaini no civilizētās pasaules daļas puses. Par klusēšanu, labi zinot, kādu kriminālu izrēķināšanos Ziemeļkaukāzā vēlāk īsteno Krievija. Spēka lietošana un slaktiņš Čečenijā, sagraujot čečenu cerības uz valstisku neatkarību, ļāva saprast, ka ne vienmēr tautām sekmējas izmantot tiesības uz pašnoteikšanos. Taisnība ir privilēģija, ko, pat pamatojoties ar skaidru vēstures mantojumu, ne katram ir pa spēkam iegūt. Cik liela nozīme faktam, ka Čečenija kara ceļā iekļauta Krievijas impērijas sastāvā vien 19. gadsimta otrajā pusē, ka pēc tam regulāri “nepaklausīgie” kalnieši sacēlušies pret cariskās Krievijas varu, ka 1944. gadā deportēts pilnīgi viss (!) čečenu etnoss.
Atšķirīga līdz šim bijusi gruzīnu un ukraiņu nāciju valstiskuma attīstība, ko noteicis ne vien šo etnosu lielāks skaits par čečeniem, bet arī cits politiskais statuss. Tomēr arī līdzīgā netrūkst, vispirms tā ir Krievijas militārā agresija, kas tāpat kā Čečenijā, atnesusi daudz posta. Gan lielu skaitu bēgļu, gan fiziskus nodarījumus. Beidzamajā gadu desmitā pieredzētais ļāvis saprast, ka neatkarīgas Gruzijas un Ukrainas pastāvēšana Maskavai nav pieņemama. Arī te tāpat kā Čečenijas gadījumā Rietumi bijuši pārlieku remdeni atbalstā gruzīniem un ukraiņiem. Lai izvairītos no pagātnes kļūdām, kas atraisījušas rokas Maskavas agresivitātei pret abām šīm valstīm, nepieciešams spēcīgāks atbalsts gruzīnu un ukraiņu valstiskumam, pret ko vēršas impērisko murgu gūstā esošā Krievija. Derīgi atcerēties, ka 1783. gada Georgija traktāts nenozīmēja Gruzijas pakļaušanu Krievijas caram, tāpat kā ukraiņu hetmaņa Bogdana Hmeļņicka vadībā notikušās Perejaslavas radas pieņemtais lēmums 1654. gadā par sadarbību ar Krieviju.
Saprotamā kārtā eiropiešiem, kas bijuši nepietiekami centīgi atbalsta sniegšanā kontinenta attālākajās nomalēs dzīvojošajiem (Ukraina, Gruzija), tagad laiks pārdomāt par atšķirīgu un aktīvāku pozīciju Katalonijas krīzes gadījumā. Līdzšinējo atturību nepieciešams mainīt, veltot uzmanību arī šīs zemes vēsturei ar tās pakļaušanu Spānijas varai pirms 300 gadiem. Tāpat kā Čečenijas, Gruzijas un Ukrainas gadījumos senie notikumi ir vien vēsturiski fakti, kas neuzliek nekādas politiski juridiskas saistības, tomēr tiem ir kāda grūti noraksturojama nozīme un iespaids uz šīsdienas cilvēku. Tas liek domāt, ka problēmas izpratnei ir krietni vien par maz ar norādēm uz kataloņu nevēlēšanos dalīties ar saviem ienākumiem.
Latvijā, gluži tāpat ka citās Eiropas Savienības valstīs, pret nāciju pašnoteikšanos ieteicams izturēties uzmanīgāk. Nepieciešams uzlabot ES attieksmi pret vērtībām, nekautrēties tās aizstāvēt gan savienības ietvaros, gan ārpus tās. Grūti pieņemt iebildumus pret kataloņu tiesībām uz savu valsti, jebkurā gadījumā par tādiem nav uzskatāma norāde, ka Spānija nemaz neatgādina totalitāro Padomju Savienību.
